Labo koku nemiera gars. Saruna ar LTV 1 raidījuma “Mans zaļais dārzs” vadītāju Edgaru Neilandu 0
Jau piekto sezonu LTV 1 raidījumu “Mans zaļais dārzs” vada Edgars Neilands – dāznieks, kokkopis un uzņēmējs, kuru droši varētu saukt arī par cilvēku orķestri, jo viņa darbošanās ir ļoti daudzveidīga ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā un Norvēģijā, kur viņa uzņēmumam “Labie koki” ir filiāles. Līdztekus vadītāja darbam, ja vajag, Edgars pats griež zarus, zīmē jaunu dārzu aprises, filmē, taču par vislielāko sasniegumu uzskata Annas koku skolas izveidi, kur lasa lekcijas par koku kopšanu, dārzu izveidi un zaļo dzīvesveidu.
Kā tu kļuvi par dārznieku?
Bērnībā bija vecmammas un vectēva dārzs Siguldā, kur viņi audzēja gan narcises un tulpes, gan tomātus un gurķus papildu ienākumiem. Arī mamma ir ainavu arhitekte. Tas sākums varētu būt tur, jo līdz pusaudža vecumam es diezgan daudz laika pavadīju Siguldā. Vasarās pirmo naudu nopelnīju, kopā ar mammu kopjot vēstniecību dārzus un griežot dzīvžogus. Mācības Bulduru dārzkopības tehnikumā savā ziņā nāca kā glābšanas riņķis, jo pēc pamatskolas beigšanas nebija īsti skaidrs, ko darīt tālāk, un mamma tur bija pasniedzēja. Mana asprātība un darbošanās ātrums laikam bija nogurdinājis skolotājus, jo viņi negribēja, ka turpinu mācības vidusskolā. Tā hiperaktivitāte laikam man gēnos. Redzu, ka mans dēls arī ir tāds pats – nemitīgi ceļ roku, visu komentē – ticu, ka no tā var nogurt. Un ar maniem skolotājiem, šķiet, bija noticis tieši tā. Tagad atskatoties pagātnē, saprotu – ir īstenojies Visuma plāns un man bija jākļūst par dārznieku. To nevienu mirkli neesmu nožēlojis. Uzsākot mācības Bulduros, izrādījās, ka tur iestājies arī mans klasesbiedrs, un tad nu kopā visus četrus mācību gadus ar stopiem no Piņķiem kopā nobraukājām. Tehnikumā bija vairāki pasniedzēji – autoritātes dārzkopībā, arī jauniešiem draudzīga vide. To sapratu jau pie vecvecākiem, cik ļoti svarīga ir vide, kurā augam. Bulduros varēja mācīties gan no pasniedzējiem, gan no tā, ko redzējām, pataustījām, sasmaržojām un sajutām. Vide, ko gribas atdarināt, lai tādā varētu droši audzināt savus bērnus. Savukārt mans tēvs ir arhitekts, un kāda daļa no viņa ir arī manī. Bērnībā, šķirstot tēva grāmatas, veidojusies mana gaume un izpratne par arhitektūru.
Tavu uzņēmumu sauc “Labie koki”. Man šķiet, ka arī cilvēki, kam profesija saistīta ar dabu, nevar būt slikti cilvēki.
Tam es piekrītu, jo neesmu saticis nevienu dārznieku, kas būtu slikts cilvēks. Par dārzniekiem neiet mācīties cilvēki, kam dzīvē galvenais ir nauda, jo šis darbs pārsvarā ir sezonāls un gandrīz pusgadu nebūs ko darīt – tātad ļoti bagāts nekļūsi. Tādēļ par dārzniekiem iet mācīties cilvēki, kuriem tā ir sirdslieta, dvēseles aicinājums un vajadzīga saskare ar zemi un augiem. Parasti viņi dzīvo ilgi, jo dzīvo saskaņā ar tūkstošiem gadu seniem dabas ritmiem, un ir mierīgāki, līdzsvarotāki un pārliecinātāki par sevi. Man vienmēr liels prieks tikties un sarunāties ar vecākā gadugājuma dārzniekiem, kuriem nav tādu ambīciju kā man, kam gribas visus mācīt, jo esmu studējis pedagoģiju un jūtu sevī aicinājumu skolot citus. Man liekas, ka katrā tautā, katrā ciemā un ģimenē ik pa laikam nepieciešams pārskatīt vērtības, un mana misija ir to darīt. Gadiem krātā pieredze un desmitiem satiktu gudru cilvēku man ļauj nešaubīgi pateikt dārzkopjiem, ko vajag un ko nevajag darīt ar sev apkārt esošo vidi, un piebremzēt pārsteidzīgas ieceres, lai to īstenošana nepārvērstos par mūžīgu neuzvaramu cīņu savā dārzā.
Vai misija būt par skolotāju bija noteicošā arī izraudzīšanai par raidījuma “Mans zaļais dārzs” vadītāju?
Iespējams, kļuvu pamanāms ar savām aktivitātēm. Atraktīvi vadīju seminārus dārzniekiem senioriem, un kāds no viņiem mani ieteica, jo iepriekšējā raidījuma vadītāja gatavojās nodarboties ar ko citu un tika meklēts aizstājējs. Sākumā vadījām raidījumu pārmaiņus, bet tad paliku viens. Varbūt kādam konservatīvam skatītājam labāk patika agrākais vadīšanas stils, taču līdz ar manu parādīšanos ekrānā raidījumu sākusi skatīties arī desmit gadus jaunāka paaudze.
Skatoties raidījumu, tev pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Atklāj, kā notiek filmēšanas process? Vai tu vispirms izpēti parādāmo dārzu vai arī ekrānā redzamais ir improvizācija?
Par 98 procentiem viss notiek tā, kā esmu iecerējis. Iepriekš konkrēto dārzu neesmu redzējis un nezinu, kurp mēs braucam. Izņemot Rundāles pils dārzu un Turaidu, kur jau kādreiz biju bijis. Es nekad neeju un nesasveicinos ar dārza saimniekiem, pirms esam sākuši filmēt. Viņi zina, cikos būsim, un ir gatavi uzreiz parādīt savu dārzu. Pa vārtiņiem ienāku jau ar mikrofonu rokās, un viss notiek pa īstam, lai nezaudētu improvizācijas garu. Tā notiek ne tikai tādēļ, ka, vairākkārt vienu un to pašu atkārtojot, es gurstu, bet arī pirmajā reizē ir pavisam cita, pirmatklājēja sajūta. Līdz ar to emocijas ir maksimāli patiesas. Ja man patīk, tā arī pasaku, ja nepatīk, saraucu pieri un lieku saprast, ka, manuprāt, kaut kas te nav kārtībā. Dziļa analīze izpaliek, bet notiek ātra un tieša viedokļu apmaiņa. Droši vien šādai raidījuma vadīšanas manierei ir savi trūkumi, taču ieguvums ir nesamākslots, godprātīgi pasniegts saturs. Pirmās sajūtas, emocijas cilvēkus atbruņo. Arī laika ziņā esam ieguvēji, jo filmēšana parasti ilgst vien pāris stundas, no kurām sanāk pusstundu garš raidījums.
Vai operatori ir pieraduši pie taviem domu gājieniem filmēšanas laikā, paspēj tiem tikt līdzi?
Viss ir kārtībā, taču modernās tehnoloģijas strauji attīstās. Pēdējo raidījumu es uzfilmēju viens pats ar mobilo telefonu, vienlaikus būdams gan režisors un operators, gan cilvēks kadrā, jo bija jāizšķiras, vai atspoguļot dārzu izstādi Vācijā, vai palikt mājās resursu trūkuma dēļ. Protams, uzfilmētais materiāls nebija tik kvalitatīvs, kā gribētos, taču pietiekami labs publiskai izrādīšanai, un es ietaupīju vismaz divu trīs cilvēku komandējuma izmaksas. Arī raidījumu par Norvēģiju iefilmēju mobilajā telefonā, turot to kātiņā. Iespējams, tāda varētu būt televīzijas nākotne – ar nelieliem izdevumiem iegūstot aktuālu un svarīgu informāciju.
Rīt jau Mārtiņdiena. Ko raidījuma “Mans zaļais dārzs” skatītāji vēl var paspēt izdarīt savā dārzā, pirms uznāk sals?
Vēl var pagūt iestādīt vai pārstādīt lapu kokus un krūmus, bet skujkokiem gan labāk neķerties klāt, jo to saknes vairs nepaspēs ieaugt. Dārzā vienmēr būs ko darīt, un, ņemot vērā pēdējo gadu mīkstās ziemas, iedrošinu izmantot dārza darbiem arī decembri un pat janvāri, ja zeme nav sasalusi un nav sniega. Šajā laikā var rakt zemi un veidot jaunas dobes, jo zāļu saknes labi atdalās no velēnām, veidot celiņus, kam vasarā parasti pietrūkst laika. Ja gaisa temperatūra nepārsniedz mīnus astoņus grādus, labs darbs ir izgriezt vecos zarus ābelēm un ogu krūmiem, izretināt jasmīnus. Tikai atbilstoši jāsaģērbjas, lai aukstums un mitrums neķeras pie kauliem.
Pieturzīmes
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez sievas, bērniem un savas “Labo koku” komandas.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Mērķtiecīgs, taisnīgs un ļoti darbīgs.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Annas koku skolas izveide.
Labākā izklaide?
Improvizācijas teātris.
