“Labi, varu pateikt – okupācija bija,” atklāta saruna ar Rīgas mēra amata kandidātu Konstantīnu Čekušinu 5
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Turpinām iztaujāt lielāko partiju sarakstu līderus pirms Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām. Saruna ar “Saskaņas” Rīgas mēra kandidātu KONSTANTĪNU ČEKUŠINU.
13. Saeimas vēlēšanās jūs bijāt “Saskaņas” deputāta kandidāts, bet Rīgas apgabalā palikāt tikai 24. vietā un Saeimā neiekļuvāt. Tas rāda, ka “Saskaņas” vēlētājs jums neuzticas, visticamāk, nepazīst. Nevar arī teikt, ka kopš 2018. gada jūs būtu aktīvi darbojies. Tad kas liek domāt, ka tagad jūs uzreiz pieņems kā līderi?
K. Čekušins: Pirms Saeimas vēlēšanām es faktiski nereklamējos. Nebiju pazīstams cilvēks, tas vispār bija pirmais mēģinājums noskaidrot, kas ir politika. Es gribēju paskatīties, vai Latvijā ir kāda partija, kas man der, vai “Saskaņa” atbilst tam tēlam, ko par sevi radījusi.
Es to pārbaudīju, un mani apmierināja tas, ko es ieraudzīju. “Saskaņai” tiešām ir sociāldemokrātiskas vērtības. Man pirms tam pat piedāvāja veidot savu partiju. Taču, ja es to darītu un rakstītu programmu, tad tā lielā mērā sakristu ar “Saskaņas” vērtībām. Iepriekš es partijai vairāk biju padomnieks no nevalstiskā sektora, un tad man teica – pamēģini pats. Diezgan loģiski – ja ir iespēja pašam darboties, kāpēc to neizmantot?
Jūs tomēr neatbildat uz jautājumu – vai ar jūsu motivāciju nākt politikā pietiek, lai uzreiz kļūtu par pirmo numuru.
To mēs ieraudzīsim 29. augustā.
Rīga ir bijusi “Saskaņas” “cietoksnis” daudzus gadus. Taču tagad daudzi spriež, ka “Saskaņa” šajās vēlēšanās ir nolēmusi, kā kāršu spēlē saka, “atmesties” – tas ir, nemaz īpaši necenšas uzvarēt, bet tikai pasīvi piedalās spēlē. Reklāmu salīdzinājumā ar iepriekšējām vēlēšanām ir maz, un arī nepieredzējuša politiķa izraudzīšana par līderi veicina šīs aizdomas.
Ir vajadzīgas pārmaiņas. Ne katrs grib un ir gatavs mainīties. Es esmu gatavs piedāvāt vīziju. Man ir viegli runāt ar cilvēkiem un sākt veidot politiku no jauna. Mani neviens netraucē, nav tā, ka “Saskaņas” pieredzējušie politiķi diktētu, kas man jāsaka vai jādara. Man ir tā sauktais “carte blanche” (fr. val. – “balta lapa”, ar ko apzīmē iespēju brīvi rīkoties).
Bet tas jau tikai vairo aizdomas, ka partijas spicei par šīm vēlēšanām nav lielas intereses!
Partija man sniedz palīdzību. Veidojas komanda. Mēs šoreiz varbūt tiešām tik daudz nereklamējamies, tomēr nav jau tā, ka reklāmu vispār nebūtu. Tāpat katru dienu notiek tikšanās ar vēlētājiem Rīgas apkaimju pagalmos. Cilvēkiem jāatgādina, ka “Saskaņai” Rīgā ir daudz paveiktu darbu.
No kā nāca piedāvājums kļūt par saraksta līderi?
Piedāvāja Jānis Urbanovičs. Un es uzreiz piekritu, man nebija vajadzīgs nekāds pārdomu laiks.
Konkurence uz Rīgas mēra amatu ir diezgan sīva. Kas jūs šajā kompānijā atšķir no pārējiem?
Man, tāpat kā partijai, ir ļoti svarīga sociālā politika. Esmu gandarīts, ka “Saskaņa” ir pildījusi visu, ko solīja iepriekšējās Rīgas domes vēlēšanās. Vienīgi nav izveidotas municipālās aptiekas – šajā jomā tagad mainās likumdošana, un acīmredzot šis jautājums vispirms jāsakārto Saeimai.
Bet varu apstiprināt, ka rūpes par sociālajiem jautājumiem būs arī mana prioritāte, ja kļūšu par galvaspilsētas mēru. Galvenā problēma ne vien Rīgā, bet valstī kopumā ir nabadzība un nevienlīdzība sabiedrībā.
Medijos jūs tiekat pieteikts kā krievu skolu aktīvists, kas uzstājas pret reformu. Vai pats arī sevi tā pozicionējat?
Nē. Es esmu par normālu, kvalitatīvu izglītību. Ja reformas gaitā samazinās kvalitāte, tad tā ir problēma, par kuru jārunā. Likums ir pieņemts, bet tas ir tīri politisks lēmums, kuru pat nav iespējams īstenot. Es esmu inženieris, man ir svarīgi, lai viss notiktu secīgi.
Ir mērķis, ir darbība, un tad beigās vajag rezultātu – nepieciešams paskaidrot, ko reforma uzlabojusi. Kad es ministrijas ierēdņiem prasīju, vai viņiem ir kādi rādītāji, ko devusi iepriekšējā – bilingvālā reforma –, viņi atbildēja, ka neesot.
Jūs kritizējat reformas gaitu vai arī pašu mērķi – vienotu izglītību valsts valodā?
Es uzskatu, ka tas ir nepareizs mērķis.
Kāpēc?
Izglītībai jābūt pilnīgi brīvam procesam. Piemēram, Amerikā vispār nav izglītības ministrijas, bet vai tad tur izglītība ir sliktāka nekā pie mums?
Ja valsts finansē skolas, tad tā tomēr nosaka vienotu standartu. Mērķis ir mazināt sabiedrības sašķeltību.
Valoda pati par sevi nešķeļ sabiedrību.
Ja jūs kļūtu par Rīgas mēru, vai kaut ko plānojat darīt, lai mainītu vai citādi ietekmētu izglītības reformu?
Rīgas dome nevar ietekmēt izglītības politiku. Taču plānojam strādāt, lai tiktu piedāvātas pašvaldības apmaksātas fakultatīvas nodarbības dzimtajā valodā.
Krievu valodā!
Pārsvarā krievu valodā… Taču šis jautājums nav vienīgais, ko izglītības jomā vajadzētu darīt. Piemēram, mums ir programma jaunu pedagogu piesaistei, jo Rīgā trūkst pedagogu. Tā ir milzīga problēma gan mazākumtautību, gan latviešu skolās.
Taču, ja runā par krievvalodīgajām skolām, tur tuvākā pozīcija ar jums acīmredzot ir Latvijas Krievu savienībai. Vai redzat šo partiju kā sabiedrotos, ja viņi iekļūs domē?
Mēs varam runāt ar jebkuru partiju. Mēs esam atvērti.
Un ar kuru runāsiet kā pirmo?
Vispirms ar partiju, kas iegūs lielāko balsu skaitu. Mums politikā pārāk daudz tiek vilktas “sarkanās līnijas”.
Es neprasu, kādas “sarkanās līnijas” jūs velkat. Prasu par to, kuru partiju redzat kā “Saskaņai” ideoloģiski tuvāku.
Ar “Attīstībai/Par” es labprāt parunātu. Man ļoti gribētos ar viņiem izveidot sadarbību. Varbūt tieši tas “restartēs” Rīgu, ja vienā laivā būs vairāki spēlētāji. Visiem būs iespēja darīt to, ko viņi solīja, un viens otru varēs pārbaudīt. Es skatījos “Attīstībai/Par” programmu, arī Zaļās un zemnieku savienības programmu – neredzu tur tik lielas atšķirības ar “Saskaņu”.
Ja runā par sadarbību – “Saskaņai” tāda ilgus gadus bija ar partiju “Gods kalpot Rīgai”. Taču jūsu partijas bijušais līderis Nils Ušakovs ir veltījis ļoti asus vārdus Oļegam Burovam. Lūk, citāts: “Pilsētu nevar vadīt cilvēks, kura vārds jau ir kļuvis par etalonu divkosībai un meliem. Īpaši skaļi un jautri gribas smieties par pašreizējā mēra paziņojumiem par viņa dziļo naidu pret korupciju, shēmām un aizkulišu vienošanos. Pornoaktrises, kad runā par morāli, izklausās daudz patiesāk un ticamāk.” Tas jau ir diezgan rupji. Kā komentēsiet iespējamo sadarbību ar “GKR”?
Tur jau bija cilvēciskais faktors. Ja cilvēks sola kaut ko vienu, bet nedara, tad nav jābrīnās, ka saņems aizvainojošas piezīmes. Mēs arī redzam rezultātu – domi atlaida, bet tagad mēs jau pusgadu dzīvojam ar pagaidu administrāciju.
Tur jau koronavīruss vainīgs, nevis politika.
Bet tomēr, sekas tam ir… Man ir grūti atbildēt uz jautājumu par sadarbību ar “GKR”. Es šajā laikā nebiju Rīgas domē, nesabojāju ar viņiem attiecības. Man personiski nav problēmu ar viņiem runāt. Es gan neslēgšu nekādu vienošanos, ja jutīšu, ka kāds sev grib paņemt “pīrāgu” un tā, lai neviens nevar viņu kontrolēt.
Bet “Saskaņas” valdīšanas laikā tieši tā bija. Tad jau jums ar paškritiku jāsāk.
Tieši te ir vislielākais izaicinājums – vajag izveidot tik caurspīdīgu sistēmu, lai neviens vēlāk nevarētu teikt, ka mēs neko neesam mainījuši, viss palicis pa vecam. Varbūt esmu nedaudz ideālists, bet kaut ko mainīt var tikai ar savu piemēru. Esmu gatavs atzīt, ka iepriekšējai domei bija trūkumi tieši caurspīdīguma ziņā.
Nilam Ušakovam bija tāds izaicinošs stils. Viņš, piemēram, uzbruka žurnālistiem, ja tie sāka uzdot neērtus jautājumus. Apsaukāja sabiedriskos aktīvistus, ja tie kaut kā pretojās viņa iecerēm. Kā jūs komunicētu, ja kļūtu par mēru?
Es pats nāku no nevalstiskā sektora. Man ir svarīgi, lai tas būtu reāls instruments, lai ar sabiedriskajiem aktīvistiem runātu, pat ja viņiem kādā jautājumā nepiekrītam. Ja pilsētā kaut ko vēlamies mainīt, vispirms vajag izveidot konsultatīvo padomi.
Un nevis tikai, lai informētu par jau gatavu ieceri, bet sākotnējā posmā, lai var visu apspriest un izdomāt. Tikai pēc tam, kad būs gatava vīzija, to var sākt īstenot. Es sen sekoju kustības “Pilsēta cilvēkiem” aktivitātēm, esmu viņu fans.
Ušakovs viņus nosauca par “pajoliņiem”.
Varbūt tur bija tāda situācija, es nezinu. Es ar viņiem jau esmu runājis un turpināšu to darīt. Pat vienu iniciatīvu parakstīju – par “Marsa” parku Teikā. Tur tiešām vajadzīgs parks.
Ja runā vēl par Ušakovu, viņš kā Rīgas mērs aktīvi piedalījās 9. maija svinībās Pārdaugavā – vienmēr teica galveno uzrunu un tamlīdzīgi. Vai jūs to turpināsiet?
9. maijs man ir ģimenes pasākums. Mans vectēvs karoja, bija Berlīnē. Mans tēvs pat ir piedzimis Berlīnē. Es domāju, ka vajag svinēt. Varbūt nevajag tādas grandiozas svinības, bet tas ir svarīgs datums.
Tā vairāk ir piemiņas diena vai svētki?
Man vairāk piemiņas diena.
Bet tas formāts šobrīd tāds nešķiet, vairāk ideoloģiski svētki.
Es ne katru gadu eju 9. maijā uz Uzvaras bulvāri. Dažreiz apmeklēju, piemēram, Mežaparka stēlu kopā ar bērniem. Tā ir diena, kad var parunāt par šiem jautājumiem, arī par to, kas notika ar ģimeni kara laikā.
Tātad kā amatpersona jūs šajos pasākumos neiesaistītos?
Es nevaru atbildēt. Man negribētos tur teikt kādas politiskas uzrunas, taisīt sev PR, tomēr es gribētu būt ar cilvēkiem. Kas grib, lai iet, kas negrib, lai neiet.
“Saskaņas” politiķiem parasti rodas kaut kādas problēmas, ja jārunā par 1940. gada notikumiem Latvijā. Varbūt jūs kā jauns politiķis varat pateikt – jā, PSRS okupēja Latviju. Vai varat to izdarīt bez kaut kādām atrunām?
Es varu pateikt, ka okupācija, aneksija – tas nav galvenais jautājums. Svarīgākais ir saprast, ko tas nozīmē latviešiem. Tā bija traģēdija – valsts pazaudēja neatkarību. Tas ir ļoti sāpīgs jautājums. Ir nepieņemami, ja teic, ka latvieši paši vēlējās stāties PSRS, nobalsoja par to. Fakts ir fakts. Latvija pazaudēja suverenitāti!
Un tomēr, vai jūs varat pateikt, ka PSRS 1940. gadā okupēja Latviju?
Es neesmu vēsturnieks, negribu runāt par terminiem…
Tā jau atkal ir izlocīšanās.
Labi, varu pateikt – jā, okupācija bija. Taču būtība ir, ka Latvija pazaudēja neatkarību. Mani vecvecāki no mātes puses pirms kara bija Latvijas pilsoņi, viņi ir stāstījuši, kā tas notika, kā tika atņemti īpašumi. Daudzi cilvēki tolaik bija spiesti pamest dzimteni. Es zinu, ka diemžēl ne visi šo traģēdiju šobrīd izprot.
Korupcija Rīgas domē – ir vai nav problēma, jūsuprāt?
Korupcija visur ir problēma. Jautājums tikai, kā tiek izmantots šis vārds… Es varu godīgi pateikt – neaizstāvēšu nevienu cilvēku, kas pārkāpis likumu. Tomēr visi šie procesi ir bijuši ļoti politizēti. Tika pat veidota kampaņa pret “Saskaņu”, galvenais dabūt to prom no varas.
Rīgā ir daudz lietu, ko sācis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Un tas ir noticis “Saskaņas” valdīšanas laikā. Vai par to nav jāuzņemas politiska atbildība?
Jābūt atbildībai, ja ir bijis kaut kas nelikumīgs. Vainīgajiem jāsaņem sods.
Vai, jūsuprāt, korupcija Rīgā ir atsevišķu negodīgu cilvēku problēma vai sistēmas problēma?
Gan viens, gan otrs. Tāpēc mums vajag uzbūvēt caurspīdīgu sistēmu. Izmantosim digitalizāciju, ieliksim visu internetā. “Saskaņai” tas ir izaicinājums – mainīt sistēmu, lai viss būtu skaidrs un pārskatāms.
Jūsu sarakstā augstajā piektajā vietā ir tāds cilvēks kā Romāns Mežeckis. Viņš ir bijis dažādās partijās – Latvijas Pirmā partija, “No sirds Latvijai” –, bet neko tādu ievērības cienīgu, ko būtu paveicis, nevar atcerēties. Ar ko viņš izpelnījies “Saskaņas” uzticību?
Mūsu kandidātus es nekomentēšu. Varbūt ne visus tik labi pazīstu, lai varētu visu paskaidrot. Izvēli izdarīs vēlētāji.
Bet jums ar šiem kandidātiem būs kopā jāstrādā. Jums tur vēl ir, piemēram, Druvis Kleins un Imants Keišs – vai šie kungi iekļaušanu sarakstā izpelnījušies par kādām savām spējām vai tāpēc, ka iepriekšējā domē “piesvieda” savas balsis, kad “Saskaņai” tās vajadzēja?
Saraksta veidošana ir partijas iekšējais process. Tālāk jau tā ir vēlētāju izvēle. Es nekomentēšu konkrētus kandidātus.
3 jautājumi Rīgas mēra kandidātiem
1. Vai un kurš sēdēs cietumā “Rīgas satiksmes” lietā?
Nezinu.
2. Kuru pilsētas zemes gabalu jūs būtu ar mieru atdāvināt valstij koncertzāles būvei?
Manuprāt, Skanstes kvartāls būtu labākā vieta koncertzālei. Es domāju, ka nevajag to darīt centrā, bet palīdzēt attīstīt kādu apkaimi. Līdzīgi, kā tas notika Vecmīlgrāvī ar “Ziemeļblāzmas” atjaunošanu. Cilvēkiem nevajag braukt uz centru, lai apmeklētu kultūras pasākumus.
3. Kādam jābūt sociāli taisnīgam nekustamā īpašuma nodoklim, piemēram, trīsistabu dzīvoklim Purvciemā vai savrupmājai Ziepniekkalnā?
Jāskatās, vai tas ir vienīgais īpašums. Manuprāt, vienīgajam mājoklim līdz 100 tūkstošiem eiro vērtībā nodoklim vispār nevajadzētu būt.
