Ogres puses lāči, iespējams, ceļo uz Rīgu 3
Pastāvīgi dzīvojošs lācis areālā ap Ķeguma HES un kilometrus 40 no Rīgas. Tāda ir realitāte, par ko savos novērojumos dalās vietējie mednieki.
Ogres tehnikuma Mežsaimniecības, kokizstrādājumu un medību nodaļas vadītājs Kārlis Ranga ir pārliecināts, ka Latvijā lāču skaits jo gads, jo palielinās un šie dzīvnieki nav nekādi ieceļotāji vai caurgājēji:
“Redzētais mežos ļauj secināt, ka lāči gan dabas apstākļus, gan bagātīgo barības bāzi ir atzinuši par gana labu un te dzīvos arvien vairāk. Kad nonāksim līdz medīšanai, pagaidām grūti prognozēt. Droši vien visdrīzāk, ja notiks kāda liela nelaime ar uzbrukumu cilvēkam. Pagaidām, kamēr tiek postītas bišu dravas, augļu koki, labības tīrumi, neviens lāčus par pārmērīgi lieliem kaitniekiem neuzskata.”
Ogres tehnikuma mācību medību kluba medniekiem sastapšanās ar zvēru gadījusies pēdējās atļautajās medībās ar dzinējiem 1. februārī. Pirms tam gan mednieki nobrīnījušies, ka pie barotavas nav bijušas ne mežacūkas, ne staltbrieži, tomēr nolēmuši mastu dzīt.
K. Ranga: “Stāvēju uz līnijas – metrus četrus platas stigas, kurai abās pusēs ļoti biezs egļu mežs. Pēkšņi mastā tā dīvaini sāka riet suns, brīžiem iesmilkstoties. Es ļoti labi atpazīstu šīs krievu-Eiropas laikas balsi pie katra dzīvnieka, bet šoreiz klausījos un sapratu, ka suns ir vai nu sabijies, vai neatpazīst medījumu. Sagatavojos šaušanai, pieļaujot, ka uz stigas parādīsies mežakuilis, taču parādījās lācis un bez īpašas steigas šķērsoja stigu. Vēlāk, kad runājos ar citiem medniekiem, kuri arī zvēru bija redzējuši, secinājām, ka ķepainim ir vismaz četri gadi un kādi 150 kilogrami.
Jāatzīst, nejutāmies omulīgi un medības tajā dienā pārtraucām. Jau pats fakts, ka lācis neguļ, ir ārkārtējs, bet visvairāk satrauca tas, ka zvērs nebija nobijies. Jā, viņš bija varbūt mazliet satrūcies – saticies tomēr ar suni, medniekiem, taču nobijies nebija. Tas ir apliecinājums, ka lācis mūsu platībās dzīvo ilgstoši, ir pieradis pie trokšņiem, cilvēkiem.
Ogres pusē tas jau ir trešais pastāvīgi dzīvojošais lācis, jo zināmi ilgstošie iemītnieki arī Jumpravas un Jaunjelgavas mežos.
”Uz jautājumu, cik Latvijā varētu būt vietējo lāču, cik ienācēju no Igaunijas, K. Ranga nevarēja atbildēt, jo arī Valsts meža dienestā šāda uzskaitījuma neesot. Ir gan prasība par katru pamanīto ķepaini vai viņa atstātajām pēdām šai institūcijai ziņot, kas nekavējoties izdarīts arī Ogres tuvumā redzētā lāča gadījumā, tomēr faktiskais skaits pagaidām publiskots netiek.
Taču K. Ranga atbildēja uz citu jautājumu – cik reāla ir tikšanās ar meža valdnieku mums – sēņotājiem, ogotājiem, meža pastaigu cienītājiem: “Ļoti reāla. Daļēji tāpēc es pastāstīju par atgadījumu mūsu medību laikā, jo zinu, cik populāri un iecienīti ir šie Pierīgas meži. Tajos ļaudis pastaigājas un atpūšas ne tikai ogu un sēņu sezonā. Negribu biedēt, bet satikšanās ar lāci var būt pilnīgi negaidīta un neprognozējama.
Viens piemērs: patlaban aktualitāte ir nekontrolētā kvadriciklu un citu motorizēto braucamrīku īpašnieku, piedodiet, bieži huligāniska ārdīšanās mežā, pat dzīvnieku vajāšana, ko secinām pēc viņu pēdām un tehnikas atstātajiem riepu nospiedumiem. Ja kāds ieraudzīs un izdomās vajāt lāci, negribu pat skaļi teikt, kādas būs sekas…
Nesen tikos ar mācībspēku, arī mednieku no Slovākijas. Viņu valstī lāču medības ir atļautas, par dzīvnieku uzbrukumiem cilvēkiem ziņu nav, bet tajā pašā laikā valstiski izstrādāti un izplatīti padomi iedzīvotājiem. Piemēram, no lāča nedrīkstot skriet projām, jo tad zvērs sekos it kā medījumam. Tāpat vajagot pacietīgi stāvēt un nebēgt, ja lācis rēcot tuvojas cilvēkam, kurš zvēru sabiedējis. Tā esot vienīgi lāča pašaizsardzība, un tas ātri vien pats apstāšoties un nomierināšoties.
Es klausījos un pie sevis domāju, ka gribētu gan ar tādu drosminieku iepazīties, kurš spējīgs nemukt ko kājas nes un izturēt šādu situāciju. Lai nu kā, bet, manuprāt, arī
Latvijā vajadzētu kaut kādā veidā brīdināt mežu apmeklētājus, ka sastapšanās ar lāci var notikt. Nesaku – ir jābēg vai nav jābēg, tomēr realitāte, ka mūsu mežos lāči ir un būs vēl vairāk, ir nenovēršama.
Kādēļ mēs tajā sestdienā pārtraucām medības? Pirmkārt, sapratām, ka tur, kur ir lācis, kādu laiku citu dzīvnieku nebūs. Otrkārt, nevēlējāmies riskēt un iztramdīto zvēru izaicināt. Lāču klātbūtne pie robežas ar Igauniju ir loģiska. Lāču klātbūtne Latvijas vidū – jau nopietnība. Nākamais – lāča pēdas ļoti viegli ieraudzīt uz smilšainiem meža ceļiem. Tādēļ mans ieteikums, ja nu patiešām tās pamanītas, – tajā dienā ogošanu vai pastaigu mežā labāk atlikt.”
Vairāk lasiet žurnālā Medības
