Savā rakstā par savvaļas dzīvniekiem cirkā pieminējāt gadījumu ar zvēru dresētāju, kurš jums pamācīja, kas jādara, lai lāci noliktu pie vietas. 11
Man bija bail iet nožogojumā pie Ilzītes, kas toreiz bija nervoza un milzīgā stresā, jo vairs nevarēju viņai veltīt visu savu uzmanību. Tad man jāpastāsta, ka Ilzītes mammai Madei bija piedzimis nākamais bērns – Līzīte, par kuru man atkal vajadzēja rūpēties. Elles darbs! Iedomājieties plaukstas lieluma lācēnu, kurš jābaro ik pa divām stundām, acis viņam atveras mēneša vecumā, staigāt iemācās divos mēnešos. Reāli esmu izaudzinājusi divus lāčus, taču Līzīte septiņarpus gados traģiski aizgāja bojā – viņu ar salauztām kājām atrada beigtu. Īsti nav skaidrs, kas tur notika, pati tajā laikā biju slimnīcā ar dēlu, man tikai piezvanīja un pateica, ka lācenes vairs nav.
Bet lāču dresētājs no Krievijas ceļojošā cirka mani pamācīja, ka, ejot voljērā, no visa spēka jātriec lācim ar dūri pa purnu, lai parādītu, ka tu esi svarīgākais. Visi cirka savvaļas dzīvnieki psiholoģiski jāsalauž – viņi neuzbrūk cilvēkam, ja baidās no kaut kā vēl briesmīgāka.
Par Ilzīti, kura ārdījās un koda sev ķepā, viņš bija sajūsmā – kakoi prekrasnij medveģ (latviski – kāds brīnišķīgs lācis)! Lācene, kas dusmu brīžos kož pati sev kājā, ir liels retums un visu dresētāju sapnis. To es nezināju.
Mājdzīvniekiem arī saimnieks reizēm iedod dunku sānos, lai dabūtu viņus pie kārtības. Vai darbā ar savvaļniekiem tas der?
Ar Freda dvīņumāsu alneni Mildiņu mums pa laikam izraisās diskusija par tēmu “galvenais alnis barā”. Esot starp viņiem, drīkstu uzvesties kā alnis, arī būt par galveno barā, taču Mildiņa tā nedomā. Nāk šņākdama virsū, riņķo apkārt, demonstrējot, ka vadone ir viņa. Parasti rokā turu kociņu, ar kuru parādu, sak, paliec, kur esi! Kad jūtu, ka alnene gatavojas man iespert, tinkš, uzšauju pa pakaļu. Tās ir manas tiesības, jo viņa mani izaicināja.
Cilvēki sevi mēdz uzskatīt par radības kroni, kam ļauts daudz vairāk nekā pārējiem zemes iemītniekiem.
Dabu mani iemācīja mīlēt tēvs – ļoti labs ģeogrāfijas skolotājs, lasīja lekcijas dabas aizsardzībā, starp citu, bija arī mednieks. Viņš skaidroja, ka katram kukainītim, rāpulim, jebkam uz zemes ir sava vieta. Biju vēl bērns un prātoju: bet ko dabā dara cilvēks? Ļoti daudz arī ļauna – saindē to, piegružo. Vajadzēja daudzus gadus, lai es kaut kādā veidā atrastu šeit vietu cilvēkam.
Man vienmēr ir gribējies, lai starp cilvēku un dzīvnieku būtu cieņa un sadzīvošanas māka, bet cirkā to nevar iemācīt.
Vai dabas takās var? Šeit viņi dzīvo daudz tuvāk dabiskajiem apstākļiem un tomēr – nebrīvē.
Esmu pirmais cilvēks, kas teiks – cilvēkam nevajag iejaukties dabas procesos – varu pat parakstīties zem šiem vārdiem. Bet iedomājieties, braucat ar mašīnu, pāri ceļam skrien stirna ar diviem stirnēniem un jūs negribot viņu sabraucat – māte beigta, taču ne dabiskā nāvē mirusi, un paliek divi stirnēni. Cits piemērs – pļaujot zāli, tiek savainots zaķītis vai ezis apdeg kūlas ugunsgrēkā. Kāds teiks – lai notiek dabiskā atlase, bet mans variants ir viņus glābt, mēģināt izaudzināt un, ja iespējams, atlaist dabā. Tas neiet rāmītī “dabiskā izlase”, jo nelaime notikusi, iejaucoties cilvēkam. Līgatnes dabas takās varam tikai nedaudz tai atdot atpakaļ un pie viena audzināt paši sevi un bērnus.
Kā ar mūsu zināšanām par dzīvnieku pasauli, vai kļūstam gudrāki?
Piezvana sieviete, kas izglābusi zaķīti – it kā esot piesalis pie ledus. Viņa to sasildījusi un paņēmusi uz mājām. Prasa, kur lai tagad liek – grāvmalā vai krūmmalā. Jautāju, kāpēc jūs gribat tā darīt? Nu kā, nāks nākamā zaķene un viņu pabaros. Man likās, ka visi zina – dabā mamma baro tikai savu bērnu un bērni ēd tikai no pašu mammas. Tur nav nekāda jucekļa!
Reiz atnāk kāds vīrietis, pēc skata tik nomocījies, ka, šķiet, tūlīt kritīs no kājām. Izrādās, gājis no rīta lasīt murķeļus un pamanījis izcirtumā guļam stirnēnu. Kamēr sēņojis, ik pa laikam palūrējis, vai ieradusies stirnu mamma. Nāk nakts, bet viņas vēl nav, tātad – mazulis pamests, ņems dzīvnieku padusē un nesīs Velgai. Nu kura stirna ies pie bērna, ja tuvumā rēgojas svešinieks! Atpakaļ stirniņu gribēdama nevarētu aizgādāt, ceļš bija pārāk tāls.
Cits glābējs mūsu briežu voljērā bija ielicis stirnēnu ar domu, ka kāds jau pabaros. Mazulis nomira, un tas bija drausmīgi.
Lai gan jāteic, ka pa šiem gadiem, kopš strādāju takās, sabiedrība tomēr paliek gudrāka – parasti piezvana, pirms kādu gatavojas vest šurp, dzīvniekus nes mazāk.
Ne visi ir glābjami, kur ir tā līnija, kad saproti, gadījums – bezcerīgs?
Nav sarkano līniju, katrs gadījums jāizvērtē individuāli. Šobrīd mums ir viena ļoti veca stirna, mežacūka un arī Saulcerīte – visām problēmas ar kājām, rahīts, ar grūtībām ceļas, stīvi iet. Zvērkopim ar savu pieredzi jānovērtē situācija – ja pienāk brīdis, kad dzīvnieks tikai mokās sāpēs, mēs viņu iemidzināsim. Starp citu, esmu par eitanāziju arī cilvēkiem. Man liekas, es par to parakstījos. Ja esi jau vecs, priekšā tikai sāpes, mokas un nāve, tad to drīkst atvieglot.
Man kā kopējai jādara viss, lai dzīvnieki te justos labi, taču nevaru arī sev pārlēkt pāri. Tā tas ir arī gadījumos, kad cilvēki zvana un stāsta, kā viņi centušies kādam palīdzēt, bet iznākums bijis bēdīgs. Tad saku – tu visu darīji, pat lūdzi padomu, ja nav izdevies – nepārmet sev! Varbūt nākamreiz to nedarīsi, jo negribi vairāk tai ellei iet cauri.
Pilnīgi noteikti zinu, ka lāčus savā mūžā vairs nekad neaudzēšu. Nekad nesaki nekad, bet šajā punktā to varu teikt diezgan droši. Dzīvnieku glābšana, izaudzēšana nav vienkārša, bieži vien paši sev emocionāli nodarām pāri.
Kā savus kustoņus sargājat no Āfrikas cūku mēra un putnu gripas, kartē var redzēt, ka esat mēra karantīnas riska teritorijā, arī kritiskā nav tālu.
Atteicāmies no ozolzīļu vākšanas akcijas, kad rudeņos pie mums brauca skolas un veda zīles. Mežacūku teritoriju sargā trīs kārtas – elektriskais gans, metāla žogs un vēl margas, lai apmeklētājus turētu pa gabalu. Putnu būriem apjozām smalko tīklu.
Apmeklētāji ir kāri uz dzīvnieku barošanu.
Nu kā aptrakuši, turklāt lūšu voljērs ir pilns ar burkāniem!
Vai savvaļnieks nebrīvē var justies labi? Ja viņš ir vesels, normāli ēd, tas jau vēl nenozīmē, ka kaifo par dzīvi nožogojumā, lai cik plašs tas būtu.
Daži augstas klases speciālisti uzskata, ka par dzīvnieka labsajūtu liecina vairošanās – dzimst bērni. Tā tas nav. Ja viņi sāk spēlēties, tas ir rādītājs. Katrs to dara savādāk, piemēram, stirnām, kā es saku, uznāk skrejamais – nožmiedz ausis un joņo kā trakas. Viņām ir laba barība, pietiekama platība un labsajūta tik liela, ka gribas spēlēties.
