Cilvēki dzīvniekus dresē un dīda gan cirkus arēnā, gan mājās, taču arī mēs no kustoņiem kaut ko varam mācīties. Ko jūs no viņiem esat ielāgojusi? 11
Ilzīte audzināja manu ego. Bija pārņēmusi lepnības sajūta, ka izaudzināšu pati sev lāci! Kad viņa kārtējo reizi saslima un bija tuvu miršanai, pat nezinu kam, bet lūdzu, lai tikai atļauj lācenītei izdzīvot – ja būs lemts kādam Ilzīti atdot, neprotestēšu, pati ievedīšu krātiņā. Es to apsolīju. Viss labais dzīvē jānopelna.
Fredis deva apskaidrību. Kad viņu eglītēs atradu tikko piedzimušu, bija knapi dzīvs – tikai nedaudz kustināja galviņu. Aizvedu uz mājām, lai lapsas pa nakti dzīvu neapēd un var mierīgi nomirt. Jau zināju, kur norakšu, jo cerību – nekādu. Taču Fredis nemira, pat ar pilnu organisma sepsi, kad strutas gāzās no visām vietām – ne. Viņu izmeklēja pieci dažādi vetārsti, un neviens nedeva nekādu cerību. Katru dienu gaidīju, ka Fredis mirs, kreņķējos un pārdzīvoju. Līdz agrā saulgriežu rītā, kad sēdēju pie lielā ozola un devu viņam rīta pudeli, man sanāca dusmas – cik ilgi sevi tā spīdzināšu – ir pasakaini skaists laiks, saule spīd, putni dzied un es esmu kopā ar Fredi! Pietiek bēdāties, jo neviens no mums nezina, vai rīt vēl būsim. Jābauda katra diena, kas mums dota – to man iemācīja Fredis.
Ja 11. maijā viņš būs vēl dzīvs, svinēsim sešu gadu dzimšanas dienu. To “ja” teikšu vienmēr, jo Fredim visu mūžu vajadzīga aprūpe, zāles, vitamīni. Lai man nebūtu garlaicīgi, reizi gadā viņš taisās mirt nost. Pat veselam alnim sasniegt šādu vecumu nebrīvē ir sasniegums. Viņu var uzskatīt par simtgadīgu pensionāru un brīnumu.
Kad stāstu par Ilzīti un Fredi, zālē parasti iestājas pilnīgs klusums. Ja pēc šādām reizēm kaut vai daži cilvēki uz alni skatīsies nevis kā staigājošu gaļas gabalu, bet personību, tad tas ir bijis tā vērts.
Un kura ir jūsu pati laimīgākā diena mūžā?
Tā ir diena, kad izbēgusī Made man uzticējās un es viņu varēju atvest atpakaļ. Lācene pie mums nonāca no zoodārza, desmit gadus vairs nebiju viņas kopēja, tomēr spēju izveidot saikni un abas kopā nogājām vienu kilometru.
Pēc Mades nāves daudzi rakstīja – žēl, ka jums neizdevās, bet saprotiet – 2011. gada 19. augustu manā mūžā neviens nevar atņemt. Galu galā es par to dabūju Latvijas lepnumu. Ja cilvēku var ieteikt balvai par to, ka viņš no meža atved lāci, tad ar mums vēl nav tik slikti.
Velga Vītola
Līgatnes dabas taku zvērkope
Dzimusi 1957. gada 17. februārī.
Beigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Zooinženieru fakultāti.
Glābusi no bojāejas un izaudzinājusi vairākus desmitus savvaļas dzīvnieku, arī tikko dzimušu lācenīti, kas Latvijā notika pirmo reizi.
Autore grāmatām “Ilzīte. Lācenītes memuāri”, “Ūdrītis Ķūķis”, fotoalbumam “Mirkļi Latvijas dabā” un dabas kalendāriem.
Apbalvota ar “Latvijas lepnums 2011” balvu un Atzinības krusta Mazo sevišķās pakāpes goda zīmi.
Divu bērnu – meitas Daces un dēla Dzintara – mamma, tagad arī Emīlijas vecmāmiņa.
