Kadrs no Romāna Bondarčuka filmas “Ukrainas šerifi” – sākotnēji tā bija domāta vairāk kā traģikomisks stāsts, tomēr līdz ar karu Ukrainā un Krimas aneksiju izvērtās ļoti atšķirīga – ar jautru sākumu un ļoti dziļām pārdomām beigās. Publicitātes foto

– Vai, veidojot filmas par šiem aktuālajiem tematiem, tiek arī domāts, kā tās uztvers plašas auditorijas Eiropā?

U. Cekulis: – Veidojot “Ukrainas šerifus”, saskārāmies ar konteksta problēmu – ja filmu rāda Ukrainā, visiem viss ir skaidrs, līdzīgi arī Latvijā. Rādot to, piemēram, Dānijā, rodas problēmas, jo viņiem nav skaidrs, kā tā var būt, ka neatbrauc policija. Mums bija dāņu montāžas režisors, ļoti spēcīgs mākslinieks, tomēr viņš nolaidās līdz ļoti triviālam līmenim, ņemot filmas sākumu un ķidājot to un sakot: šo nesapratīs, domājam, kā filmas kontekstu darīt saprotamu arī Rietumu auditorijai. Un tas ir ļoti grūti, jo tā nogriežam ļoti daudzas emocionālās lietas, kas būtu saprotamas mūsu skatītājiem. Tā ir liela māksla – izveidot filmu, kas saprotama dažādām auditorijām.

– Vai dokumentālais kino spēj padarīt sabiedrību labāku? Esat kādreiz sajutušies kā vizionāri?

I. Zviedris: – Es pirmo reizi sajutu, ka tā ir, kad filmēju filmu “Bēgums” – toreiz biju kādā medijā izlasījis, ka 2006. gadā no Rīgas uz Dublinu nopirkti 167 tūkstoši biļešu uz “Ryanair” reisiem. Sapratu, ka kaut kas jādara lietas labā un arī bez kādas naudas sēdos lidmašīnā un lidoju uz Dublinu. (Ivara Zviedra pilnmetrāžas dokumentālā filma “Bēgums” 2009. gadā saņēma “Lielā Kristapa” balvu. – Red.) Domāju, ka mēs visi zināmā mērā tā jūtamies, misijas apziņa mums ir.

J. Vingris: – Kad man pēc filmas izrādīšanas pienāk cilvēki, dažkārt arī paši ukraiņi, un saka – mēs nezinājām, ka Austrumukrainā ir tik traki, tad saprotu, ka filma ir savu darbu padarījusi.

J. Pakalniņš: – Gandarījuma sajūta noteikti ir. Man bija liels prieks, ka pēc “Ģenerālplāna” izrādīšanas Krievijas televīzijā redzēju raidījumu par Latvijas propagandu. Arī Latvijā man plijas virsū dažādas krieviski raidošas radiostacijas. Laikam tas parāda, ka kaut kas ir iekustināts.

U. Cekulis: – Taisīt mākslu mākslas dēļ – šodien tas laiks ir pagājis. Protams, tā notiek, tomēr tā ir liela ekstra. Proporcijai jābūt par labu filmām ar pozīciju, ar kurām vari sabiedrību padarīt labāku un gudrāku. Ziņas iespaido virspusēji, bet māksla – kā rentgens emocionāli aizsniedz daudz dziļākus slāņus. Mums, dokumentālistiem, rokās ir ļoti jaudīgs ierocis, jautājums tikai – kā to padarīt skatītājiem interesantu un dabūt līdz auditorijai, kas nav pieradusi skatīties šādu kino.

Guna Roze: Aizliegts paņēmiens ir patērētāju musināšana, kā ruporu izmantojot valsts mediju

Mūzika pasūtīta – kurš maksās? Valsts un privātās intereses Rīgas koncertzāles projektā

Kā igauņi Nacionālo muzeju par pašu naudu uzcēla

Melbārde noraida apgalvojumus par neadekvāti lielo finansējumu kultūrai