Mārtiņš Āboliņš: Kad krīzes laikā nodokļu ieņēmumi mazinās, ķeras pie NĪN, jo no tā maksāšanas nevar izvairīties 2
Mārtiņš Āboliņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopējās nodokļu sistēmas ietvaros NĪN ir jānodrošina kāds konkrēts nodokļu apjoms, kas aiziet pašvaldību budžetos.
Ja tieslietu ministrs grib atvieglot kopējo nodokļu slogu, kā šai gadījumā – mājsaimniecībām, bet saglabāt kopējo ieņēmumu līmeni, tad, protams, ka tas tiks pārlikts uz uzņēmējiem.
Gan uz ražošanas sektoru, bet visvairāk – uz lauksaimniekiem, jo viņiem visvairāk zemes un nākamajā ES fondu periodā pieaugs tiešmaksājumi.
Publiski tiek piedāvāta daļa elementu, līdz ar to tā otra puse paliek nezināma, tomēr izsecināma. Šī situācija atgādina stīvēšanos ar OIK.
Kad pirms dažiem gadiem mazināja OIK slogu, atlaides deva te vieniem, te otriem, līdz beigās izrādījās, ka tad, kad lauksaimniekiem ražas laikā vajadzēja iedarbināt kalti, viņiem bija jāmaksā visvairāk. No tiem, kuri visskaļāk bļauj, to vienmēr pārdala uz klusējošajiem.
Kad krīzes laikā nodokļu ieņēmumi mazinās, tad parasti ķeras pie NĪN, jo no tā maksāšanas nevar izvairīties un ēnu ekonomikā apliekamais objekts ir labi redzams. Turklāt tam ir arī zināma progresivitāte – jo dārgāks īpašums, jo vairāk jāmaksā.
Tā taisnīgums gan ir diskutabls, jo kadastrālās novērtēšanas sistēma ir nesakārtota un pašvaldības piemēro dažādas nodokļu atlaides.
Šajā diskusijā par NĪN ļoti pietrūkst skaidrības par to, kāds ir šī nodokļa mērķis. Vai tas ir resurss vietējo pakalpojumu un infrastruktūras finansēšanai? Vai ielāps ēnu ekonomikai, jo nespējam iekasēt citus nodokļus? Vai arī nevienlīdzības mazināšanas rīks? Bet varbūt mēģinājums radīt izaugsmei draudzīgāku nodokļu struktūru?
Pasaulē pieņemts, ka nekustamā īpašuma nodoklis ir saistīts ar kādiem konkrētiem pakalpojumiem un infrastruktūru. Cilvēki redz: maksāju nodokli, par to apkārtnē kaut kas tiek izdarīts.
Pie mums tā nav, un tāpēc tas mums bojā garastāvokli, jo šis nodoklis skar mūsu pamatvajadzības – mājokli.
Runā tikai par atlaidēm, bet neesmu dzirdējis, cik no šī nodokļa plāno iekasēt. Ja valsts grib iekasēt tos 225 miljonus, bet negrib apgrūtināt mājsaimniecības, tad skaidrs, ka slogs jāpārliek uz citiem. Valstij ir konkrēts vajadzību kopums, ko nepieciešams finansēt. Ja to grib panākt ar nodokļiem, nekaitējot ekonomikas izaugsmei, nekropļojot konkurenci un efektīvi iekasējot, tad NĪN ir ekonomiski vispamatojamākais.
No ekonomikas viedokļa NĪN neitrāls ir tikai mājsaimniecībām. Uzņēmējiem tas ir pietiekami neitrāls tikai iekšējā tirgū, bet ES vienotā tirgū tas radītu papildu izmaksas un apgrūtinājumu konkurencē. Tas nav mūsu uzņēmēju konkurētspējai labvēlīgs risinājums, jo šādas papildu izmaksas uzņēmēji var kompensēt, tikai mazinot peļņu vai algas.
Ja ar NĪN apliktu tikai zemi, nevis mājokli, kā te daži ierosinājuši, tad tas pārvērstos par valsts resursu nodokli. Zeme, kaut arī privātīpašumā, tomēr ir valsts resurss. NĪN vairāk ir kā kapitāla nodoklis. Es noteikti neatbalstītu NĪN pārlikšanu uz uzņēmējiem.
Ja mērķis ir nevienlīdzības mazināšana, tad var atbrīvot mājokļus no nodokļa un atstāt to kā ekskluzīvo mājokļu nodokli. Bet tad tas pārvēršas par Pierīgas nodokli, jo nekustamie īpašumi vērtībā virs 100 000 eiro koncentrējas Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē. Un tad tas rada nevienlīdzību pašvaldību ieņēmumos.
Turklāt nodokļa taisnīgu piemērošanu pie mums apgrūtina vairāki faktori. No Rietumeiropas prakses piemērošanas mūs attur atšķirīgais nekustamā īpašuma tirgus.
Mums ir jādomā par vēsturiskajiem iemītniekiem turīgās vietās (visspilgtākais piemērs – Jūrmala, kur dzīvojošie miljonāri uzdzen augstu kadastrālo vērtību). Salīdzinājumā ar Eiropu mums ir samērā liels to cilvēku īpatsvars, kuri dzīvo savos mājokļos (tas ir privatizācijas rezultāts), bet kopējais turības līmenis ir zemāks. Vēl mums ir dalītais īpašums.
NĪN ir labs instruments: grūti izvairīties, labi iekasēt. Varbūt, kadastrālās vērtības pielīdzinot tirgus cenām, ir jāpazemina NĪN likmes. Vai mēs spēsim atrast ideālu formulu?
* bankas “Citadele” ekonomists
