Izcils degvielas patēriņš uz šosejas: labs piedāvājums mazauto nievātājiem 7
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Visam, kas īsāks par četriem ar pusi metriem – fui! Nekāda prestiža. Žēlīga drošība. Vietas maz. Sevišķi aizmugurē sēdošo kājām. Un tālbraucienu koferiem. Patiešām smuku to mazo arī nevar uztaisīt…
Cilvēku grupa ar šādu dzelžainu viedokli tiešām ir. Pat vīrusa gadā vairāk nekā 400 pircējus Latvijā atrada tā sauktās vidējās klases populārākie (“VW Passat” un “Škoda Octavia”) jaunie auto. Ko viņi ieguva? Atbildi uz šo jautājumu meklēju nedēļas nogalē ar jauno “Octavia Combi”, vienu no konkursa “Latvijas Gada auto” dalībniekiem.
Ietilpības čempions?
Tādu titulu savā TV raidījumā šim auto piešķīra kolēģis Normunds Avotiņš. Un iekrāva tajā divus riepu komplektus. Nez kāpēc šī demonstrācija mani nevis sajūsmina, bet uz šķību smīniņu pavelk?
Tāpēc, ka šie skaistie, metāliski lakotie ārpusē un iekšpusē saudzējamās ādās tapsētie limuzīni manā uztverē nu nekādi nav savienojami ar tādu prastas sadzīves problēmu risināšanu kā kartupeļu maisu, skaidu brikešu vai melnzemes paku pārvadāšanu.
Tādām operācijām vajag pieāķēt piekabīti. Vai pie būvmateriālu veikala ar telefona aplikāciju atslēgt “Fiqsy” kravas busiņu un savu dārgumu atstāt stāvvietā atpūsties. Šie nav skarbi kravinieki.
Turklāt – nemaz tik baigi lieli jau tie arī nav. Šīs plūdlīnijas formas nu nekādi nespēj tuvoties kantaino un patiešām ļoti praktisko “busiņu”, “bulku vāģu” u. tml. ietilpībai. Šiem ir gari deguni – “Octavia” snīpis ir vairāk kā sprīdi garāks nekā manai “Vitarai”. Un ietilpību nedod. Aizmugures “borts” biezāks – vēl 10 cm ietilpības nost. Galu galā šī auto bagāžnieks (aizmugures sēdekļu atzveltnes nenolaižot) ir tikai 20 cm garāks nekā “Vitarai”. Platums – vienāds. Salonā?
Abu sēdekļu rindu platumi uz rekordiem nevelk (120 un 130 cm). Lielāka ir aizmugures “kāju rūme”. Un garāks bagāžnieks – ja atzveltnes nolaistas. Šeit var izdarīt to, ko mazās un pat kompaktās klases krosoveros nu nekādi nav iespējams – var ielikt pilna izmēra matraci, uz kura tāla ceļa pauzē brīnišķīgi nosnausties. Divatā, protams. Gribētu to izdarīt kādā Alpu kalnu pļaviņā. Vai Pireneju aizas malā.
Aerodinamikas čempions!
Es dotu tādu titulu. Pelnītu. Un noderīgu arī, ja vien tavi ceļi ir tāli un ātri. Tikai garam auto iespējama patiešām laba aerodinamika. Ir tāds krosoveru plaukuma laikos ne īpaši populārs raksturlielums – Cx. Grūti pat interneta pārbagātībā šo ātra brauciena galvenās pretestības raksturlielumu atrast. Nu neliek to specifikāciju tabulās ražotāji! Kāpēc? Jo nav ar ko lielīties. Visiem “džipiņiem” (busiņiem, pikapiem arī) tas ir krietni virs 0,3. “Octavia” – 0,24 sedanam, 0,26 šim “vagonam”.
Un izcils degvielas patēriņš uz šosejas.
Testētais auto (divu litru dīzelis) Latvijā atļautajos ātrumos apēd mazāk par četriem litriem uz 100 km. Ja atrodam vietu, kur drīkst ātrāk, slavas dziesma kļūst skaļāka. Pat 160 km/h nepieliek patēriņam pat litru. Uz Alpiem!!! Kad robežas atvērsies…
Viegls – labi vai slikti?
Argumentu par labu lielam (un agrāk arī smagam) auto tiešām ir daudz.
Pirmkārt – estētiski. Lieli auto ir skaistāki. Garu auto dizaineram daudz vieglāk veidot dinamisku, lepnu, greznu, krāšņu. Samazinoties gabarītiem, līniju skaistuma vietā priekšplānā, grozi kā gribi, izlien racionālais. Kuras ir ietilpīgākās stereometrijas figūras? Kubs un lode.
Tā nu mazauto mākslinieki mokās, mēģinādami vienkāršo, praktisko, bet pieticīgo padarīt interesantu un valdzinošu… Žēl.
Otrkārt – objektīvi, tehniski, fizikā bāzēti, ko neuzvarēs ne laiks, ne superdatorizēti konstruktori, ne trūcīgo vai skopuļu iebildumi. Smagiem auto piemīt liela inerce brauciena virzienā. Un, pateicoties smagai virsbūvei, relatīvi ļoti maza ir milžu “neatsperotā masa”. Tādēļ to gaita agrāk bija līdzenāka, maigāka, komfortablāka utt. Fantastiska. Pat bez mūsdienu gāzes amortizatoriem un superriepām. Staļina “ZIS”, kuru man laimējās pastūrēt, pirms bruņumašīna nonāca Rīgas motormuzejā, pa nebūt ne līdzeno Ropažu (toreiz Gagarina) ielu ripoja kā pa galdu. Jo svēra sešas tonnas.
Divreiz “vieglākais” astoņdesmito gadu “rolsroiss”, kurš reiz mitinājās kāda vēlāk bēdīgi slavena miljonāra garāžā Jūrmalā un šad tad tika atvēlēts vecu rallistu izpriecām, kustējās kā datorspēlē, kaut riteņu piekares tam bija gauži nemodernas un smagas.
Es šodien lieliski sadzīvoju gan ar “Nissan Qashqai”, gan “Suzuki Vitara”, taču neviens no šiem modernajiem mazuļiem un “kompaktniekiem” nekad neripos, nežūžos, nelidos pa ātrgaitas maģistrāli tā kā pusotras reizes smagākā 1996. gada “Opel Omega”. Brauciens smagā un lielā auto ir bauda. Pat necentieties to noliegt.
Un – diemžēl – necentieties šīs nostalģiskās sajūtas sameklēt braucienā ar jaunākās paaudzes limuzīniem. Pat “Mercedes” un “BMW”, ekoloģisko prasību spiesti, ir kļuvuši vieglāki. Šī “Octavia” ir gandrīz 400 kg vieglāka par pieminēto “Omegu”. Un pa viļņoti grambotu Latvijas asfaltu vienatnē tu brauc tikai un vienīgi pieklājīgi. Bez senā plūduma kaifa. Šis ir jāpiekrauj…
Bet vieglums rentējas pilsētā. Vecie, smagie te rija vai 10 litrus uz simtu. Šī – piecus. Un tas pat ar automātisko kārbu (DSG – izcili laba!).
Cena – pats labākais
Ja jums tiešām šāds auto vajadzīgs – “Škodas” cenrādis priecē visvairāk. Šādu izmēru auto iegūt par mazāk nekā 20 tūkstošiem šķiet gluži vai nereāli. Tiesa – tas nebūs ar DSG. Tas nebūs ar dīzeli. Zaļas taupības vārdā pat litrīgais trīscilindrinieks šajā kuģī jau šoruden tikšot likts. Un pat nepamēģinājis ticu, ka Latvijas apstākļiem tas būs pietiekami ātrs.
Nu ko? Gribi lielu? Lai veicas! Starp citu, atgādinu – daudziem “kompaktniekiem” ir arī “universālās” versijas, kuras par “Octavia Combi” nav neko daudz mazākas. Varēsi klātienē (divi metri!) par auto izvēli jautāt ne tikai dīleriem (kuri, protams, ieinteresēti pārdot savējo), bet arī man un citiem konkursa žūrijas biedriem.
