Zivīm par vientulību 0
Katrs – neviens.
Tāpēc katra meklētāja pirmais uzdevums – patiešām saprast vientulības būtību. Tas nozīmē būt par neko; tas nozīmē atmest personību, kas dota tev pūlī. Kad tu atdalies, izej no pulka, tu nevari paņemt sev līdzi vientulībā šo dāvanu. Savā vientulībā tev visu atkal būs jāatklāj no jauna, un neviens nevar garantēt, ka iekšēji tu ko atradīsi.
Tie, kuri sasniedza vientulību, atrada tur nevienu. Es patiešām domāju “nevienu” – bez vārda, bez formas, bet tīru klātbūtni, tīru dzīvi, nezināmu, nenoteiktu. Tā ir tieši augšāmcelšanās, un neapšaubāmi tā pieprasa drosmi. Tikai ļoti drosmīgi cilvēki spēja pieņemt sevi “par nevienu un neko”. Viņu “nekas” – tīra būtība; tā vienlaikus ir nāve un augšāmcelšanās.
Tikai mīlestība var būt drosmīga. Vai tu mīli sevi? Vai tu mīli šo eksistenci? Vai tu mīli šo burvīgo dzīvi, šo dāvanu? Tā tika tev dota, kaut gan tu nebiji tai gatavs, nebiji to pelnījis, nebiji tās vērts. Ja tu mīli to esamību, kas dāvināja tev dzīvību, kura turpina dot tev dzīvību un pārtiku katru mirkli, tu būsi drosmīgs. Un šī drosme palīdzēs tev noturēties vienam kā Libānas ciedram – augstam kokam, mēģinot sasniegt zvaigznes, bet vienam.
Vientulībā tu pazudīsi kā ego un personība un atklāsi sevi kā pašu dzīvi, nemirstīgu un mūžīgu. Kamēr tu nespēsi palikt viens, visa patiesības meklēšana būs veltīga.
Tava vientulība – tava patiesība. Tava vientulība – tava dievība.
Meistara uzdevums ir palīdzēt tev noturēties vienam. Meditācija – tā ir tikai stratēģija, lai liktu apklust tavai personībai, domām, prātam, pārstāt identificēties ar miesu, un sevi atstāt pilnīgā iekšējā vientulībā – tikai kā dzīvu uguni. Līdzko tu atrodi sevī dzīvu uguni, tu uzzini prieku un ekstāzi, uz kuru spējīga cilvēka apziņa.
Kamēr tu neesi nolaides pašā elles dziļākajā punktā, tu neuzzināsi, kas ir paradīze.
Tas šķiet paradoksāli, bet paradīzes zieds uzzied ellē.
