Māris Zanders: Par Uzvaras pieminekli labu risinājumu nav. Runa ir nevis par konstrukciju, bet simbolu 7
Iniciatīva par tā dēvētā Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā demontāžu savākusi nedaudz vairāk kā 10 000 parakstu. Lai gan parakstu vākšana sākusies jau 2017. gadā, var diezgan droši teikt, ka sasniegt konkrēto skaitu palīdzējusi pati Rīgas domes vadība, izskanot ziņai par gandrīz četru miljonu eiro iespējamu atvēlēšanu Uzvaras parka infrastruktūras atjaunošanai.
Ņemot vērā publiskajā telpā dedzīgi apspriesto Rīgas ielu stāvokli un “Rīgas satiksmes” finansiālo situāciju, neveiksmīgāku brīdi šādai ziņai grūti iedomāties, un savās ikdienas gaitās pavisam par citiem jautājumiem domājošiem šādā kaitinošā veidā tika atgādināts par pieminekli.
Ir viedoklis, ka pieminekļus demontēt vispār nav laba doma, jo tie ir sava laikmeta liecība. Gan jā, gan nē.
Demontāžas metodes pretiniekus, šķiet, vada apsvērums, ka šī metode, ja to sāk lietot, paver, kā saka, maisam galu vaļā. Kas nu kuram neglīts, aizskarošs, nevajadzīgs utt. Man, piemēram, liekas nejēdzīga brīvvalsts laikā veiktā apbūve Vecrīgā Finanšu ministrijas rajonā. No otras puses, saglabāšanas idejas absolutizācija arī ir nevietā.
Ja atļauts nedaudz ekstravagants piemērs – ikviens internetā var atrast vizuālo informāciju par to pašslavinošo gigantomāniju, ko Ziemeļkorejā sacēlusi valdošā dinastija; ja tā kristu, vai ziemeļkorejiešiem būtu jāturpina dzīvot šo monumentu paēnā tikai tāpēc, ka tie ir būtiska liecība par ievērojamu viņu vēstures periodu? Diez vai.
Tāpat ir viedoklis, ka šo tēmu nav vērts cilāt, lai kādu lieki netracinātu. Gan jā, gan nē. Konflikti nav vajadzīgi, bet tikpat labi var apjautāties, kur šādai pašcenzūrai ir robežas? Par ko vēl labāk nerunāt, lai tikai kādu netracinātu?
Atgriežoties pie iniciatīvas – es to neuzskatu nedz par provokatīvu, nedz nevajadzīgu, tomēr esmu skeptisks par iespējamo rezultātu pat tās īstenošanas gadījumā. Runa ir nevis par konstrukciju, bet simbolu.
Tieši tāpēc vienus šī būve tā tracina, bet tieši tāpēc tās nojaukšana neko nedos.
Vismaz Rietumu pasaulē netrūkst stingru ierobežojumu nacistiskās simbolikas lietošanai – vai tas ir mazinājis simpatizētāju nacismam skaitu? Nē. Šie ļaudis pat izdomā kodētas skaitļu kombinācijas, lai saglabātu iespēju publiski paust savas simpātijas; šā gada 26. februārī “The Art Newspaper” publicēja tekstu par Hitlera akvareļu izsolēm – domāju, ka tie, kuri maksā salīdzinoši lielas summas par no mākslas viedokļa vājiem darbiem, pērk simbolus.
Var ierobežot, aizliegt (nojaukt) simbolu priekšmetiskās izpausmes, bet tas neietekmēs šo simbolu pievilcību kādu cilvēku grupu acīs. Kādi vispār var būt priekšmetiski apliecinājumi idejai par to, ka Zeme ir plakana? Bet tas netraucē šīs idejas desmitiem tūkstošu piekritēju mūsdienu pasaulē.
Ir jāaprod ar domu, ka Latvijā (un mēs šajā ziņā neesam unikāli) paralēli pastāv dažādas, brīžiem konfliktējošas kolektīvās atmiņas. Līdz ar to svarīgs jautājums ir – kāda ir mūsu pašu kolektīvā atmiņa, vai tā spēj uzrunāt arī citu vēstures interpretāciju nesējus?
Filozofijas un socioloģijas institūta izdevuma “Ethnicity” jaunākajā numurā ir teksts par Latvijas nacionālo minoritāšu kolektīvo atmiņu. Aptaujas liecina, ka trešajai daļai Latvijā dzīvojošo 9. maijs ir svētki. Tas apstiprina manu tēzi par paralēlo pasauļu zināmu neizbēgamību.
No otras puses, 79% krieviski runājošo jauniešu 18. novembris ir svētki. Ļoti iespējams, ka šai grupai 18. novembris vienalga nozīmē kaut ko nedaudz citu (patīk, ka ir sava valsts, bet šī valsts netiek saistīta ar tās vēsturi).
Tomēr, ja mēs savu sociālo atmiņu attīstām tā, ka tā ir saprotama arī tiem, kuri, tēlaini izsakoties, svin gan 9. maiju, gan 18. novembri, pakāpeniski 18. novembris šai grupai var sākt likties nozīmīgāks, jo viņi labāk saprot, kas tiek svinēts, un viņi tajā arī redz vietu sev.
Ja šai grupai viņu versija par cittautiešiem Latvijā sākas ar 1940. vai 1945. gadu, nekas nemainīsies, jo nemainās saturs.
Savukārt ja izgaismosies arī stāsts, piemēram, par tūkstošiem cittautiešu, kuri apmetās jaunajā Latvijas valstī, bēgot no boļševiku režīma, un vēlāk, Latvijai 1940. gadā nonākot boļševiku varā, arī tika represēti, simbolu konkurencē spēku samērs var mainīties.
