Labs gars mājo pareizi celtā pirtī. Profesionāla pirtnieka ieteikumi pareizas lāviņas ierīkošanā 0
Skaista pirts, moderns aprīkojums, bet cilvēkiem nepatīk, jo ir pārāk karsts. Īpašniekam galvassāpes sagādā bieži aizsērējusī kanalizācija, aicinātie pirtnieki skumji, jo klienti nesaņem vajadzīgo baudījumu. Kas jāievēro, lai tā nenotiktu, lai jūsu pirts kļūtu par vietu, kur pašu ģimene, draugi, paziņas un arī klienti justos kā no jauna piedzimuši, jautājām speciālistam – pirtniekam, būvinženierim, pirts būves profesionālim Ivaram Baltrumam.
Galvenā kļūda, būvējot pirti, ir tā, ka cilvēks domā – to izdarīt taču ir tik vienkārši. It kā jau viss sanāk, bet ātri vien rodas problēmas. Speciālists tomēr iesaka sākt ar konsultāciju pie kāda profesionāļa, jo kļūdu labojumi bieži vien ir ļoti, ļoti dārgi.
Par ventilāciju ir jādomā pirms pamatu ielikšanas
Ivars Baltrums uzsver, ka vispirms, ja cilvēks tomēr nolēmis ar būvniecību nodarboties pats, ir jāparedz vēdināšanas un ventilācijas sistēma un visas citas komunikācijas. Ļaudis to visu aizmirst un par ventilāciju sāk domāt pēdējā brīdī. Līdz ar to pirts nefunkcionē tā, kā tai jāstrādā. Ja nav pareizi uztaisīta ventilācija, jau pavisam drīz parādīsies pelējums. Cilvēki sūdzēsies, ka ir karsti un trūkst gaisa. Šādos apstākļos rodas paātrināta sirdsdarbība un elpošana, palielinās svīšana. Cilvēkam liekas, ka ir sutīgs kā tuksnesī, kāds uzmetis pārāk stipru garu, bet patiesībā tur nav gaisa. Tas arī bieži ir cēlonis, kāpēc daudzi nevēlas iet pirtī un domā, ka šīs procedūras nav man, ka veselība neļauj. Nē! Patiesībā ar karstumu tam nav nekāda sakara, tur vienkārši nebija gaisa. Pirts būvētājs sabojāja jūsu iespaidus un radīja nepatīkamās emocijas.
Pirts kanalizācija māliem nav paredzēta
Pirts ir vieta, kur tiek izmēģināti visādi skaistumkopšanas līdzekļi – gan pirkti, gan pašu gatavoti. Speciālists Ivars Baltrums ieteic reizē ar ventilācijas sistēmas projektēšanu tikpat nopietni padomāt arī par kanalizāciju. Pirts ir būve, kur jāliek maksimālie kanalizācijas cauruļu izvada izmēri, minimums 75 mm, vēlams 110 mm, lai neaizsērē ciet.
Dodoties uz pirti, jāņem vērā, ka daudzi pirtnieki neļaus procedūrās izmantot mālus. Ivars Baltrums to iesaka visiem kolēģiem. Ja ļoti gribas, tad jāliek speciāli paklāji, lai nekas nenokļūtu kanalizācijā, jo māls nogulsnējas, aizķepē un to ārā var dabūt, tikai sistēmu izjaucot. Visas pārējās organiskās vielas – lūdzu! Ja arī tās kaut kur nosēžas, tad ātri apglumē un viegli aizskalojas kanalizācijā. Arī eļļas, kas tiek jauktas, taisot dažādus skrubjus, neko neaizdambē, jo tiek lietotas ļoti mazās devās, tā teikt, tikai tālab, lai piedotu aromātu.
Pirtī gājēji labi zina, ka skrubja funkcija ir notīrīt ādu, izvilkt ārā visas šlakvielas. Pēc tam, kad ķermenis ir attīrīts, kad cilvēks nopērts, uz ādas tiek likts medus vai kādas eļļiņas, kas to pabaro.
Lāvas – pēršanai, nevis pirts dizainam
Diezin vai mūsu senči kādreiz aizdomājās, ka ērtāk taču būtu, ja pirts lāva atrastos telpas vidū. Tas ir jautājums, ko speciālistiem bieži uzdod cilvēki, kuri interesējas par pirts būvniecību, kā argumentu minot faktu, ka viens sāns tiek nopērts labāk. Ivars Baltrums ir visnotaļ skeptisks. Laba lāva ir vismaz 75 – 80 centimetrus plata. Ja to grib novietot telpas vidū, tad ļoti jārēķina vajadzīgie temperatūras režīmi. Kad uzmet garu, tas ceļas augšup un slīd uz pretējo sienu, atduras un kāpj lejā tur, kur strādā pirtnieks, maisot to ar slotiņām. Tāpēc lāva izsenis tiek likta pie tās sienas, kas pretī krāsnij. Ja lāva ir telpas vidū, ir daudz grūtāk noķert garu. Principā sanāk tā, ka vislielākais karstums tiek pirtniekam uz muguras, bet peramajam tas, kas paliek pāri. Tā plānošana ir ļoti sarežģīta – nevar lāvu vienkārši ielikt vidū, jo tā būs ērti un smuki izskatīsies. Viens no argumentiem, ka tiek pērts četrrocīgi, bet arī tas nelīdzēs, ja līdz pēdējam sīkumam nebūs aprēķināta ventilācija.
Ir vēl kāda kļūda, ko bieži pieļauj, izbūvējot peramo telpu. Parasti uzbūvē lāvas, kas smuki izskatās – tādi moderni podesti, bet priekš pēršanas praktiski neder. Jāskatās, lai no tā laukumiņa, kur pirtnieks stāv blakus lāvai, līdz augšai būtu apmēram 80 centimetri no grīdas. Tas ir normāla galda augstums. Tad pirtnieks nenodarīs sev pāri un nesabojās muguru.
Ivars Baltrums atgādina, ka viņš ir veicis dažādas pārbūves, arī daudz eksperimentējis, lai atrastu labākās proporcijas un tādu lāvu izvietojumu, ka būtu ērti uzkāpt, ērti novietot visādus traukus, bet tajā pašā laikā lāva netraucētu pirtniekam.
Vieglu garu!
