Vija Eniņa: Ķirbis – labs no mizas līdz sēklām 0
Visām ķirbja daļām, sākot ar mizu un beidzot ar sēklām, piemīt ārstnieciskas īpašības. Lielā oga ir gan šķiedrvielu, gan vitamīnu un minerālvielu avots.
Sēklu jauda
“Pārtiku mūsdienās var klasificēt dažādi – tāda, kas dod enerģiju, un tāda, kas vērtīga veselībai. Ķirbis pieskaitāms pie otrās grupas, jo enerģiju dod maz (enerģētiskā vērtība ir tikai kādas 24 kalorijas), toties to dod šīs lielās ogas sēklas. Gan mīkstums, gan miza ir bagāti ar dažādiem savienojumiem, kas labvēlīgi ietekmē cilvēka veselību,” skaidro farmācijas doktore Vija Eniņa.
Ķirbja sastāvā esot dzelzs, magnijs, kālijs un citas vērtīgas minerālvielas un vitamīni.
“Jā, minerālvielas šajos dārzeņos ir, taču nav veikti ļoti precīzi pētījumi par to sastāvu un daudzumu. Kādā literatūrā norādīts, ka tie satur ļoti daudz kalcija, citviet apgalvo, ka tajos ir ļoti daudz kālija, vēl kādi uzskata, ka ķirbji ir bagātīgs mangāna, cinka, selēna un vara avots. Es domāju, ka katrā augā minerālvielu klāsts ir pietiekami liels, jo tās visas ir vajadzīgas paša auga dzīvības norisēm. Augs jau cilvēkam neko neveido, visu tikai sev.”
Minerālvielu, vitamīnu un citu vērtīgu vielu daudzums ķirbjos atkarīgs gan no šķirnes, gan augsnes, gan augšanas apstākļiem.
“Ja cilvēka uzturs ir pietiekami daudzveidīgs un ķirbis būs tajā skaitā, organisms noteikti paņems no lielās ogas tam vajadzīgo. No ķirbjiem vien, lai cik veselīgi tie būtu, gan nevajadzētu pārtikt.”
Medicīniski pierādīta ir ķirbja sēklu vērtība – tās noder zarnu parazītu (cērmju, spalīšu un lenteņu) izdzīšanai. Galvenā aktīvā viela atrodas sēklapvalka zaļganajā plēvītē.
“Sēklas nevajag grauzdēt, jo tad daļa vērtīgo savienojumu iet zudumā. Ēdot notīrītas, izžāvētas sēklas vai arī kailsēklas (tagad ir tādas ķirbju šķirnes, kurām sēklas ir bez ārējā cietā apvalka), var panākt ļoti labu efektu,” zina teikt pieredzējusī farmaceite. “Tiesa, ķirbju sēklas ir mazāk efektīvas nekā sintētiskie līdzekļi, toties tām ir saudzīgāka iedarbība uz organismu.”
Izrādās, ir vēl kāda laba īpašība – lielās ogas sēklās esošie savienojumi spēj stiprināt urīnpūšļa sieniņas, līdz ar to tiek mazinātas dažādas problēmas, kas cilvēkam parādās seniora gados, kad mēdz būt urīna nesaturēšana. “Pavecākiem kungiem ķirbju sēklas palīdzēs mazināt labdabīgās prostatas adenomas izpausmes,” norāda farmaceite.
Ķirbju sēklām piedēvē arī diurētiskas un žultsdzinēja īpašības, tautas medicīnā iesaka lietot tūskas un vēdera aizcietējuma gadījumā.
Sēklas vai no tām pagatavotu pulveri ieteicams lietot katru dienu. Ar daudzumu gan nevajadzētu pārspīlēt – pietiek ar ēdamkaroti pulvera dienā.
“Ļoti vērtīga ir ķirbju sēklu eļļa. Tā satur taukskābes, kas vajadzīgas cilvēka organismam, un arī taukos šķīstošus vitamīnus. Līdz ar to šī eļļa var kalpot kā labs sirds un asinsvadu slimību profilakses līdzeklis,” uzsver Vija Eniņa.
Katru rītu var ieņemt pa tējkarotei ķirbju eļļu, kā arī pievienot to salātiem.
Mīkstuma vērtība
Ķirbja mīkstuma galvenais labums ir pektīnvielas, kas veido mīkstuma pamatmasu. “Tās ir šķiedrvielas, kas labi ietekmē zarnu traktu – iztīra gluži kā maiga slota. Vēl pektīnvielas spēj piesaistīt ūdeni un tos nevajadzīgos produktus, kas vielmaiņas procesā veidojas cilvēka organismā. Pektīnvielas gluži kā sūklītis tās sasaista un izvada. Tas būtībā piemīt visu šķirņu ķirbjiem, nekādas lielas atšķirības nav. Bet vērtīgākās ir tās šķirnes, kurām mīkstums dzeltenāks, oranžāks, jo satur vairāk karotīna, no kura organismā veidojas A vitamīns,” skaidro farmaceite.
Ķirbi var rīvēt un ēst svaigu, var arī apstrādāt termiski: vārīt, cept, sautēt, jo karotīns nebaidās no augstas temperatūras, turklāt labāk uzsūksies organismā, ja ķirbis tiks termiski apstrādāts. Ja ķirbi ēd svaigu, to apslaka ar eļļu, jo karotīns šķīst eļļā, līdz ar to būs organismam vieglāk uzņemams.
Vija Eniņa atklāj, ka viņa ar savu dzīvesbiedru katru rītu izdzerot glāzi svaigi spiestas sulas no pašu audzētās lielās ogas.
“Šai sulai ir neitrāla garša, tā nav ne salda, ne skāba. Ja ir vēlme, var pievienot ābolu vai burkānu sulu, tad iznāk ļoti jauks kokteilis.”
Speciāliste brīdina, ka ne jau visiem būtu vēlams dzert šo sulu, jo tā kairina nieres. Taču, ja integrē maisījumā – lieto kopā ar burkānu, ābolu vai kāpostu sulu, kaitējuma nebūs.
Ķirbis satur daudz ūdens, tādēļ to bieži izmanto slaidās līnijas iegūšanai – tas palīdz organismam atbrīvoties no pārmērīga šķidruma uzkrāšanās un liekā svara. “Lielā oga ātri rada sāta sajūtu,” zina teikt Vija Eniņa. “Ķirbja ķīmiskais sastāvs dod tā kā gribu cilvēka organismam darboties normāli – palīdz nierēm un aknām labāk funkcionēt, stabilizē holesterīna līmeni.”
Ķirbjus ieteicams glabāt sausā telpā vienmērīgā temperatūrā, vislabāk ap 10 grādu. Nevajadzētu lieki pārcilāt. Ja ir iespēja, var sasaldēt – gabaliņus izsutināt, sablendēt un tad biezeni sasaldēt.
Ne vien veselīgi, bet arī garšīgi
Sulu var izspiest no jebkura ķirbja, taču speciālajiem sulas un salātu grupas ķirbjiem (piemēram, ‘Cindarella’, ‘Golias’) tā būs saldāka, un sulas būs arī vairāk. Garšīga tā ir arī riekstu grupas ķirbjiem. Tie labi garšo, tāpēc var kraukšķināt svaigus, gan pildīt un cept.
Ārstniecisko ķirbju grupai piederīgo šķirņu, piemēram, ‘Turk’s Turban’, ‘Uchiki Kuri’ un ‘Karowita’ ķirbji ir neliela izmēra, tāpēc visas labās vielas tajos ir koncentrētākā veidā nekā lielajos ķirbjos. Katru dienu vajadzētu apēst vismaz vienu svaigu šīs šķirnes ķirbja daivu.
Kailsēklu ķirbjus audzē sēklu dēļ, kas ir bez apvalka un ar augstu eļļas saturu. Mīkstums gan neizceļas ar garšas kvalitātēm.
“Riekstu ķirbi var ēst gandrīz kā ābolu – tik garšīgs un sulīgs tas ir,” pārliecinājusies Vija Eniņa. “Ja kādam ķirbis ne pārāk garšo, taču, zinot, cik tas vērtīgs, gribas iekļaut ēdienkartē, lielo ogu var pagatavot kopā ar kādu augli vai dārzeni, piemēram, pagatavot ķirbju salātus kopā ar banāniem. Sarīvē ķirbi, pieliek banānus, uzslaka citrona sulu, garšas dažādošanai vēl pievieno kādu dzērvenīti.”
Var pagatavot ķirbi ar dzērvenēm.
Ņem divas daļas ķirbja, vienu daļu dzērveņu (brūkleņu, cidoniju vai smiltsērkšķu), vienu daļu ievārījuma cukura. Ķirbi sutina nelielā ūdens daudzumā, sablendē. Atsevišķi savāra ogas, sablendē. Visu liek kopā katlā, pievieno cukuru, uzvāra, tad turpina vārīt ne ilgāk kā 10 minūtes. Pilda burciņās.
Vija Eniņa vēlreiz piesauc savu pieredzi, sakot, ka dienā abi ar vīru katrs notiesājot kādu puskilogramu ķirbja vai pat vairāk. “Aptuveni no puskilograma ķirbja izspiežam sulu, vēlāk gatavojam maltītes – no rīta vārām putru, pusdienās – sautējumu, biezzupu vai arī cepam, tajā skaitā pankūkas.”
Farmaceite dalās ar kādu no savām ēdienu receptēm. “Ja gadās oranži dzeltens ķirbis ar miltainu mīkstumu, to sagriežu šķēlēs un kārtoju uz cepešpannas, kas izklāta ar cepampapīru. Mazliet uzslaku olīveļļu, uzbārstu sēklu maisījumu, tad vienai daļai uzkaisu kanēli un cukuru, otrai – mazliet sāls. Cepu 180–200 °C. Var ēst gan launagā, gan vakariņās.”
No ķirbja sanāk gards saldēdiens. “Sarīvē ķirbi un sablendē kopā ar citronu. Tad šo masu iemaisa saputotā saldajā krējumā. Brīnišķīgs deserts!”
