“Lāčplēsis” iziet tautās – vairot mūsu pašapziņu 1
Lielvārdē Andreja Pumpura muzejā 22. septembrī skaisti nosvinējām dzejnieka 175. dzimšanas dienu, svinīgi atverot eposa “Lāčplēsis” jauno izdevumu, kam finansiālu atbalstu sarūpējuši paši lielvārdieši un ko klajā laidusi izdevniecība “Lauku Avīze”.
Dzimšanas dienas svinībās piedalījās arī Pumpuru dzimtas piederīgie – Andreja Pumpura mazmazmeita Ieva Zicmane un mazmazmazmeita Zane Pumpure-Prāmniece. Muzejs atrodas senajā Lielvārdes muižas klētī Daugavas krastā. Dzejnieka mazmazmeita pateicās muzeja izveides ierosinātājai, dibinātājai un pirmajai tā direktorei Anastasijai Neretniecei. Kad “LA” pirms dzejnieka jubilejas uzrunāja Ievu, lūdzot garāku sarunu, viņa sacīja, ka ģimenē izlemts intervijas nesniegt, pamatojot, ka “ģimenē nebija pieņemts uz ārpusi afišēt, ka “esam no tiem Pumpuriem”. Tā tikām audzināti, un tāda nostāja bija gan manam tēvam, gan manam vecamtēvam, kurš bija Andreja Pumpura dēls. Kad pie mums viesojās literatūrzinātnieks Jāzeps Rudzītis, kurš rakstīja grāmatu, vai Neretnieces kundze, tās nebija intervijas, bet dalīšanās atmiņās. Tās palīdzēja grāmatas un muzeja tapšanā. Jo zinu, ka vecaistēvs rakstīja savas atmiņas un atstājis tās pētniekiem. Atceros, ka viņš sirmā vecumā rakstīja uz baltas papīra lapas bez līnijām – taisnas rindas.”
Ievai Zicmanei emocionāli aizkustinošs bijis brīdis 22. septembra rītā pie Andreja Pumpura mūža atdusas vietas Lielajos kapos, kur dzejnieka vārdā nosauktās Rīgas 11. pamatskolas audzēkņi iestādīja dievkociņu.
Ieva pati bērnībā lasījusi grezno 1947. gada “Lāčplēša” izdevumu ar Ģirta Vilka ilustrācijām. Viņa spriež, ka mūsdienu bērni daudzus eposa vārdus varētu nesaprast. Un cilvēks, kas nepārzina “Lāčplēsi”, izdzirdis citētas beidzamās rindas “Tad zels tautai jauni laiki,/ Tad būs viņa svabada!”, teiktu, ka nerunājam pareizā latviešu valodā.
Ieceri par eposa jaunu izdevumu Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja vadītāja Anita Streile un viņas kolēģi lolojuši vairākus gadus, un tā realizēta, pateicoties Lielvārdes novada domes un arī uzņēmēju atbalstam.
Līdz šim eposs, ieskaitot bērniem domāto izdevumu, latviski bija laists klajā jau 30 reizes, un bijuši arī četri tā fragmentu izdevumi. Tālākā zeme, kur pazīst mūsu Lāčplēsi, ir Japāna, kur 1954. gadā sērijā “Pasaules pazīstamo daiļdarbu krājums” izdots eposa tulkojums japāņu valodā. Pavisam dažādās valodās tulkotais “Lāčplēsis” izdots 21 reizi.
Muzeja kolektīvs teic: “Ceram un ticam, ka šis jubilejas izdevums, gluži kā pats eposa varonis Lāčplēsis, dosies pasaulē pie saviem lasītājiem, lai palīdzētu celt visu mūsu morāli un pašapziņu, “augstāko tikumu panākt, sentēvu ticību sargāt”.” Ieva Zicmane mākslinieka Agra Liepiņu ideju izmantot lielvārdiešus kā prototipus jaunā izdevuma ilustrācijām atzina par ļoti jauku. A. Liepiņš teica, ka juties pagodināts veidot ilustrācijas: “Pumpurs bija pirmais, kurš skaidri un gaiši definēja, ka latviešiem ir vajadzīga sava valsts, par to ir jācīnās un tā ir jāaizstāv.”
Lielvārdieši A. Liepiņa zīmējumos pazīst savus draugus un paziņas; grāmatas atvēršanā bija klāt Elga Reihmane (Laimdotas prototips) un Miervaldis Paegle (Pērkontēva prototips).
Andreja Pumpura mazmazmazmeitu mākslinieci Zani Pumpuri-Prāmnieci eposs iedvesmojis radīt bērniem smilšu aplikāciju kartīšu komplektu, kas dod iespēju ikvienam pašam izkrāsot uzzīmēto Lāčplēsi. Zane priecājas, ka izdevies šo ideju realizēt: “Bērniem patīk varoņi – supermens, spaidermens, bruņurupuči nindzjas. Mans dzīvesbiedrs saka, ka tie ir tādi “varoņi imigranti”. Lāčplēsis bija stiprs, gudrs, viņam bija pārdabiskas spējas, un viņš ir laba alternatīva ārzemju varoņiem!”
