Viesturs Sprūde: Lāci par “fašistu” 6
Krievija turpina pārsteigt ar dzīvošanu paralēlajā realitātē – šīs valsts Izmeklēšanas komiteja ceturtdien ierosinājusi krimināllietu pret 95 gadus veco publicistu, bijušo Saeimas deputātu un leģionāru Visvaldi Lāci.
Viņam inkriminēta “nacisma attaisnošana” 2017. gadā izdotajā grāmatā “Latviešu leģions patiesības gaismā”. Kāpēc tieši 2017. gada izdevumā, to zina tikai apsūdzētāji, jo grāmata izdota arī 2006. un 2009. gadā, turklāt nav dzirdēts, ka tā būtu drukāta krieviski (vajadzētu?).
Kā teikts minētās struktūras paziņojumā presei, Lācis, pats agrāk būdams latviešu leģiona dalībnieks, grāmatā “izteicis atbalstu soda vienību darbībai Otrā pasaules kara gados okupētajās Baltkrievijas PSR, Pleskavas, Ļeņingradas un Novgorodas apgabalu teritorijās”.
Lāča kunga mērķis esot “izveidot sabiedrībā viedokli par to, ka SS Latviešu leģionam piederīgie nepiedalījās noziegumos, kuri minēti Starptautiskā Kara tribunāla spriedumā, nolūkā ļaut izvairīties SS Latviešu leģionam no atbildības Tribunāla normu priekšā”.
Neatreferējot visus kaimiņzemes Izmeklēšanas komitejas prātojumus, jāsaka, tie ieturēti labākajās, vēl pagājušā gadsimta 50.–60. gados iedibinātajās Kremļa propagandas tradīcijās. Leģions un policijas bataljoni tiek, gan jau apzināti, jaukti, it kā tie nebūtu divi pilnīgi atšķirīgi formējumi.
Policijas bataljoni 1943./1944. gadā vācu vadībā, bez šaubām, piedalījās pretpartizānu akcijās Krievijas pierobežā un Baltkrievijā, taču Krievijas propagandas izpildījumā viņu dalība tiek pārspīlēta, bet vaina vismaz daļā gadījumu pat safantazēta.
Tas pats attiecas uz “Starptautiskā Kara tribunāla”, ar ko laikam domāts Nirnbergas tribunāls, spriedumiem – visa pasaule zina, ka šis tribunāls vācu pusē karojošās baltiešu frontes vienības nepieskaitīja kara noziedzniekiem; no bijušajiem leģionāriem pat formēja apsardzes vienības, taču Krievijai kā allaž ir savs viedoklis. Loģikai vai sapratnei, par ko vispār ir runa, tur nav vietas.
Ar tādiem pašiem panākumiem kā Lāča kungu Krievija varētu apsūdzēt jebkuru Rietumu skolas vēsturnieku, ikvienu publisku personību, ja tā nav gatava mērot Otrā pasaules kara notikumus ar tiem “Lielā Tēvijas kara” šabloniem, kādus padomju tautai novēlēja vēl biedrs Staļins, papildinājuši viņa pēcnieki, un kurus pēdējos gados ar lieliem panākumiem iekšzemē atkal lieto mūsdienu Krievija.
Un Lāča epizode pilnībā iederas citā, vēl plašākā bildē. Pēdējā laika tiesas procesi pret Putina režīma pretiniekiem un protesta demonstrāciju dalībniekiem (pat tādiem, kam tikai gadījies būt šo akciju tuvumā) parādījuši, ka mūsdienu Krievijā izmeklēšanas un tiesu sistēma strauji kļuvusi par tādu kā Kremļa pasūtījumu galdu, kurā notiekošo raksturo atslēgvārdi “putra” un “absurds”.
Nevienu neinteresē apsūdzētā vaina, vien varas uzliktā politiskā pasūtījuma precīzs izpildījums. Režīma vārdā lietas tiek vienkārši safabricētas.
Ziņu lentes ir pilnas šādiem gadījumiem. Svaigākais ir gluži vai sirreālais stāsts par aktieri, starp citu, režīmam absolūti uzticīgo pilsoni, Pāvelu Ustinovu, kuram vienā no protestu dienām Maskavā uzbruka bars tā saucamo “nacionālo gvardu”, piekāva un arestēja, kaut Ustinovs bija vienkārši stāvējis malā pie metro stacijas un runājis telefonā.
Nelaimīgā kārtā, “likumpārkāpēju” pārmācot, viens no “gvardiem” burzmā nokrita un izmežģīja plecu, bet arestētajam par to “iešķieba” 6 gadus kolonijā, kā par uzbrukumu likumsargam. Lāča kunga gadījums, protams, nav identisks, taču arī tas ir stāsts par tiesu varas funkcijām mūsdienu Krievijā.
Pirms dažām dienām Krievijas telekanāla “Doždj” žurnālists Konstantīns Egerts savā slejā “Deutsche Welle” vietnē uzrakstīja ļoti precīzu situācijas raksturojumu:
“Kremlis ne pirmo gadu mēģina iegūt zināmā mērā ekskluzīvas autortiesības uz tiesībām pasludināt politiķus, tautas un valstis par “fašistiem” vai arī, gluži otrādi, ieskaitīt tās “antifašistu” kārtā.
Pie pirmajiem pieskaita visus tos, kas nepiekrīt šābrīža putiniskajai politikai, pie otrajiem – tos, kuri ir “par” vai vismaz atturas no kritikas. Kremļa “antifašisms” – tā ir uz pagātni vērsta Kremļa šodienas politika, būvēta uz “rusofobu” un citu naidnieku tēlu atražošanu pēc konveijera metodes, holokausta un citu jūtīgu tematu nekautrīgu ekspluatāciju.”
Nejaukā īstenība liecina, ka Maskava jau tagad savā vēstures skatījumā ir viena. Tāda tā paliks arī savos spriedumos par Visvaldi Lāci.
