Es nemācu vēsturi, es mācu bērnu. Saruna ar vēsturnieku Edgaru Plētienu 0
“Tas notika šeit” – tā sauc televīzijas raidījumu ciklu, kur trīs vēsturnieki trīs dienas Latvijas mazpilsētās meklē stāstus, kas varētu likt apbrīnā iegavilēties vai vismaz izbrīnā nogrozīt galvu vietējiem iedzīvotājiem. Un ne tikai viņiem. Es dodos uz Latvijas mazpilsētu, lai satiktos ar vienu no šiem trim vēsturniekiem – Edgaru Plētienu – un atklātu viņa stāstu.
Iegūglējusi Raunas vidusskolas direktora Edgara Plētiena vārdu, uzzinu, ka Latvijas Universitātē viņš ir ieguvis vēstures maģistra grādu, patlaban studē doktorantūrā. Strādājis par vēstures skolotāju Olaines 1. vidusskolā, tad Rīgas Doma kora skolā un Rīgas 3. ģimnāzijā, kādu laiku arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arheoloģijas un vēstures daļā, kas tagad pārdēvēta par Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi.
Skola ir vieta, no kuras sākt pozitīvas pārmaiņas valstī. Tā rakstīts Edgara profila frontā feisbukā. Katram cilvēkam ir savs stāsts, reizēm – pat vairāki. Jūs meklējat vietu stāstus, es – jūsu. Apmēram tāda ir pirmā īsziņa, ko turpat feisbukā viņam nosūtu.
No kuras zvaigznes nokritis?
Un nu jau mēs ar fotogrāfi Andu sēžam redakcijas automašīnā un vērojam rudenīgo ainavu aiz loga. Visu rītu rasina, miglo, smīgaļā. Mākonis, nevis diena. Ne mazākās cerības uz to, ka samirkušo aizkaru spraugā varētu pavīdēt zelta acs.
Precīzi norunātajā laikā esam klāt. Edgars sagaida mūs, gaiši smaidot. Stingrs rokasspiediens, vērīgs acu skats. Un pelēkā diena pēkšņi iegūst krāsas un mirdzumu.
Par vēsturnieku nepiedzimst, tāpēc vispirms gribu zināt, no kurienes viņš tāds brīnums radies, zem kādas zvaigznes piedzimis vai no kuras nokritis.
“Piedzimis esmu Cēsīs, taču kopš bērnības mazliet jūtos arī kā raunēnietis, jo tēvam te netālu ir lauku mājas, kur tagad saimnieko mans brālis,” smaida Edgars. Jautāts, par ko sapņojis kļūt, puika būdams, atzīstas, ka neko īpašu neatceroties: “Varbūt kādā brīdī domāju kļūt policists vai ugunsdzēsējs, bet apgalvot nevaru. Droši zinu, ka skolotājs gan ne. Otra lieta, ko zinu droši, – esmu audzis trūcīgā ģimenē, agri sapratu, ka darīšu visu, lai man nebūtu jādzīvo nabadzībā. Tas mani vienmēr ir motivējis, licis tiekties sasniegt vairāk.”
Un, mirkli padomājis, piebilst: “Bija laiks, kad es gribēju kļūt karavīrs. Vecākais brālis tolaik dienēja, vēlāk palika rezervistos. Viņš mani uz to iedvesmoja. Man joprojām ir klusa doma iestāties Zemessardzē.”
Un kas rosināja interesi par vēsturi? – tagad es gribu zināt.
“Esmu daudz par to domājis. Galvenais pamudinājums – mana vēstures skolotāja Sarmīte Ķeņģe, kas joprojām strādā Cēsu 2. pamatskolā. Viņa atmodināja manī interesi par šo jomu. Protams, skolotājs vien profesijas izvēli nevar noteikt, daudziem faktoriem jāsakrīt, zvaigznēm jāsastājas labvēlīgi, tomēr, jau stājoties ģimnāzijā, es skaidri zināju, ka gribu studēt vēsturi.”
Nu labi, kāpēc vēsturnieks, esmu sapratusi. Bet ne jau katrs vēsturnieks kļūst par skolotāju, turklāt skolēnu iemīļotu. Vai te kāda loma bijusi arī projektam “Iespējamā misija”?
“Gluži noteikti,” saka Edgars. “Man tobrīd jau bija vēstures maģistra grāds, tikai īsti nesapratu, ko ar to iesākt. Un tad nāca šis misijas piedāvājums: ej, strādā skolā, kļūsti par līderi, kas palīdz veidoties citiem līderiem! Tas man šķita gana dulli, īstenībā – pat nesavienojami: skola – un līderis. Tomēr nolēmu pamēģināt. Vispirms izpildīju pieteikuma anketu, ļoti garu, bet, kad tiku uz otro un tad trešo kārtu, sapratu, ka lieta patiešām ir nopietna, jāsāk gatavoties. Un tiku uzņemts ceturtajā iesaukumā. Tagad droši varu teikt, ka tas ir līdz šim lielākais pagrieziena punkts manā dzīvē.”
Tiesa, pēc diviem gadiem Edgars paziņojis, ka skolā nestrādāšot nemūžam.
Bet trešajā gadā jau strādājis uzreiz divās skolās – Rīgas Doma kora skolā un Rīgas 3. ģimnāzijā. “Tur satiktie jaunieši palīdzēja man radikāli mainīt skatu uz dzīvi. Redzot, kādas pārmaiņas var notikt ar jauniem cilvēkiem, ja ir skolotājs, kas spēj viņus uzrunāt un iedvesmot, skolotājs, kuru cienī un pieņem, sapratu, ka gribu strādāt skolā.”
Edgara bijušie skolēni joprojām ik pa laikam sūta viņam īsziņas. Daudzi atzīstas, ka gribētu turpināt mācīties pie viņa vēsturi. Saprotu, ka tas motivē. Taču vēlos saprast arī to, kā skolotājs kļuva par direktoru.
“Uz Raunu pārnācu, lai izveidotu šeit muzeju, taču vienlaikus sāku strādāt arī skolā par vēstures skolotāju. Redzēju lietas, kas prasās maināmas gan izglītības sistēmā, gan arī mūsu skolā,” atceras Edgars. Un tad notikusi vadības maiņa, ticis izsludināts konkurss skolas direktora amatam.
“Biju pārliecināts, ka ir vajadzīgs cilvēks, kas nāk no malas, tāds, kas pēc iespējas objektīvi varētu novērtēt situāciju. Līdz vienā brīdī neizturēju draugu spiedienu – cits pēc cita zvana un jautā, vai esmu jau pieteicies. Arī sieva iedrošināja – ja jau visu laiku esi runājis par to, ka valstī pozitīvas pārmaiņas sākas ar skolu, tad nu reiz tas mirklis ir klāt – ej un dari!”
Pieteicies Edgars ir pēdējā brīdī – līdz konkursa noslēgumam atlikušas nepilnas trīs dienas. Tagad direktora amatā viņš ir jau otru gadu un saprot, ka lēmums bijis pareizs.
Jautāts par izglītības sistēmu, Edgars teic, ka tas ir pārāk plašs temats, lai šajā sarunā to aptvertu, tomēr galvenais – ir jāmainās gan sistēmai, gan domāšanai: “Patlaban ir tikai viens no pirmajiem posmiem, reālas pārmaiņas piedzīvosim pēc gadiem desmit. Somijas izglītības sistēma veidojās vairāk nekā divdesmit gadu – no 70. sākuma līdz 90. vidum. Man svarīgi ir ieraudzīt sistēmu. Es mēdzu teikt – šis notikums ir sekas, mums ir jāsaprot, kas tās ir izraisījis. Kad atradīsim cēloni, sapratīsim, kā situāciju atrisināt. Mans ideālais izglītības modelis ir tāds, kam centrā ir bērns – es nemācu vēsturi, es mācu bērnu.”
Te nu es piesaucu analoģiju ar ārstiem: viens ārstē slimību, cits – cilvēku.
Un piebilstu, ka mans ideālais modelis ir tāds, kas palīdz bērnam kļūt par laimīgu un radošu cilvēku, nevis tikai par labu darba ņēmēju.
Edgars ar mani ir vienisprātis un piebilst, ka mūsu sistēma varētu būt uz to virzīta, vismaz savā skolā viņš uz to tiecas: “Man ļoti svarīga ir bērna labsajūta. Mēs mērām olimpiāžu rezultātus, eksāmenu rezultātus, bet kur paliek bērna labsajūtas un iekšējās dinamikas rādītāji?”
No muižas pie pilskalna
Un tagad es vēlos uzzināt par televīzijas raidījuma “Tas notika šeit” aizkadriem. Pirms tam abi esam atzinušies, ka televīziju neskatāmies, tomēr to, kas nepieciešams, vienmēr atrodam arhīvos. Bet kā raidījuma veidotāji atrada Edgaru?
“Mani uzrunāja caur draugu un kolēģi Gundaru Kalniņu, kas strādā Cēsīs viduslaiku pilī. Ļāvos pierunājams, jo šādām lietām, kas notiek ārpus akadēmiskās vides, es redzu lielu pievienoto vērtību – ja vēlamies mainīt viedokli par kādu profesiju,” smaidot skaidro Edgars.
Katra no šā raidījuma sērijām ir veltīta kādai mazāk zināmai Latvijas vietai, kur trīs dienās trīs vēsturnieki – Inna Gīle, Gatis Krūmiņš un Edgars Plētiens – meklēja neparastus stāstus. Trešajā dienā vēsturnieki vietējiem iedzīvotājiem izstāstīja katrs savu atradumu, bet iedzīvotāji nobalsoja par spēcīgāko stāstu, vislabāk pierādīto leģendu vai prasmīgāk izgaisināto mītu, labākā stāsta nosaukumu piešķirot kādai īpašai vietai ciematā.
Tā Birzgale tika pie Valtera takas, Vārkava – pie Stacijas lapenes, Gramzdā tagad ir Kuršu laukums, Viļķenē – Karoga parks, bet Stendē – Indrika hronikas trase.
Tomēr vairāk par visu mani interesē Edgara izjūtas, atrodot Gramzdā pilskalnu un izgaisinot kādu iesīkstējušu mītu. Raidījuma kadros viņš izskatās patiesi saviļņots un laimīgs.
“Nevienā no filmēšanas vietām iepriekš nebiju bijis, par dažām pat nebiju dzirdējis,” atzīstas Edgars un domīgi piebilst, ka trīs dienās atrast un izpētīt stāstu nav viegli: “Man vienmēr ir nepieciešams laiks. Idejai jāļauj ienākties, nogatavoties. Arī skolā, kad man ir jāraksta lielie dokumenti, sākumā uzmetu konceptu, tad ļauju tam pagulēt, ķeros klāt mazajām lietām, līdz pienāk brīdis, kad to lielo lietu varu vienā stundā uzlikt uz papīra.
Pirms filmēšanas televīzijas komanda jau bija apsekojusi katru no izvēlētajām vietām, taču mums netika dotas nekādas stāstu versijas. Bija vietas, kur šķita – te vispār es neko neatradīšu. Vienā reizē gribēju pat braukt mājās, jo nav nekā, kur pieķerties. Tas emocionāli ir ļoti smagi.”
No savas puses gribu teikt, ka gan Edgaram, gan viņa kollēgām tomēr izdevās godam tikt galā ar emocionālo spriedzi. Turklāt šai raidījumu ciklā nenotika sacensības, te nebija uzvarētāju un zaudētāju, tikai ieguvēji – gan paši vēsturnieki (neatkarīgi no tā, vai viņu atrastā stāsta vārdā tika vai netika nosaukta taka vai laukums), gan vietējie iedzīvotāji, gan arī televīzijas skatītāji. Ja pirms tam programmas vadītāja Dāvja Ērnštreita uzrunātie ļaudis teica, ka pie viņiem jau nekā neesot, trīs dienas vēlāk visi izbrīnā atzina:
Skat kā, ir gan! Ir mums, ar ko lepoties, es pat nezināju…
Bet nu atkal stāsta Edgars: “Sākumā tev ir versija, gribi to apstiprināt, taču pēkšņi saproti, ka nekā nav. Strupceļš. Piemēram, Gramzdā sāku meklēt Diždāmas muižu, jo mani ieinteresēja nosaukums. Vietējā vēstures skolotāja man pastāsta versiju: tai muižnieku dzimtai neesot bijis vīriešu kārtas mantinieka, tā muiža tikusi pie šāda nosaukuma. Es saku: o, cik netipiski, interesanti! Šķiet, te ir stāsts! Braucu uz muižu, mēģinu saprast, kas un kā tur noticis, bet atrodu dokumentus, kas liecina, ka muiža nekad nav tikusi mantota, tikai pirkta un pārdota. Tas nozīmē, ka nav stāsta par mantiniekiem. Tātad apkārt klīst versija, kam nav pamata. Un tad sāku rakties dziļāk, līdz pēkšņi atklāju, ka muižas vārdam ir pavisam cita izcelsme. Un tā no 19. gadsimta muižas es nonācu pie 13. gadsimta pilskalna. Tas tik ir pagrieziens! Un te jau ir pavisam cits tvēriens! Tagad jāmēģina saprast, ko ar to pilskalnu iesākt, kas tur par stāstu. Sāku rakt dziļāk, jo te jau ir viduslaiki.”
Saprotu Edgara prieku, jo viņa doktora darba izpētes temats ir Livonijas mazpilsētas no 13. līdz 16. gadsimtam, tātad šis ir viņa lauks.
Edgars apstiprinoši pamāj ar galvu un turpina: “Tā viss pārklājās un savijās. Jā, Gramzdā notika interesants pavērsiens, tomēr ne jau unikāls. Jo dziļai izpētei ar trim dienām ir par maz. Labā ziņa – ir izkliedēts mīts. Tā vietā – skaists stāsts un gana pārliecinoša versija, ka gan pilskalna, gan vēlāk arī muižas nosaukums cēlies no Dammes – kuršu un prūšu personvārda. Tomēr pats to pierādīt nevaru, man jāpaļaujas uz filologiem, kas šo jautājumu izpētījuši un tā apgalvo.”
Edgaram patīk lasīt, meklēt avotus, salīdzināt pierādījumus. Tā mēs nonākam pie vēl vienas viņa aizraušanās: “Bērnībā mūsu mājās nebija liela skapja ar grāmatām, varbūt tāpēc man kopš mazotnes ir gribējies pašam savu bibliotēku. Tagad daļa grāmatu stāv manā kabinetā skolā, daļa mājās. Labprāt pērku retumus, daudz naudas esmu par tiem iztērējis.”
Atjaunot spozmi
Un nu mēs mainām tematu. Plētiens – tas man asociējas ar plašu atvēzienu un spārniem. Vai Edgars zina, kā cēlies viņa uzvārds?
“Nē, nezinu vis!” viņš kā atvainodamies smaida. “Kā kurpniekam nereti nav kurpju, tā vēsturniekam nav bijis laika izpētīt sava uzvārda izcelsmi.”
Toties vēsturniekam ir bijis laiks nodibināt ģimeni, es atsmaidu.
“Jā, man ir sieva, mēs apprecējāmies pirms diviem gadiem. Bērnu gan mums vēl nav, ja neskaita tos simts piecdesmit septiņus, kas man skolā,” smej Edgars. “Vakar sievai kolēģe esot jautājusi: Ieva, vai tu ar Edgaru kādreiz arī satiecies? Sieva patlaban muzejā veido izstādi, arī viņai ir garas darba stundas, gluži tāpat kā man.”
Un te nu pats no sevis uzprasās jautājums: ko Edgars un Ieva dara, kad satiekas?
“Mēs vienkārši apsēžamies un runājamies. Sieva man vienmēr ir palīdzējusi izkļūt no sarežģītām situācijām paša spēkiem. Viņa prot likt man atklāt savu iekšējo potenciālu, atrast atbildes uz jautājumiem, kas mani nodarbina. Bet vasarās mēs ar Ievu daudz braukājam, pārsvarā pa Latviju, jo ārzemēs, protams, ir skaisti, tomēr nekur nav tā kā Latvijā. Te itin viss ir apbrīnojams, īpaši Latgalē. Tā ir sievas dzimtā puse. Mums ir kā tautasdziesmā, kur vidzemnieks apņēmis latgaļu meiteni. Un vēl mēs kopā strādājam savā nesen iegādātajā lauku mājā, kas atrodas netālu no Launkalnes. Mums patīk šīs vecās mājas aura, gribam tai iedvest otru dzīvību un atjaunot tās spozmi.”
Atceļā pelēkais rīts, tā arī nekļuvis par dienu, ir sabiezējis naktī. Taču noskaņojums ir gluži citāds, nekā šurp braucot. Varbūt tāpēc Latvijā ir tik daudz gaišu cilvēku, lai mēs spētu izturēt tumšo laiku?
