Egils Līcītis: Ar Šadurska drošu roku 3
“Tagad izglītības ministra droša roka novilkusi robežu starp to, kas pieder latviešiem un kas minoritātēm, un līdz ar to pacelts mūsu tautas prestižs cittautiešu acīs.” Tik augstos toņos 1932. gadā “Latgales ziņas” novērtēja valdības locekli Ati Ķēniņu, kad tas pārtrauca gļēvas pakalpības un izpatikšanas politiku nacionālajos jautājumos. Droša roka ir darbarīks arī jaunlaiku izglītības ministram Kārlim Šadurskim, kurš izvirzījis gadiem iekavēto skolu latviskošanu kā virsuzdevumu sabiedrības saliedēšanā.
Valdības cilvēkus, kam uzlikts liels darbs un pienākums, nevar mūždien mālēt melnus kā velnus. It īpaši, kad apkārtējā dzīvē vērojami pakāpeniski uzlabojumi, pārmaiņas uz pozitīvo pusi un ir griba latviešu valodai atdot tās likumīgās tiesības Latvijas skolās. Vismaz patriotu mēnesī atzīmēsim, ka Lāčplēši vēl ir Latvijā, un pāris vīru Ministru kabinetā ir uz viena viļņa amatu pildīt meistariski, ar asu, praktisku skatu un tiekties pēc mērķa.
Kā pirmais zelts, ne ministrs, minams, raugi, Šadurskis. Šadurski cēlušies no jezuītu piederības muižniekiem, bet šis, Kārlis vārdā, ir ceļa sācējs uz latvisku Latviju. Valstsvīra vienkārši, bet neatgriezeniski izteiktais – no 2020. gada visās skolās mācīsies valsts valodā! – kā tīra debesu rasa kritusi slāpstošās tautiešu dvēselēs. Vēl pirms laika sprīža tāda griba izklausītos kā bezbailīga vadītāja valoda, kad iztapoņas citos varas centros īdēja – neatņemsim krieviem skolu, nelikvidēsim nošķeļošu surogātizglītību. Tagad ministra vārdi atbalsoti un modinājuši cerības, ka latvieši savā zemē vairāk jutīsies kā mājās, lepnāk pacels galvas, bet cittautieši pulkā lojālāk piesliesies Latvijai. Jo sevišķu slavu un popularitāti Šadurskis iemantojis pēc dotās pavēles apsardzei nosviest pa ministrijas trepēm nelūgto viesi, Krievijas ķeizara sūtni Mamikinu kā miltu maisu.
Otrs vīrs, kas bez liekas sprakšķēšanas un dzirksteļošanas, šķietami bez īpašām dāvanām un varoņa starojuma, sabiedriski politiskās pozīcijās pamazām uzlec par pirmā līmeņa zvaigzni, ir allaž apdomīgais premjers Māris Kučinskis.
Abi jau palietotie politiķi, nopietni iejūgušies valsts pārvaldes ilksīs, gandrīz negaidot kļuvuši par nācijas vienotājiem, apliecinājuši līderības spējas. Kučinskis un Šadurskis pelna atzinību, jo parāda sevi kā darba zvērus, kas tautas uzticību negrib velti valkāt. Premjers labajai rokai izglītības valodas reformas sakarā sacījis – negaidi, Kārli, ej! Es atbalstīšu!
Ikviens atceras, cik agrāk sūrstēja domas par tautas norietu, morāles kritumu un ekonomikas vājumu. Iepriekšējie neizlēmīgie, drebelīgi vājie un pagļēvie varasvīri šķita vairāk piemēroti un nododami Sarkanā Krusta gādībai, nevis valdības sastāvam. Valstij svarīgām nozarēm novirzāmus ienākumus viņi spēja gūt, vien pastaigājuši pa ielām ar ziedojumu bundžām.
Tagad saprātīgā vadībā, spītējot lietavām, krusai un plūdiem, daudzās mājsaimniecībās cilvēkiem ir radioaparāti un krāsu televizori, bufetēs mirdzoši trauki no kristāla un pieliekamajos ēdamā kalni. Pat tālās sētās pieejamas avīzes, un, rekur, vienā no tādām rakstu par abu Vadoņu sasniegumiem. Beidzot zinātniski nokārtojies jautājums par negrozāmi pareizu, plūstošu himnas, tautas lūgšanas izpildījumu. Esam atkarojuši dominējošo stāvokli Baltijas jūras baseinā, un lietuvieši krituši ceļos, lūdzot piedošanu par sapostīto Reņģes dzelzceļu. Viņi atkāpsies ar pamatīgu zelta kviešu sāpju naudu, kaulējot labu kaimiņu jūtu atjaunošanu.
Atzīstot respektējamus nopelnus, Māris un Kārlis ir gaidīti ciemiņi kā latviešu, tā cittautiešu saviesībās, ieskaitot privātās – kāzas, bēres, krustabas, talkas. Glāzi paceļ uz vadītāju veselību. Kopš no augstiem krēsliem aizdzīta nez kā tur nokļuvusī nekompetence, partijiskā tukšība un nevēlēšanās domāt par cilvēku interesēm, varbūt lēnītēm veras viena no daiļākām lappusēm Latvijas vēstures grāmatā.
Izglītību tālredzīgi latviskojot, abi pārtautotie poļi daudz vis nevar paļauties uz vareniem sabiedrotiem pašu partijās, kur pietiek zemas vagas pintiķu un līdēju, toties aizvien jutīs klintscietu Nacionālās apvienības atbalsta plecu pārveidojumiem, kam jānoved pie atdzimšanas Latvijas pilskalnos un senlejās.
