FOTO. “Labus līderus nav viegli atrast!” Saruna ar Daini Īvānu 4
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Katram laikam savi līderi, kas spēj vai arī nespēj iedvesmot un virzīt tautu uz lieliem darbiem. Mūsu Trešās atmodas, ko saucam arī par Dziesmoto revolūciju, priekšgalā nostājās Dainis Īvāns. Kas viņam sakāms par šodienas Latvijas brīvības “temperatūru” un politiskajiem vadoņiem?
Ikdiena Dainim Īvānam lielākoties paiet savās mājās Īvānu sāģī, kā vietējie izsenis saukuši nelielo ciematu Madonas novada Sausnējas pagastā. Tur pie datora top rakstu darbi, arī scenārijs vēsturiskajai spēlfilmai par Pirmajiem Latviešu dziedāšanas svētkiem ar nosaukumu “Zeme, kas dzied”, kurai šogad, Dziesmu svētku 150. jubilejas gadā, gaidāma pirmizrāde.
Atmodas līderis gan atzīst, ka nereti lielāku baudu par garīgo darbu radot vienkāršāki pienākumi, kad no meža jāsagādā malka vai jāiekurina krāsns un jāsanes ūdens. Kad uzsnieg, liekot pie kājām luģes un dodas slēpot – aktīvā sportošanas laika iemaņas neesot ierūsējušas, izdodas gan klasiskais, gan slidsolis. Palaikam ciemos atbrauc bērni un mazbērni, kuru vectēvam ir kupls pulciņš – veseli astoņi.
Dzīvi laukos no senčiem mantotajās mājās D. Īvāns sauc par laimi, taču uz pašvaldību vēlēšanām allaž deklarējas Rīgā, lai ar savu balsi nostātos pret “Saskaņu”. Teju pāris stundu garais ceļš līdz galvaspilsētai jāmēro arī uz darba vietu Latvijas Tautas frontes (LTF) muzejā, kur pusslodze tiek veltīta pētniecībai un otra puse, kā pats nosmej, strādājot par eksponātu, vadot ekskursijas.
Filmas par Pirmajiem Latviešu dziedāšanas svētkiem, kurai esat scenārija līdz- autors, koncerta skatā publikā filmējās daudz Latvijā pazīstamu personu. Vai arī pats būsit redzams?
Piedalījos noslēguma koncertā, ko pagājušajā vasarā filmējām Valmierā, un mugurā man bija latviešu saimniektēva apģērbs. Kad ieraudzīju visus, apģērbtus latviešu tautas tērpos, pārņēma savādas emocijas. Un kā Māris Sirmais diriģēja, iejūtoties virsdiriģenta Indriķa Zīles tēlā! Tolaik dziesma, kas visvairāk aizkustināja publiku, bija «Rīga dimd», jo daudzi latvieši Rīgā nekad nebija bijuši un, ja arī bija, muti vajadzēja turēt ciet, un pēkšņi – Rīga dimd!
Gribētos, lai Dziesmu svētki savā simtpiecdesmitgadē nepaietu kā kārtējā kultūras manifestēšanās ar dziedāšanu un dejošanu, bet mēs aptvertu šī sarīkojuma milzīgo nācijas veidojošo nozīmi. Scenārijā to formulēju nevis kā Dziesmu svētkus, bet latviešu tautas dzimšanas dienu, jo zinām absolūti precīzu datumu, kad piedzima latviešu tauta. Pēc svētkiem rīcības komisijas vadītājs Rihards Tomsons, kas filmā izvirzās par galveno varoni, teica – atceraties, ka pa visiem sirmās Rīgas vārtiem ienācām kā vid- zemnieki un kurzemnieki, bet izejam kā vienota latviešu tauta. Ne velti Baumanis (Jānis) gājienu ieplānoja pa Iekšrīgu, lai visi vācieši un krievi redz, kā latvieši iet cauri. Un Auseklis rakstīja skaistos vārdus – lai Dievs dod katrai tautai tādus dziesmu vairogus un āvas, kas ir nevardarbīgās pretošanās sākums, un 1988. gada atmodas laikā tā mums vairs nebija jaunums. Dziesmu svētku laikā notika arī Otrais latviešu zemkopju un Pirmais latviešu skolotāju kongress, un izcēlās pat skandāls, jo visi sabraukušie runāja latviešu valodā!
Tad jau viss negāja tik gludi, kā cerēts?
Gājienu Rīgā uzņēma diezgan naidīgi gan vācieši, gan krievi, bija noorganizētas arī provokācijas. Matīss Kaudzīte savās atmiņās apraksta epizodi, kurai vajadzētu būt filmā, ka brīdī, kad nāk Jaunpiebalgas koris, vācu zeļļi metas vidū un cenšas pazemot latviešu meitenes, bet viņiem pretim nostājas Kronvaldu Atis, kuru filmā tēlo Andris Keišs, ar tik liesmojošām acīm, kas, šķita, varētu nogalināt. Vācu zellis sniedz roku, lai izlīgtu, bet saņem no viņa atbildi – man nav sīknaudas, ko jums iedot.
Varam lepoties, ka Dziesmu svētkos piedalījās arī sievietes?
No 1003 dalībniekiem apmēram 250 bija sievietes, man šķiet, ka dziedāšanas kustībā tā bija pirmā reize, kad viņām bija tāda iespēja. Kad atmodas laikā runājām ar igauņiem par Dziesmu svētkiem, viņi teica – mēs sarīkojām pirmie, bet bez sievietēm. Filmā ir divi sieviešu tēli, no kuriem viens tika izdomāts – to spēlēs operdziedātāja Marina Rebeka, otrs, kuru tēlo Marta Jančevska, ir jauna sieviete, kas grib piedalīties Dziesmu svētkos, bet vīri to nevēlas, jo viņiem bija arī savtīgs mērķis, lai varētu doties uz Rīgu vieni bez sievām.
Ar pirmo Dziesmu svētku rīkošanu saistīti jaunlatviešu vārdi, kas bija latviešu Pirmās atmodas līderi.
Līderi ir vajadzīgi, jo lielai daļai sabiedrības, negribot vai nespējot, piemīt īpašība nedomāt, tāpēc vienmēr ir svarīgi, ka ir cilvēki, kas spēj iedvesmot citus un virzīt viņus uz priekšu. Tādi bija jaunlatvieši ar spēcīgu līderu kodolu. Prātā ir slavenā Dīriķa (Bernharda) vēstule Kronvaldu Atim, kad viņš jautā, vai vērts dibināt latviešu avīzi, vai maz tauta un valoda pastāvēs? Kronvaldu Atis saka – kāda runa, protams, pastāvēs! Tā ir līderu pārliecība un griba. Un tad sekoja Neatkarības karš, kuru vadīja jau citi. Kā pulkvedis Briedis, kas knapi runāja latviski, teica: “Mēs nekarosim kā krievi, mēs to darīsim ar prātu, nevis skaitu.”
Kādi jums izskatās mūsdienu Latvijas politiskie līderi?
Kādam patīk vai ne, domāju, ka mūsu Valsts prezidents ir ļoti labs. Es uz viņu ļoti paļaujos un uzticos, saprotu, ka tas, ko viņš saka un dara, ir ļoti prātīgi. Man nav iebildumu arī pret premjerministru un jo sevišķi – ārlietu ministru, kurš jau cik gadu garumā ir pratis nevis kaut kā atreferēt vai vienkārši reflektēt par ārpolitiku, bet virzīt arī Eiropas Savienības ārpolitiku.
Egila Levita ievēlēšana uz otru termiņu vēl ir miglā tīta.
Būtu ārkārtīgi žēl, ja viņš netiktu ievēlēts, jo tik zinošu, patstāvīgi un sistēmiski domājošu, ar argumentācijas spēku apveltītu prezidentu mums nav bijis daudz. Tādus kā viņš nav viegli atrast!
Tomēr publiskajā telpā viņu pamatīgi apstrādā – par katru sīkumu kritizē un pat izsmej. Kā to skaidrojat?
Viens iemesls ir politiskā nenovīdība, skaudība. Paklausieties “Apvienotā saraksta” pēdējā laika ļerkstēšanā par oligarha Pīlēna (Ulda) intelektuālo potenciālu. Tāda muļķīga vāvuļošana… Otrs faktors ir Krievijas propaganda, jo, nebūsim naivi, Latvija ir pilna gan ar ietekmes aģentiem, gan Krievijas specdienesta darbiniekiem, kuri prot savu darbu. Savukārt daļa sabiedrības, nespējot atsijāt graudus no pelavām, ļoti ātri padodas saukļiem, kur Latvija tiek dēvēta par neizdevušos valsti, ka līderi stāv tālu no tautas un citiem. Dzirdu arī gaužamies par “šo valsti”, bet kas tad pats esi, ja ne šī valsts?
Noprotu, ka par “Apvienoto sarakstu”, kas iekļuvis arī valdības koalīcijā, neesat augstās domās. Kā kopumā vērtējat jauno Saeimu?
Vēlēšanu rezultāti manī radīja bēdīgu salīdzinājumu ar Gruziju laikā, kad pie varas bija Saakašvili (Mihails), kurš Krievijai nepatika tāpēc, ka izsvieda visus zagļus un korumpantus. Krievu demokrāte profesore Valērija Novodvorska, kas tagad jau mirusi, izteicās, ka nevarot saprast, kāpēc gruzīni izrādījušies tādi stulbeņi, izbalsodami Saakašvili un citus viņam līdzīgos un pieņemdami ar Krieviju saistīto oligarhu. Rezul-tātā Gruzija, kura tik sekmīgi bija sākusi attīstīties Rietumu virzienā, par ko savulaik pats pārliecinājos, blaukš, tika atsviesta atpakaļ un danco pēc Maskavas stabules.
Mūsu pēdējās vēlēšanas nav tik dramatiskas, bet parādījušies tādi bīstami signāli kā “Apvienotais saraksts” un Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), kas izķeksēja no cietuma notiesātu noziedznieku. Visapbrīnojamākais ir viņa galms ar pielīdējiem Armandu Krauzi, Augustu Brigmani un tamlīdzīgiem. Ja ZZS tiek pie varas, ar mums ir cauri, jo kļūsim kā Gruzija par proslāvisku repub- liku.
Brigmanis saka, ka nebūs ilgi jāgaida, kad tikšot valdībā.
Man ir aizdomas, ka vienošanās jau sen ir notikusi. Tavaru (Edgaru), kas “Apvienotajā sarakstā” ir tā saucamās Zaļās partijas cilvēks, sauc par Lemberga puisi. Kampaņa veda uz to, ka ar ZZS ir kaut kāda vienošanās vai nolūki par sabloķēšanos ar “Apvienoto sarakstu”, arī Šleseru un “Jaunās Vienotības” izsviešanu no koalīcijas. Ar šantāžu pret “Jauno Vienotību” viņi panāca, ka koalīcijā nenonāk “Progresīvie”, kas ir solis, lai pierādītu valdības nestabilitāti, nespēju, un beigu beigās vecie Ventspils un Liepājas oligarhi varētu apvienoties un izveidot sarakstu.
Klausoties politiķu uzstāšanos, jāsecina, ka runas mākslu pieprot tikai retais. No kurienes jums nācis talants uzrunāt ļaudis, arī tūkstošu tūkstošus, atceroties, piemēram, Tautas manifestāciju Mežaparkā?
Domāju, ka ne tuvu nestāvu blakus Kronvaldu Atim, lai gan savā laikā esmu veicis viņa funkciju. Strādājot pie filmas par Dziesmu svētkiem, lasīju laikabiedru atmiņas – tās ir bijušas asprātīgas, dzirkstošas, pat hipnotizējošas!
Manas runas bieži vien varēja atšķirties no tām, kas iepriekš bija uzrakstītas uz papīra. Sirds ir pilna, lai gan iepriekš apdomāju, ko teikšu, vēl sekundi pirms uzstāšanās nezināju, ar ko sākšu, un tad notika tāds psiholoģisks efekts, ka tev it kā kāds saka priekšā vai raksta tekstu, un neesmu vēl pateicis līdz galam visu teikumu, kad jau prātā rediģēju, pielāgoju klausītājiem nākamo.
Latvijas Tautas frontē man bija tribūna misija, idejas daudz neģenerēju, biju slikts organizators, bet, kad kaut ko vajadzēja pateikt, to darīju es. Mums bija kolektīva vadība, kur katrs darīja savu, un es uzrunāju tautu, rādot lielāku pārliecību par notiekošo un nākotni, nekā tajā brīdī varbūt bija man pašam.
Iespējams, Volodimiram Zelenskim ir līdzīgi. Kā vērtējat viņa oratora spējas?
Zelenskim patiesība, drosme un cenšanās mobilizēt cilvēkus nāk no sirds. Viņš neko nespēlē, lai gan kā aktieris varētu to darīt, un tas ir vissvarīgākais. Gan jau uznāk arī šaubu un baiļu mirkļi, jo, kā pats teica kara sākumā, ir mērķis numur viens Krievijas bandītiem. Taču viņš nav viens – paskatieties, kas par jauniem un gudriem cilvēkiem viņam apkārt iepretim atbaidošajiem kraķiem Krievijas pusē, kuriem smiltis birst no vienas vietas.
Kā pietrūka Ukrainai, lai atbrīvotos no Krievijas jūga un kļūtu patiesi neatkarīgai?
Viņi modās, bet ne līdz galam, jo cilvēki bija pārkrievoti, iebiedēti un nespēja pieņemt tik radikālus lēmumus kā mēs. Pēterim Laķim bija formula – sagraujam to borģeli un izmētājam akmeņus tā, lai tos neviens nevar salasīt, un tad kājas pār pleciem un mūkam projām uz Rietumiem! Atgriešanās un integrēšanās Rietumos pēc neatkarības atgū-šanas 21. augustā bija sprints, divu nedēļu jautājums, un mums bija jāizdara spiediens uz Rietumiem, kuri negribēja mūs atzīt.
Arī Ukrainas neatkarību viņi negribēja. Īpaši ASV un prezidents Džordžs Bušs vecākais, kas atbalstīja Baltijas, bet ne Ukrainas brīvlaišanu. Un tagad visi par to maksā, bet visbargāk – ukraiņi.
Bušs teica, ka ukraiņi nedrīkst pasludināt neatkarību, lai neizjuktu Padomju Savienība. Liela daļa sabiedrības Ukrainā bija tiktāl pārkrievoti, ka nebija spējīgi pieņemt tādu lēmumu. Kad saprata, ka, lai izdzīvotu, jāiet Eiropas virzienā, sākās Maidans. Vēl pirms septiņiem vai astoņiem gadiem, kad šad un tad paskatījos Ukrainas televīziju, lielākoties visi runāja krieviski, tagad krievu valoda viņu ēterā vairs nav dzirdama!
Arī mums ir strauji jāpārorientējas un jābeidz nemitīgi spriedelēt, kas notiek Kremlī un kas tiem vājprātīgajiem teroristiem ir prātā. Vajag no viņiem norobežoties! Pats galvenais ir nacionālā pašapziņa un virzība uz normālu, demokrātisku civilizāciju, neskatoties atpakaļ uz Krieviju.
Daudzus 24. februāris ir atmodinājis. Pats agrāk nepievērsu uzmanību, ka kāpņu telpā vecene uz manu labdienu spēj augstprātīgi pateikt tikai “zdrasķe”, bet tagad tas tracina. Mana sieva, kas, būdama poliete, ir beigusi krievu skolu, atzina, ka kopš kara sākuma ir kļuvusi par rusofobi. Es arī tāds esmu, kas ir absolūti dabisks pašaizsardzības reflekss.
Kas jūsu izpratnē ir rusofobs, tās taču nav bailes no krieviem?
Tas ir cilvēks, kas nevis baidās, bet norobežojas no krievu pasaules. Man ar viņu pasauli vairs nav nekā kopīga. Rusofobiju nevajadzētu uztvert kā bubuli un taisnoties, ka mums Latvijā nekā tāda nav.
Nesen uztaisīju filmu par pirmo Saeimas priekšsēdētāju Frīdrihu Vesmani. Par idejām, ka jāgāž Krievijas cars un patvaldība, viņu vairākkārt notiesāja un nosūtīja izsūtījumā uz Šauļiem. Savās atmiņās par to laiku viņš raksta – man skolotāju netrūka, jo poļi un leiši nīst krievus, un latviešu brīvības cīnītājs viņiem ir vislielākajā cieņā. Tas ir pašaizsargāšanās naids, no tā nevajag kautrēties, un tā saucamajiem lielajiem brāļiem, kas mūs te augstprātīgi pamācīja, ar to jārēķinās.
Šeit vietā parunāt par “Doždj” jeb “TV Rain” – savulaik Krievijā dibināto neatkarīgo televīzijas kanālu, kuram pērn Latvija atļāva raidīt savu programmu, taču ātri vien saskārās ar viņu augstprātību. Vispirms viņi nodemonstrēja neizpratni par mūsu vēsturi un pēc tam ignorēja likumu, par ko Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) anulēja apraides atļauju.
Tas nav nekāds brīnums vai pārsteigums. Varētu it kā pažēlot, jo viņi dara labu lietu, bet tika pārkāpts mūsu valsts likums, tāpēc apraides atļauja bija jā-anulē. Nāk prātā gadījums Augstākajā Padomē attiecībās ar Jeļcinu (Borisu), kad pieņēmām Neatkarības deklarāciju un gatavojāmies pieņemt līgumus ar Krieviju. Jeļcins solīja, ka mūs atbalstīs, tikai pieteica Anatolijam Gorbunovam, lai “savējiem”, domājot radikālākos politiķus no LNNK, pasaka, ko nedrīkst teikt. Gorbunovs viņam atbildēja – Boris Nikolajevič, pie mums tā nevar, tas neies cauri! Tā lielā atšķirība, ko nesaprot krievu liberāļi un demokrāti, ka pie mums ir tiesiska valsts un likums. Ar šo lēmumu esam tikai ieguvuši, parādot savu pašcieņu, un šiem žurnālistiem ar to bija jārēķinās.
Kā vērtējat Latvijas Žurnālistu asociācijas nožēlu par NEPLP lēmumu, uzskatot, ka tas ir nesamērīgs?
Man par to bija kauns, jo tā ir pielīšana augstprātīgiem impēristiem. “Doždj” izteikumus par okupācijas pieminekļiem Latvijā ļoti trāpīgi ir raksturojis Ņevzorovs* – tas ir kā pieprasīt no izvarotas meitenes, lai viņa visu mūžu tur uz galda izvarotāja fotogrāfiju.
Krievu inteliģence, kā par viņiem nesen teica Peters (Jānis), ir augstprātīgi, naivi, reizēm kaut kādā ziņā pastulbi un ļoti gļēvi. Jau tagad redzam, ka baltkrievi var iziet ielās, bet pie krieviem nekas īsti nenotiek.
Viņiem ir iedzītas bailes, vai tad nē?
Arī bailes, bet jau atmodas laikā sajutām, ka krievi gaida, ka kāds visu izdarīs viņu vietā. Janvāra barikāžu laikā, kad sākās gājiens uz apvērsumu, Eduards Ševardnadze, kas tolaik bija Krievijas ārlietu ministrs, uz mums, baltiešiem, kas vairs neieradās uz PSRS Tautas deputātu padomi, bļāva, ka mūsu dēļ Krievijā nāks diktatūra! Daudz vēlāk kādā konferencē Vācijā, kur piedalījās arī Gorbačovs (Mihails), aizgājām ar viņu parunāt, bet viņš, kritizēdams Putinu, izteica šādu frāzi – jūs esat vainīgi, ka Putins ir pie varas, jo aizgājāt un nepalīdzējāt mums izcīnīt demokrātiju! Kāds igaunis noteica – dīvaina tauta, pat par savu brīvību paši negrib cīnīties. Teikšu tā, mēs viņiem devām iespēju kļūt par demokrātisku valsti un viņi to neizmantoja. Tagad viņi savu valsti grauj, bet nedomāju, ka no tās ir jābaidās, jo redzam vareno armiju, kas izrādās čiks, pat par spīti tam, ka Rietumos joprojām ir daži, kas vēlas saglabāt Putinam seju un dot drošības garantijas. Mums tomēr ir jāorientējas uz to, ka mūsu drošība ir pašu un tādu mūs saprotošu valstu rokās kā Polija un nākotnē – arī Ukraina, jo kura valsts varētu būt cienīgāka, lai tiktu uzņemta Eiropas Savienībā un NATO, ja ne viņi?
Kāda var būt Krievijas nākotne, domājot par laiku pēc kara, kad Ukraina būs uzvarējusi?
Cerības uz demokrātiskāku Krieviju bija Jeļcina laikā. Tagad tur nekas nevar notikt, tikai tas, ka ukraiņu sabiedroto karaspēks ieiet Maskavā, demilitarizē viņus, izveido ārējo pārvaldi un liek pamazām demokratizēties un attīrīties.
Domājot par mūsu valsts drošību, kā vērtēt neseno Administratīvās rajona tiesas lēmumu, kas pretēji Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumam uzdevusi sniegt patvērumu kādam bijušajam Krievijas karavīram un policijas darbiniekam, kurš nav bijis ne prominents politiskais aktīvists, ne cilvēktiesību aizstāvis, kā arī nav atbalstījis nevienu konkrētu politisko spēku?
Tieši par to runāju ar vienu advokāti, un viņa teica, ka tās ir šausmas, jo ir radīts precedents. Tiesu sistēma, kas atmodas laikā pārnāca mūsu pusē, neizgāja lustrāciju, un par tiesnešiem palika tie paši disidentu tiesātāji. Attīrīšanās bija iespējama tiesu sistēmā, taču arī tā nenotika. Tas ir smags padomju mantojums.
Vai ir pietiekami atbildīga reakcija uz Latvijai nelojālu cilvēku lēmumiem un rīcību, piemēram, kā tas notiek Daugavpils un Rēzeknes pašvaldībās?
Daugavpilī ir pietiekami daudz likuma pārkāpumu, tajā skaitā korupcija ar pieminekļa nojaukšanu, ko ir pierādījusi “Delna”, tāpēc pašvaldības vadība ir pelnījusi, lai valdība rīkotos līdzīgi kā kādreiz Augstākā Padome, kad atlaida prokrievisko, prokomunistisko domi un iecēla tiešo administrāciju, kas aizstāv savu valsti un Daugavpils pilsoņu tiesības. Un vēl šis cenzūras gadījums – lai man nestāsta, ka tas bija nekaunības dēļ, jo igauņu mākslinieka darba zemteksts bija, kādā veidā krievu pareizticīgā baznīca izturas pret ticību, ka reliģija viņiem ir ierocis pret citām tautām.
Atceroties atmodas laikus, daudziem prātā lielā vienotība, kas valdīja sabiedrībā, taču tagad visi šķeļoties. Vai tā ir?
Ukraina ir piemērs, ka esam pietiekami vienota un spēcīga sabiedrība. Ja kāds ir ienaidnieks, nav apmierināts ar dzīvi Latvijā, tad nav šeit jānotur.
LTF muzejā droši vien vadāt ekskursijas arī jaunajai paaudzei – kāda tā ir?
Reizēm ir pārsteigums par viņu zināšanu trūkumu, sevišķi vēsturē, tāpēc vienmēr atgādinu, ka mums nekas nav nācis par velti vai dāvināts, ka visu esam izcīnījuši ar asinīm, sviedriem un dzīvībām, un katrai paaudzei par brīvību un savu patstāvību ir jābalso vēlreiz – ar vienu reizi nepietiek. Man ir sajūta, ka lielākā daļa to saprot.
Sarunas nobeigumā jautājums, ko parasti apspriežam gadumijā, kāds gan būs jaunais gads?
Esmu pārliecināts, ka būs labs gads. Pērn piedzīvojām zināmu šoku. Mums neticēja, kad kopā ar citām Baltijas valstīm un Poliju brīdinājām Eiropas Savienību un NATO, ka vajag uzmanīties no Krievijas impērijas, tomēr izrādījās, ka mums ir taisnība. Taču pagājušais gads parādīja, ka pret Krieviju spējam pretoties, un šim tāpat ir jābūt izturību apliecinošam gadam, kad nedrīkstam atkāpties, jo, tiklīdz nolaidīsim rokas un atdosim Ukrainu, arī mūsu vairs nebūs.
Dainis Īvāns
LTF pirmais priekšsēdētājs, žurnālists, scenārists.
Mācījies Madonas 1. vidusskolā, studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē.
1986. gadā lielu popularitāti ieguva viņa un Artūra Snipa raksts pret Daugavpils HES būvi laikrakstā “Literatūra un Māksla”.
1987. gadā bija viens no sabiedrības kampaņas par Daugavas loku saglabāšanu dalībniekiem, kas beidzās ar okupācijas valdības atteikšanos no HES būvniecības.
1988. gadā tika ievēlēts par Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju.
1990. gadā kļuva par Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputātu un padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku, bet 1992. gadā no amata atkāpās.
Turpmāk strādāja žurnālistikā gan drukātajā presē, gan televīzijā.
No 2001. līdz 2009. gadam bija Rīgas domes deputāts.
Scenāriju un tekstu autors tādām dokumentālajām filmām kā “Baltijas sindroms II”, “Atmodas antoloģija”, “Dziesmuvara”, “Mans zelts” u. c.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Ar dzīvesbiedri Elvīru četru bērnu tēvs, vectēvs astoņiem mazbērniem.
“Daudzus 24. februāris ir atmodinājis. Pats agrāk nepievērsu uzmanību, ka kāpņu telpā vecene uz manu labdienu spēj augstprātīgi pateikt tikai “zdrasķe”, bet tagad tas tracina.”
Pagājušais gads parādīja, ka pret Krieviju spējam pretoties, un šim tāpat ir jābūt izturību apliecinošam gadam, kad nedrīkstam atkāpties, jo, tiklīdz nolaidīsim rokas un atdosim Ukrainu, arī mūsu vairs nebūs.
