Uldis Šmits: Ukrainas norises atgādina par tēmu “okupācija bija, okupantu nav” 21
Uzmanību piesaistīja kāds jautājums. Latvijai aktuāls, bet to izteicis Čehijas ārlietu ministrs Ļubomirs Zaoraleks saistībā ar Sergeja Lavrova vairākkārtējiem paziņojumiem, ka Krievija aizsargā savu pilsoņu tiesības Ukrainā un gatava tās stingri aizsargāt visur. “Bet ja Krievijas pilsoņu pārvietošanās uz citām valstīm rada tādu risku, kā mēs varam atbalstīt ideju par bezvīzu režīmu?” Proti, nu jau vairākus gadus Eiropas Savienībā apspriesto bezvīzu režīma ieviešanu ar Krieviju, ko Maskava ļoti uzstājīgi pieprasa.
Šajā sakarā – un ne tikai šajā – Latvija bijusi cītīgākā Krievijas interešu aizstāve ES. Latvija šo lobija lomu īpaši uzņēmās kopš Valda Zatlera vizītes Krievijā. Tas kļuva par vienu no galvenajiem Rīgas diplomātijas virzieniem. Un arī Zatlera pēctecis Andris Bērziņš neilgi pēc stāšanās prezidenta amatā uzsvēra, ka “jāpieliek visi spēki, lai tas notiktu”. Citu ES valstu nostāja bija, ja tā var sacīt, mazliet niansētāka. Iespējams, Igaunija paturēja prātā ar “bronzas zaldāta” pārvietošanu 2007. gadā saistītos notikumus, kuros iesaistījās arī “tūristi” no organizācijas “Naši”. Vēlāk eiropiešus, sevišķi austrumeiropiešus, atvēsināja Krievijas armijas iebrukums Gruzijā, bet tas nelika Latvijai mainīt nostāju. Rīgas valdošie politiķi, kuri ES mērogā uzdod sevi par lielākajiem pēcpadomju telpas pazinējiem, turpināja raudzīties uz šo telpu ar naiva entuziasma pilnu skatienu, iztēlojot vēlamo par esošo. Un galveno vērību pievēršot, tehnokrātiski izsakoties, kravu apjomam Latvijas koridorā.
Šobrīd politiskā gaisotne Eiropā nav īsti piemērota vīzu lietas apspriešanai un grūti paredzēt, kā viss attīstīsies tālāk, kamēr Ukrainas teritorijā rosās vīri formastērpos bez uzšuvēm, kas drusku atgādina variāciju par tēmu “okupācija bija, okupantu nav”. Taču iepriekš pieminētais Čehijas ārlietu ministra uzdotais jautājums – īstenībā ne jau viņš vien tādu uzdod – ir tikai viens no daudzajiem, uz kuriem Latvijas ārpolitikas veidotāji un politiskās elites pārstāvji nekad nav pūlējušies sniegt visaptverošu un arī valsts drošības apsvērumus iekļaujošu atbildi.
Varam arī līdz bezgalībai atkārtot slaveno Ulda Ģērmaņa atziņu vai drīzāk novēlējumu, proti, nekur nav teikts, ka latvietim obligāti jābūt vientiesīgam, taču joprojām ir jānotiek kam ārkārtējam, lai Latvijas varas aprindu vientiesīgums – vismaz tāds tas no malas izskatās – kliedētos. Vai lai Saeimas Nacionālās drošības komisija un Latvijas aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis celtu trauksmi par valsts nepildītajām saistībām aizsardzības finansējuma nodrošināšanā 2% apmērā no IKP. Kaut gan agrāk viņa pārstāvētā partija, tāpat kā pārējās partijas, par šo saistību nepildīšanu sevišķi nesatraucās. Premjere Laimdota Straujuma uzskata, ka aizsardzība iekļaujama starp nākamā gada budžeta prioritātēm, taču mēs nezinām, kāda būs nākamā Saeima, kas šo budžetu apstiprinās. Un varbūt nākamā valdība noteiks gluži citādas prioritātes.
