Eksperiments, kas prognozē totālu cilvēces bojāeju no… pārlieku miermīlīgas, pārticīgas dzīves 30
Signe Koļcova, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Labi zināms fakts – cilvēks nevar nedomāt par nākotni. Turklāt ne tikai par savu personīgo, jo visas cilvēces nākotne mūsdienās spēj satraukt jau ļoti daudz šīs planētas iedzīvotāju. Iespējams, tas tā ir arī tāpēc, ka rakstnieki, kinorežisori un tostarp arī zinātnes ļaudis pamatā prognozē ļoti drūmas nākotnes ainas.
Un saistībā ar to ir kāds īpašs eksperiments, kas arī prognozē totālu cilvēces bojāeju, taču nevis no uguns un ūdens stihijām vai kodolkara, bet gan no… pārlieku miermīlīgas, pārticīgas dzīves jeb tātad tās pašas labklājības.
Aptuveni tādu zinātnisku uzdevumu centās risināt amerikāņu psihologs un etologs jeb dzīvnieku uzvedības brīvā dabā pētnieks Džons Kelhuns, uzsākot eksperimentu, kura mērķis bija izpētīt cilvēku sabiedrības attīstību pārapdzīvotības apstākļos. Tiesa, par viņa eksperimenta dalībniekiem kļuva nevis cilvēki, bet gan peles. Tostarp Kelhuns jau iepriekš bija pārliecināts, ka grauzēju sabiedrībā novērojamās sociālās likumsakarības būs attiecināmas arī uz cilvēku sabiedrību. Tā pagājušā gadsimta 60. un 70. gados viņš veica kopumā 25 eksperimentus (no tā arī radies nosaukums “Visums–25”), no kuriem pazīstamākais ir 1972. gada veikums kopā ar ASV Nacionālā psihiskās veselības institūta līdzstrādniekiem.
Lai eksperiments varētu notikt, pelēm vajadzēja ļoti aktīvi vairoties, un vienīgais Kelhunam pieejamais veids peļu motivēšanai to darīt bija praktiski ideālu dzīves apstākļu radīšana visiem eksperimenta dalībniekiem. Tā rezultātā pētījums pat sanāca vēl apjomīgāks un ietilpīgāks par iecerēto, raugoties tieši no psiholoģijas un socioloģijas aspekta. Katrā ziņā sākotnēji pats pētnieks nemaz nebija cerējis uz tik visaptverošiem rezultātiem un secinājumiem. Viņam izdevās gluži zinātniski pierādīt, ka galvenā pārapdzīvotības problēma tomēr nav apkārtējās vides resursu iztukšošana, kā pieņemts uzskatīt. Izrādās, šeit iesaistītas krietni vien smalkākas matērijas.
Pārpilnības pasaule vienā atsevišķā nodalījumā
Ideāla dzīves vide pelēm Kelhuna nodrošinājumā attiecīgajā eksperimentā izpaudās kā kvadrātveida trauks ar divus metrus garām malām un pusotra metra augstumā. Savukārt iekšā tur bija absolūti viss, ko vien varētu vēlēties peles dvēsele: barība, ūdens, komfortabla temperatūra, ērtas migas. Eksperimenta dalībniekiem bija garantēta absolūta drošība – šajā “peļu paradīzē” nevarēja iekļūt ne tikai plēsoņas, bet pat nekāda infekcija. Katrā ziņā par to ļoti rūpējās speciāla uzraugu un veterinārārstu brigāde. Bija aprēķināts, ka šī īpašā nodrošināšanas sistēma dos iespēju saņemt ūdeni vienlaikus vismaz 6000 pelēm, savukārt barību – 9500 pelēm.
Šajā pārpilnības pasaulē ievietoja četrus pārus jaunu un veselīgu grauzēju. Un var droši apgalvot, ka peles nepievīla eksperimentētāju gaidas. Tās ļoti ātri atguvās, iekārtojās jaunajos apstākļos un, burtiski pīkstot labsajūtā no negaidītās laimes, uzsāka intensīvu nodarbošanos ar dzimtas turpināšanu. Un šie nosacītie dzīvnieku “beibi–bumi” sanāca labu labie: ik pēc 55 dienām “peļu paradīzes” iemītnieku skaits dubultojās. Tāda idille turpinājās mazliet vairāk par 300 dienām (kas aptver sešas peļu paaudzes). Taču tad ar šīm pelēm notika tas, ko sadzīviski vislabāk raksturo frāze par to pārēšanos no pārāk labas dzīves…
Paradīzes valstībā kaut kas tomēr nav kārtībā
Par eksperimenta nākamās fāzes atskaites punktu kļuva tā īstenošanas 315. diena. Tajā momentā tvertnē atradās jau vairāk nekā 500 peļu. Par šo dzīvnieku augsto dzīves kvalitāti varēja spriest arī pēc to mūža ilguma palielināšanās: tagad tā vidēji sasniedza 776 dienas un par 200 dienām pārsniedza reproduktīvā vecuma augšējo latiņu.
Taču, lai arī dzīves apstākļi tvertnē saglabājās praktiski ideāli, attiecības palielinātajā peļu sabiedrībā burtiski ar katru dienu diemžēl sāka kļūt aizvien saspringtākas. Aizvien pieauga jaunpienācēju skaits, savukārt vecās peles, kuru dzīves ilgums tagad bija ievērojami palielinājies, negrasījās vienkārši atkāpties un tāpat vien mazbērniem atdot savas ērtās sociālās nišas. Vēl vairāk – vecie īpatņi savas jaunās peles burtiski ar spēku izspieda uz hierarhijas kāpņu zemākajiem pakāpieniem un nosacīti visneērtākajām tvertnes vietām, proti, uz tās pašu centru. Un vēl arī tur jaunuļiem nedeva miera, turpinot tām uzbrukt un visos iespējamos veidos “ierādot tiem īsto vietu”. Tādējādi “atstumtos”, kā tos nodēvēja eksperimentētāji, jau ļoti labi varēja atšķirt pēc dažādas pakāpes kodumu pēdām to ķermeņos. Arī pēc tā, cik seni vai svaigi tie tur ir.
Taču attiecīgie miesas bojājumi vēl nebija baisākais no tā, kas sāka notikt ar “atstumtajiem”. Neatgriezeniski sāka mainīties to uzvedība: tie psiholoģiski pilnībā salūza, kļuva pasīvi, atteicās pildīt praktiski jebkādus sociālos pienākumus, piemēram, aizsargāt savas grūsnās mātītes, un tamlīdzīgi. Tostarp to agresivitāte izpaudās spontāni, nemotivēti un gandrīz vienmēr ātri izčākstēja un izbeidzās.
Savukārt mātīšu agresivitāte, gluži otrādi, allaž tikai pieauga, jo tagad savu pēcnācēju aizsardzība gūlās tikai uz pašu pleciem. Taču mātītes savu agresivitāti tagad novirzīja ne tikai pret svešiniekiem, bet arī pret saviem mazuļiem. Aizvien biežāki kļuva gadījumi, kad peļu mātītes metodiski nogalināja praktiski visu savu “metienu” un kategoriski atteicās no turpmākas līdzdalības sugas vairošanās procesā. Tas neizbēgami noveda pie ievērojama dzimstības rādītāju samazinājuma, kā rezultātā tagad peļu populācijas divkāršošana iestājās tikai ik pēc katrām 145 dienām, t. i., trīs reizes ilgākā termiņā, nekā bija sākotnēji.
Kolonija uzskatāmi degradēja, jau drīz ieejot savas eksistēšanas pēdējā stadijā. Un tajā par tvertnes kolonijas īpašo atšķirības zīmi kļuva tēviņu grupa, kuru eksperimentētāji nosacīti nodēvēja par “smukuļiem”. Tie bija peļu īpatņi, kas absolūti nemaz neinteresējās par mātītēm, tostarp paliekot pilnībā vienaldzīgi arī attiecībā cits pret citu. Katrā ziņā pārošanās itin nemaz neietilpa “smukuļu” interešu lokā, un tāpat tas bija saistībā ar kaujām par savu teritoriju un vispār jebkādām sabiedriskās dzīves līdzdalības izpausmēm. Toties tie īpašā labpatikā baudīja ēdienu un dzērienu, bet no šīm nodarbēm brīvajā laikā ilgi, cītīgi un pacietīgi sakopa savu kažociņu. Vārdu sakot, nu taču gatavie “smukulīši”, vai ne? Sak, tā smuki sapošamies un tad izejam brašā parādē pārējās sabiedrības izaicināšanai un tracināšanai…
Un tad, kad “smukajie” tēviņi un “patstāvīgās” mātītes peļu kolonijā kļuva par dominējošo vairākumu, tās iemītnieku pieaugums vispār apstājās. Bet eksperimenta 1780. dienā tvertnē, ko sākotnēji pilntiesīgi varēja dēvēt par “peļu paradīzi”, vienkārši no pārticīga vecuma nomira pēdējā vientuļā, bet “ļoti smukā” pele.
Var piebilst, ka tieši tādā veidā noslēdzās visi tamlīdzīgie Kelhuna un viņa līdzgaitnieku veiktie 25 eksperimenti. Turklāt var piebilst, ka tvertnē, kurā barības un ūdens allaž pietika vismaz 9500 pelēm, savdabīgā kārtā kopējais peļu daudzums tā arī nekad un nekādos apstākļos nepārsniedza 2200 īpatņu, pēc šā līmeņa iesākoties itin krasai degradācijai.
Bīsties, cilvēk nesātīgais!
Mēģinot kaut kādā veidā mainīt eksperimenta gaitu, Kelhuns atsevišķos gadījumos izņēma no kolonijas vairākus peļu pārus un ievietoja citā tvertnē. Viņš bija iecerējis, ka pēc atbrīvošanās no savas sabiedrības spiediena jaunie kolonisti spēs atkārtot to likteni, kuru piedzīvoja tie priekšteči, kas deva dzīvību “peļu paradīzes” iemītniekiem. Taču nācās vilties: šīs peles diemžēl vairs neizrādīja nekādu vēlmi tamlīdzīgā veidā vismaz uzsākt sugas attīstības turpināšanu! Proti, piedzimšana un dzīvošana attiecīgajā “paradīzē” kaut kādā veidā bija paveikusi šķietami neiespējamo – tā bija bloķējusi šo dzīvnieku “pamatinstinktu”…
Novērojot grauzēju skumjo likteni, Kelhuns noformulēja savu “divu nāvju” teoriju. Par pirmo no tām viņš nodēvēja garīgo nāvi, kas izpaudās galējā uzvedības stereotipisko reakciju vienkāršošanā. Proti, pelēm vissarežģītākie scenāriji izrādījās mātītes lenkšanas un pēcnācēju aizsardzības uzturēšana. Un tad, kad tās atteicās arī no šīm faktiski instinktīvajām sociālās mijiedarbības formām, attiecīgās sabiedrības fiziskā nāve kļuva absolūti neizbēgama.
Kelhuns vairākkārt savos secinājumos uzsvēris, ka nosliece savu dzīvi ievirzīt tikai līdz rutinēto funkciju pildīšanai, izvairīties no jebkādām grūtībām un izaicinājumiem, kā arī padarīt absolūti minimālu savu līdzdalību pēcnācēju radīšanas procesā raksturīga arī cilvēkiem, turklāt jo sevišķi tajās valstīs, kas pašas sevi dēvē par attīstītajām (ekonomiskajā aspektā). Un var piebilst, ka aptuveni pusgadsimtu pēc Kelhuna eksperimenta “Visums–25” viņa idejas patiesumu jau visapkārt var saskatīt ar pilnībā neapbruņotu aci. Vai tas nozīmē, ka civilizācija – vismaz tā dēvētā “labklājīgo Rietumu” sabiedrība – patiešām iegājusi sava norieta un bojāejas stadijā?
Bet mēs taču neesam grauzēji!
Tostarp ir vērts arī piebilst, ka Kelhuna un viņa atbalstītāju pesimismam nepiekrīt virkne citu pētnieku, kuri, iespējams, arī visnotaļ pamatoti norāda uz to, ka cilvēks tomēr ir nesalīdzināmi citādi ierīkots kā grauzējs, jo sevišķi tajos jautājumos, kas saistīti ar sociālajām iemaņām. Nolūkā pārbaudīt, kā iedzīvotāju blīvums spēj ietekmēt cilvēku uzvedību, psihologs Džonatans Frīdmans jau 1975. gadā veica pats savu eksperimentu, kā brīvprātīgos dalībniekus pieaicinot savus studentus. Tiesa, jau tolaik izskanēja šaubas par to, vai vispār ir iespējams kaut kādā veidā salīdzināt šos divus eksperimentus: atšķirībā no pelēm cilvēki tomēr skaidri zināja, ka īpaši ciešā savstarpējā saskarsmē pavadīs tikai noteiktu laiku, nevis visu savu dzīvi. Un bija virkne vēl citu ar šaubām saistītu jautājumu.
Savukārt, no otras puses, ir tā, ka civilizācijas vēsturē atrodams vismaz vēl viens un turklāt gluži dabisks eksperiments, kuru kāds savulaik nodēvējis ne gluži glaimojoši par “trusīšu dumpi”. Runa ir par šo dzīvnieku invāziju Austrālijas dabiskajā vidē, kas notika 19. gadsimtā. Nokļuvuši apstākļos, kas tikai mazliet atšķirīgi no Kelhuna “peļu paradīzes”, garauši sāka vairoties gluži kā… jā, patiešām – gluži kā visīstākie trusīši! Proti, šie dzīvnieki sagrāva praktiski visu kontinenta ekosistēmu, pārliecinoši pārņemot vietējo dzīvnieku apdzīvotības nišu, izputināja lauksaimniekus, sasniedza miljonos mērāmu populāciju, savukārt it kā zinātniski paredzamā pārsātinājuma fāze tā arī neiestājās, jo tēviņi joprojām palika neglābjami aktīvi, savukārt mātītes ne nieka nezaudēja no sava auglīguma. Var piebilst, ka šo šķietami nekontrolējamo invāziju izdevās puslīdz savaldīt tikai pēc mērķtiecīgas šo dzīvnieku saindēšanas ar miksomatozi aptuveni 20. gadsimta vidus daļā, lai gan vispār trušu vairošanās problēmu Austrālija nevarot uzskatīt par pilnībā ierobežotu arī mūsdienās.
Protams, ir jautājums: kāpēc gan trušu populācija Austrālijā nedegradēja tāpat, kā to izdarīja peles Kelhuna ierīkotajā “peļu paradīzē”? Viena no versijām pauž par to, ka, iespējams, trušu izdzīvošanas tieksmi sekmējis “dabiskais ienaidnieks” cilvēks. Vai arī šī populācija, par spīti tās dalībnieku lielajam skaitam, tā arī vēl nav spējusi sasniegt savu kritisko blīvumu, pēc kura iestājas neatgriezeniska degradācija? Bet varbūt aizvien lielākai vairošanās spējai labvēlīga izrādījusies tieši brīvā dabiskā vide, savukārt atrašanās kaut kādā eksperimentālā tvertnē, kas varbūt arī būtu komfortablāka un pilnībā nodrošināta pret visām iespējamajām negācijām, taču faktiski vienalga būtu bezcerīgs cietums?
Lai kā arī būtu, bet ir skaidrs: atbildes uz šiem un vēl daudziem citiem līdzīgiem jautājumiem, iespējams, varētu kļūt par glābiņu vismaz bojāejošajai cilvēku Rietumu sabiedrībai, jo visapkārt var novērot daudz ko tādu, kas liecina par to, ka nosacītais eksperimenta “Visums–25” scenārijs šeit jau iegājis tā galējā, degradējošā noslēguma fāzē.
