Pašiem sava klīnika 0
Skolotāja Rudīte Benta, kuras vadībā audzēkņi jau 35 gadus apgūst gan ķirurģiju, gan patoloģijas pamatus, parazitoloģiju u. c., uzsver: visi ar veterināriju saistīto mācību priekšmetu pasniedzēji, arī viņa pati, ir praktizējoši veterinārārsti. “Arī pati paralēli darbam tehnikumā esmu strādājusi gan aitu fermā, gan cūku kompleksā, gan govju fermā, bet pēdējos gados vairāk strādāju ar mazajiem dzīvniekiem tepat, tehnikuma klīnikā.” Pirms jaunās klīnikas atvēršanas gan bija jāstrādā šaurākās, ne tik labi aprīkotās telpās.
Uz mācību klīniku ik dienu dodas arī tehnikuma audzēkņi. Te viņiem ir dežūras. Jaunāko kursu audzēkņi dara vienkāršākus, bet ne mazāk atbildīgus darbiņus, piemēram, sterilizē instrumentus, bet vecāko kursu audzēkņi jau asistē operācijās. Klīnikā ir arī mācību klase, kurā uz ekrāna var redzēt, kā noris operācija moderni aprīkotajā operāciju zālē. Uz klīniku savus mazos brāļus ved ļaudis no plašas apkaimes. “Te mēs strādājam un visu, ko darām, mācām arī saviem audzēkņiem,” teic R. Benta. “Labs asistents ir zelta vērts, tas ļoti atvieglo ārsta darbu.” Mācību klīnikā pārsvarā ved ārstēt mājas mīluļus: suņus, kaķus, eksotiskos putnus. Lielajiem dzīvniekiem, piemēram, govīm, tehnikuma audzēkņi tiek klāt fermās, kas sadarbojas ar tehnikumu.
Vija Krilova uz šo klīniku atvedusi savu lielo, skaisto suni – mastifu, kurš nāk šurp arī profilakses dēļ: ne tāpēc, ka slims, bet tāpēc, lai nesaslimtu. Topošajai veterinārārsta asistentei jāmāk suni pierunāt stāties uz svariem. Šodien dežūra klīnikā ir pirmā kursa studentei Ingai Kiopei. “Man patīk gan dzīvnieki, gan medicīna, tāpēc, šeit mācoties, varu abas šīs intereses apvienot,” viņa stāsta. “Vēlos saprast, vai veterinārmedicīna man tiešām patīk. Ja patiks, došos uz augstskolu studēt šo jomu. Pagaidām ar mācībām esmu ļoti apmierināta. Visgrūtākais mācību priekšmets ir anatomija, taču tieši to mācīties ir visinteresantāk.” Ingai, tāpat kā vairākām viņas kursabiedrēm, mīļākie dzīvnieki ir zirgi. Tieši darbošanās ar viņiem radījuši vēlmi nokļūt tuvāk veterinārmedicīnai. Zane Zemba saka: viņas vecākiem ir lopkopībā specializēta saimniecība. Ar govīm tur sadzīvo arī viens zirgs. Viņa domā, ka tehnikumā gūtās zināšanas noderēs arī vecāku saimniecībā. “Pagaidām gan esam mācījušies tikai to, ko jau zināju,” viņa piebilst.
Meitenes stāsta gadījumus, kad gribējušas palīdzēt dzīvniekiem, bet nav spējušas. Piemēram, nav izdevies palīdzēt stirniņai, kam bija sapļautas kājas. “Mācīties te ir bijis mans bērnības sapnis,” atklāj Māra Vasiļevska. “Bet visi teica, ka tas nebūs iespējams, jo esmu no Ventspils un tālu jābrauc. Tomēr esmu šeit, pierādīju sev un citiem, ka to varu. Jau zinu, ka pēc tehnikuma studēšu, lai kļūtu par veterinārārsti un strādātu ar lielajiem dzīvniekiem, – ar mazajiem daudzi grib strādāt, bet lielajiem veterinārārstu trūkst.”
Kursā ir vēl viena ventspilniece, citos kursos mācās jaunieši arī no Liepājas, jo Kurzemē šādu profesiju apgūt nav iespējams.
Teju absolvente, ceturtā kursa studente Evija Krastiņa nolēma mācīties tehnikumā, jo interesējusies par medicīnu, bet vēl nebija gatava ārstēt cilvēkus. Tagad drosme ir saņemta un pēc izlaiduma tehnikumā viņa plāno studēt medicīnu. Secinājusi, ka ar cilvēkiem strādāt būs vieglāk, jo viņi pastāsta, kas sāp. Evijas sapnis ir būt operāciju māsai. “Taču mācīties tehnikumā bija ļoti interesanti, kaut arī grūti. Man visgrūtākais bija doties pie lielajiem dzīvniekiem un veikt kādas manipulācijas, piemēram, ar govīm, jo viņas ir lielas.”
