Uldis Šmits: Sākam pierast pie domas, ka cilvēces eksistencei atvēlētais laiks ir ierobežots 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sākam pierast pie domas, ka cilvēces eksistencei atvēlētais laiks ir ierobežots. Tikām Homo sapiens suga varētu paildzināt savu pastāvēšanu, piemēram, neizraisot apokaliptisku atomkaru.
Šajā sakarā jāatgriežas pie kāda, iespējams, daudzu nemaz nepamanīta notikuma. Pērn oktobrī Nauru, Jamaika un Hondurasa ratificēja ANO Ģenerālās asamblejas 2017. gadā apstiprināto līgumu par kodolieroču aizliegumu, un tādējādi tika izpildīts nosacījums, lai minētais tiesību akts kļūtu saistošs, proti, to ir ratificējušas vismaz piecdesmit valstis.
Līgums formāli stājas spēkā 2021. gada 22. janvārī. Tomēr praksē nekādas pārmaiņas nav gaidāmas, jo visas deviņas kodolvalstis, tajā skaitā ANO Drošības padomes piecas pastāvīgās locekles, kuras līguma izstrādē nepiedalījās, ir apņēmības pilnas šo starptautisko tiesību normu ignorēt.
Uzskatāms apliecinājums tam, ka ANO nespēj savus lēmumus īstenot un tie savukārt ne vienmēr atspoguļo sūro realitāti.
Bet realitātē vienošanās tiek apietas. Vai jau ir lauztas kā Eiropai svarīgais kādreiz Gorbačova un Reigana noslēgtais vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidācijas līgums, kuru Krievija ilgstoši pārkāpa, tāpēc ASV aizpērn pārtrauca dalību šajā pasākumā. Maskavai un Vašingtonai vēl pagaidām saistošā stratēģiskā bruņojuma ierobežošanas līguma termiņš beidzas 5. februārī.
Baltā nama nākamais padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans intervijā CNN apgalvoja, ka jāpagūst līgumu pagarināt, jo abu pušu interesēs ir gādāt par stratēģisko stabilitāti un “pievērst uzmanību draudiem, ko visai pasaulei rada kodolieroči”. Vienīgi jāšaubās, vai tā ir prioritāte Kremlī, kamēr tur saimnieko Putins, kurš gandrīz katrā publiskajā runā piesauc kādu satriecošu jaunievedumu masu iznīcināšanas ieroču jomā (patapinātā no padomju ēras). Tomēr jāpieļauj, ka Maskava patiesi nav ieinteresēta atsākt bruņošanās sacensību ar amerikāņiem, kas nevilšus atsauc nepatīkamas atmiņas, turklāt, lai šantažētu Eiropu, pilnīgi pietiek ar jau esošo kodolarsenālu. Tas ir arī galvenais arguments prasībā pēc vecās labās ietekmes sfēru dalījumā balstītās kārtības jeb sava veida atkārtota Jaltas darījuma. Iekšpolitikā kodolkara iespējamība ir mobilizējošs faktors, kas ļauj uzburt Krievijas pilsoņiem nolemtu perspektīvu, saskaņā ar kuru viņi nonāks paradīzē, kad pārējie vienkārši nosprāgs.
Te jāpiebilst, ka pat krievu vidū gadās nevēlamie, kuriem nav paredzēta vieta Putina solītajā debesu valstībā. Nemaz nerunājot par laicīgās varas gaiteņiem. Attiecīgajām personām tāpēc stājas ceļā augstāki (politiski) spēki un to iniciēti liktenīgi apstākļi. Piemēram, saskarsme ar neiroparalītisku kaujas vielu.
Tās lietošana gan kvalificējama kā starptautisks noziegums, jo pastāv Ķīmisko ieroču aizlieguma konvencija un organizācija (OPCW), kas uzrauga konvencijas ievērošanu. Pareizāk sakot, tā tam vajadzētu būt, bet laikam īsti nav. Tāpēc t. s. starptautiskā sabiedrība joprojām nezina aizliegto ķīmisko vielu krājumu apmērus, kur tie nobēdzināti un kādiem nolūkiem. Kaut arī ieviesti zināmi kontroles mehānismi un pārkāpējiem var draudēt noteiktas juridiskas sekas.
Līgumā par kodolieroču aizliegumu, ko 2017. gada vasarā atbalstīja 122 ANO dalībvalstis, tamlīdzīgi pārbaudes mehānismi nav iestrādāti, bet arī vairāku citu labi saprotamu iemeslu dēļ aizliegums paliks uz papīra.
Tas labākajā gadījumā rosinās diskusijas kaut vai par kodolarsenālu uzturēšanai atvēlētajiem milzu līdzekļiem. (Francijai ar tās samērā pieticīgo arsenālu šīs izmaksas pārsniedz piecus miljardus eiro gadā.) Taču nodokļu maksātāji spēj celt iebildumus demokrātijās, nevis Ziemeļkorejā vai Ķīnā. Bet nenoliedzami pasaule bez kodolieročiem galu galā ir cēls mērķis. Sasniedzams pasaulē bez agresoriem.
