Labi zināms stāsts par Rīgu. Armands Znotiņš vērtē “Rīgas gredzenu” 0
Pēc koncertuzvedumu cikla “Latvijas gredzens” ceturtās izrādes šķita, ka Latvijas Radio kora un tā mākslinieciskā vadītāja Sigvarda Kļavas ieceres īstenojumam pielikts punkts – ne velti tieši “Zemgales gredzens” palika atmiņā kā visnopietnākā, daudzslāņainākā un veiksmīgāk realizētā daļa visa cikla ietvaros.
Tomēr ne – pēc Latvijas valsts simtgades un tai veltītajiem pasākumiem pienākusi valsts 101. jubileja, un laikā starp 18. novembra svētkiem un Pirmo Adventi Radio koris, Sigvards Kļava un viņa domubiedri uz VEF Kultūras pils skatuves 2019. gada 30. novembrī iedzīvinājuši “Latvijas gredzena” noslēgumu – muzikālo izrādi “Rīgas gredzens”.
Koncepcija skaidra un saprotama – koncertizrādē Latvijas galvaspilsēta parādīta caur divu dzejnieku un divu komponistu radošo skatījumu. Aleksandrs Čaks un Ojārs Vācietis apdziedājuši Rīgu, Uldis Stabulnieks un Arturs Maskats viņu dzejas rindas ietērpuši skaņās.
Bez pārtraukuma cita pēc citas seko gandrīz bez izņēmuma labi zināmas vokāli instrumentālas miniatūras
(pārsvarā no sākuma līdz galam, dažkārt fragmentāri, lielākoties aranžējumā korim vai solistiem un instrumentālajam ansamblim, dažbrīd tikai kā lakoniski motīvi) – Ulda Stabulnieka “Rīgai”, “Balāde”, “Nezinu”, “Dzejnieka dziesma”, “Krogus gars”, “Marijas iela”, “Es mīlu dzīvi skaisto”, “Mīlas motīvs”, “Balāde par klaunu”, “Barons”, Artura Maskata “Klaidonis”, “Liepziedā”, “Romance”, “Dziesmiņa par ilūziju”, “Matrozis laķenēs”, “Kaut ko klusiņām”, “Viesmīļa dziesmiņa”, “Dod rokas savas”, “Prostitūtas dziesma”, “Rīt jau arī jābūt”, “Puteklis”, “Varat raudāt, varat smiet”, “Rīgai”.
Ulda Stabulnieka versijā, starp citu, līdzās Čaka un Vācieša vārsmām iekļuvuši arī Jāņa Rokpeļņa un Pētera Zirnīša dzejas paraugi. Klāt vēl aktierspēle, par režiju rūpējies Viesturs Kairišs, par scenogrāfiju un kostīmiem – Ieva Jurjāne, tātad – visam vajadzētu būt profesionālā līmenī.
Taču problēma galvenokārt tā, ka salīdzinājumā ar citiem “Latvijas gredzena” uzvedumiem un to skatu uz četriem Latvijas novadiem “Rīgas gredzens” par galvaspilsētu pateica vismazāk un visšaurākajā aspektā.
Arī no muzikālā viedokļa – tiem, kas redzējuši un dzirdējuši izrādi “Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts” vai arī kādu citu sadarbībā ar Arturu Maskatu īstenotu Radio kora uzvedumu, “Rīgas gredzens” nevēsta neko principiāli jaunu. Arī tiem, kas labi atceras Ulda Stabulnieka dziesmas, jau iepriekš skaidrs, kādas būs Aleksandra Čaka un Ojāra Vācieša dzejas muzikālās interpretācijas.
Turpretī, raugoties uz “Rīgas gredzenu” no inscenējuma aspekta, iezīmējās vairākas nekonsekvences un pretrunīgi pieteiktas idejas.
Sigvarda Kļavas vadībā Radio koris atkal parādīja, ka spēj teicamā radošās meistarības pakāpē, dabiski un atraktīvi īstenot ne tikai klasiķu un modernistu viskomplicētāko darbu interpretācijas, bet arī muzikāli teatrālus lasījumus estrādes dziesmām, kur kora māksliniekiem jāiesaistās arī darbībā.
Tiesa, ne vienmēr tas guva vēlamo kvalitāti – skaņdarbos “Varat raudāt, varat smiet” vai “Prostitūtas dziesma” uzveduma autoru vēlme pēc ekstrēmi augstiem kontrtenoru vai koloratūrsoprānu tembriem radīja pārlieku groteskas intonācijas, taču tam pretstatā regulāri priecēja solista Jāņa Strazdiņa lieliskā balss.
Īpaši vēl izcelts sieviešu vokālais ansamblis “Rīga” (Iveta Apine, Kristīne Barkovska, Santa Kokina un Inga Martinsone), kam vienlīdz jauki stilizētu un jokaini absurdu kustību partitūru bija radījusi Jana Jacuka, bet kora sadarbība ar instrumentālo ansambli – akordeonistu Artūru Noviku, pianistu Romānu Vendiņu, kontrabasistu Tomu Poišu un perkusionistu Kasparu Kurdeko (un dažbrīd arī dziedātāju Pēteri Vaickovski kā trombonistu) – bez šaubām, izvērtās abpusēji veiksmīga.
Galvenais jautājums – kas tad īsti Viestura Kairiša režijā un “Rīgas gredzena” kopainā pateikts par Rīgu?
Un pirmā atziņa būtu – tur viss notiek ierobežotā telpā, no kroga līdz cirka arēnai, no dzertuves līdz balagānam. Atmesti daudzi potenciāli iespējamie semantiskie, psiholoģiskie un kultūras slāņi, un par šādu inscenējuma ceļu vēstīja arī “Rīgas gredzena” skatuviskais īstenojums ar statisku scenogrāfisko objektu centrā – zināma aizkaitinājuma līmenī to uztvēru ne tikai kā iepriekšminēto cirka arēnu, bet arī kā piepūšamo peldbaseinu, kurā notiek tikai un vienīgi komiskas (vai traģikomiskas) izklaides.
Šādu iespaidu pastiprināja arī kostīmi – nosacīts balles vai viesību apģērbs visspilgtākajās un spocīgākajās krāsās, kur dāmām vēl bija salīdzinoši paveicies, taču režisora iecerētos klaunus (Rūdolfu Bacānu, Rūdolfu Bērtiņu, Kārli Rūtentālu un Jāni Kurševu) nekādi nevarēja atšķirt no visiem pārējiem. Tomēr visskumjāk bija dzirdēt Ojāra Vācieša poēmu “Balsij bez pavadījuma”, kur
Andra Keiša dzejnieks izklausījās pēc veca, īgna alkoholiķa ar nodzertām aknām,
kam prātā palikusi tikai viena doma – kā pēc iespējas veiklāk salāpīties. Un tas liecināja, ka režisors un aktieris Ojāra Vācieša dzejai nav tikuši klāt.
Protams, Viestura Kairiša interpretācijai izrādes gaitā bija rodami arī citi, smalkāki un dziļāki aspekti – gan Čaka un Vācieša dzejas poēzija un tajā ietvertā sajūta par romantisku ilūziju sairumu (jeb, vienkāršiem vārdiem sakot, – neatbilstība starp fantāziju un realitāti), gan rūgta un skarba groteska, kur īstenības drūmākie un netīrākie vaibsti parādās pavisam atklāti – un tas savukārt atgādina, cik traģisks liktenis bija Aleksandram Čakam un cik nožēlojamā un pelēkā pasaulē un vēsturiskajā laikā visu savu radošo mūžu aizvadīja Ojārs Vācietis.
Tomēr – ja reiz Sigvards Kļava un viņa domubiedri bija iecerējuši cikla “Latvijas gredzens” noslēgumu, nevis tikai kārtējo koncertuzvedumu ar Maskata un Stabulnieka dziesmām, tad vismaz man palika nepiepildīta vēlme pēc plašāka un visaptverošāka redzējuma.
Tāda, kurā ietilptu arī Aivara Neibarta, Jura Kunnosa, Ulda Bērziņa, Vizmas Belševicas skatījums uz Rīgu. Arī Ingmāras Balodes, Ingas Gailes un vēl citu skatījums uz Rīgu. Arī tad, ja šāda pilsēta realitātē eksistētu tikai Gunāra Saliņa atmiņās, Marta Pujāta vīzijās vai Kārļa Vērdiņa sapņos.
