Labi māksliniekam trūkumā 0
Atšķirībā no Rietumeiropas Latvijā kultūrpolitika ir orientēta pārsvarā uz rezultātu, nevis cilvēku
Līdz ar kultūrpolitikas plānošanas dokumenta “Radošā Latvija” izstrādi, kas šobrīd tuvojas finiša taisnei, spilgti aktualizējusies problēma – kad beidzot arī mūsu valstī tiks izveidota sociālo garantiju sistēma, kas radošo profesiju pārstāvjiem ar neregulāriem ienākumiem nodrošinās pilnvērtīgu daiļrades procesu un cilvēka cienīgas vecumdienas? “Latvijas Avīze” jau vairākas reizes ir rakstījusi par šiem jautājumiem (Vitas Kraujas, Lindas Kusiņas un Anitas Bormanes rakstus par šo tēmu varējāt lasīt “LA” 2012. gada 3., 4. 11., 16. janvārī un 28. maijā). Vēloties no jauna aktualizēt šo nozīmīgo problēmu, kuras risinājums šobrīd šķiet iestrēdzis varas gaiteņos, šoreiz publicējam publicista, Latvijas Radošo savienību padomes pārstāvja Haralda Matuļa viedokli. Aicinām arī “Kultūrzīmju” lasītājus iesaistīties diskusijā.
Pirms nedēļas kāds komponists, kura dziesmas ir tautā iemīļotas un tiek dziedātas gan mājās, gan Dziesmu svētkos, saņēma izziņu, kurā rakstīts: 42 gadu darba stāžs, aprēķinātā vecuma pensija – 70 latu mēnesī.
Šāda situācija nav izņēmums, bet tipiska. Izplatīta visās kultūras nozarēs, jo īpaši tajās, kur radošie cilvēki nav nodarbināti vienā pastāvīgā darba vietā ar darba līgumu – tā tas ir rakstniekiem, komponistiem, gleznotājiem.
Līdzšinējā Latvijas valsts attieksme pret kultūras profesionāļiem ir bijusi – nabadzība ir mākslinieku norma. Paši vainīgi, ja gribat nodarboties ar kultūru. Palaikam atbildīgajām personām izsprūk arī pamatojošā doma – sak, nodarbošanās ar mākslu jau nav darbs, tas ir dzīvesveids, hobijs.
Radošās personas – “ēnas zonā”
Kultūras darbinieku simboliskais un ekonomiskais kapitāls strauji saruka pēc neatkarības atgūšanas. Jau (bet varbūt tikai) ap 2000. gadu Latvijas Radošo savienību padome (LRSP) virzīja pieņemšanai likumprojektu, kas noteiktu radošo savienību statusu, radošo personu statusu un valsts atbalstu kultūras jaunrades procesam. Bija paredzēts, ka likums regulēs profesionālā statusa piešķiršanu indivīdiem dažādās kultūras apakšnozarēs, ko garantētu iegūtā izglītība un profesionālā kvalifikācija, kuru apstiprinātu nozares profesionāļu organizācija, kā arī noteiktu tiesības uz valsts finansējumu un valsts pasūtījuma principa atjaunošanu/nostiprināšanu. Galu galā, virzoties cauri Kultūras ministrijai, saskaņošanām ar citām ministrijām un lasījumiem Saeimā, likumprojekts tika noīsināts tiktāl, ka palika tikai deklaratīvi panti, ka ir tādas radošās personas, ir tādas radošo profesionāļu organizācijas, taču nekādas garantijas vai valsts pasūtījums likumprojekta gala versijā nefigurēja. Saīsinātais likums tā arī netika pieņemts. Tika izveidots profesionālo radošo organizāciju reģistrs, kam praktiskas nozīmes nav.
2012. gada rudenī pēc LRSP pasūtījuma Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieku grupa veica pētījumu “Radošo personu situācija Latvijā 2012. gadā”. Pētījums bija svarīgs solis darbā pie “Likuma par radošo personu statusu”, kas sniegtu kultūras nozarē strādājošajiem, īpaši pašnodarbinātajiem, līdzvērtīgas sociālās garantijas ar citiem.
Nepietiekams atbalsts kultūras jaunrades procesam izraisa divas problēmas: pirmkārt, samazinoties kultūras pieejamībai Latvijas sabiedrībai, pasliktinās dzīves kvalitāte un iestājas emigrācijas risks, otrkārt, tikai neliela daļa kultūras nozarē strādājošo saņem cilvēka cienīgu atalgojumu, kamēr pārējie spiesti pamest profesiju, jo nevar par tajā nopelnīto nomaksāt komunālos maksājumus un/vai apmeklēt ārstus, vai arī dzīvo trūcīgi, nevar atļauties veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas un kļūst par sociāli apdraudētu grupu.
Līdzīgi kā visās Rietumeiropas valstīs, kultūrpolitika Latvijā ir valsts pārraudzībā. Taču atšķirībā no Rietumeiropas Latvijā tā ir orientēta pārsvarā uz rezultātu, nevis uz cilvēku. Kultūras ministres Helēnas Demakovas laikā tika panākta teātra un koncertorganizāciju darbinieku algu palielināšana. 2013. gadā kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende par vienu no prioritātēm izvirzījusi atalgojuma paaugstināšanu valsts finansētajās kultūras institūcijās. Taču, pat ja šis jautājums tiktu atrisināts, tas joprojām nekā nepalīdzētu lielākajai daļai kultūras “produktu” un “radošā satura” autoru, jo viņiem vispār nav darba līgumu un fiksētas algas, ko varētu paaugstināt.
Igauņu un lietuviešu pieredze
Sākot darbu pie “Likuma par radošas personas statusu” 2011. gadā, LRSP padziļināti iepazinās ar Igaunijas un Lietuvas pieredzi. Īsumā sakot, Lietuvas likums fokusējas uz “radošas personas” definēšanu – kurš un pēc kādiem kritērijiem ir uzskatāms par kultūras nozarē strādājošu profesionāli (tiek ņemta vērā izglītība un tas, vai gūti profesionāli panākumi savā nozarē). Lietuvas likuma trūkums, līdzīgi kā ap 2000. gadu Latvijā virzītajā likumprojektā, – gala redakcijā valsts no savas puses neparedz nekādus konkrētus atbalsta mehānismus vai finansējumu.
Igaunijas likuma centrā ir “autors”, kurš pēdējos trīs gados radījis autordarbu kādā no likumā uzskaitītajām kultūras apakšnozarēm, tā izvairoties no diskusijas, kurš autors ir mākslinieks un kurš nav (autoratlīdzības līgumi pastāv arī ārpus kultūras nozares). Autoriem ir tiesības apvienoties “radošajās organizācijās”, un katra radošā organizācija, kurā ir vismaz 50 šādu aktīvu autoru, saņem no valsts budžeta caur Igaunijas Kultūras ministriju šādu finansējumu: 1/5 no iepriekšējā gada vidējās algas Igaunijā x 12 mēneši x aktīvo autoru skaits. Igaunijā radošajām organizācijām saskaņā ar šo likumu vienā gadā izmaksātais finansējuma apjoms kopā ir ap Ls 400 000. Piešķirtais finansējums Igaunijā tērējams īslaicīga bezdarba pabalstiem (līdz sešiem mēnešiem) radošās organizācijas biedriem, turklāt no šī pabalsta tiek maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas – Igaunijā ir svarīgi, lai būtu nepārtraukts sociālo iemaksu periods. Atlikušo finansējumu nākamajā gadā drīkst izlietot radošajām stipendijām.
Jāpievēršas pašnodarbinātajiem
2012. gada maijā tika noslēgts Kultūras alianses un Kultūras ministrijas Sadarbības memorands, kurā kā viens no prioritāri risināmiem punktiem bija iekļauts darbs pie “Likuma par radošas personas statusu”. Līdz šim lielākais Kultūras ministrijas veikums bijis finansējuma piešķiršana minētajam pētījumam, lai noskaidrotu, uz cik cilvēkiem Latvijā šāds likums attiektos, kā arī lai uzzinātu pašu radošo personu viedokli par situāciju un vajadzībām. Pētījumu “Radošo personu situācija Latvijā 2012. gadā” veica Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieku grupa profesores Andas Laķes vadībā. Pētījuma ziņojums interesentiem pieejams http://makslinieki.lv/aktualitates/203/. Kopumā pētījuma rezultāti apstiprināja hipotēzes un novērojumus – cilvēki, kas strādā radošu darbu tikai kultūras nozarē, Latvijā pārsvarā ir ļoti nabadzīgi. Ja, piemēram, dzejnieks raksta tekstus reklāmas aģentūrā un tulko lietišķus dokumentus, tad viņš var nopelnīt normālai dzīvei. Taču mūs visvairāk interesē, vai dzejnieks raksta dzejoļus.
Dati no Valsts kultūrkapitāla fonda par laikposmā no 2009. līdz 2011. gadam piešķirtajām radošajām stipendijām literatūras nozarē atklāj, ka vienas radošās stipendijas apjoms vidēji mēnesī bijis Ls 67,94 – tā ir dzejnieka alga, kas tiek tiem, kam paveicas dabūt šo radošo stipendiju.
Literatūra, vizuālā māksla, kino ir trīs nozares, kur radošās personas ir sociāli visvairāk apdraudētas. Šajās profesionālās mākslas nozarēs, kur nav centrālas, galvenās valsts dotētas nozares institūcijas, kas nodrošinātu darba vietas nozares radošajiem profesionāļiem, atalgojums kopumā ir salīdzinoši zemāks un ir vairāk sociāli apdraudētu radošo personu.
Pašnodarbinātība, ārštata (free-lance) un daļēja laika nodarbinātība kļūst aizvien plašāka, tāpēc valstij ir jāreaģē ar atbilstīgiem nodokļu nomaksas un sociālās aizsardzības mehānismiem. Nepieciešams izstrādāt piemērotu nodokļu likumdošanu, sociālo apdrošināšanu tieši pašnodarbinātajiem, nevis turpināt tos traktēt kā izņēmumu tipiskai nodarbinātībai un mēģināt administrēt kā izņēmumu uz vispārējās likumdošanas bāzes.
Daudzās kultūras apakšnozarēs atalgojuma līmenis un līdz ar to nomaksātie nodokļi un sociālās iemaksas ir tik zemi, ka cilvēki ir nolemti trūcīgai dzīvei tagad un pilnīgai nabadzībai pensijas vecumā, jo šobrīd Latvijā pensiju aprēķina pēc veiktajām sociālajām iemaksām (neatkarīgi no darba stāža ilguma).
Igaunijas “Radošo personu un radošo savienību likums”, papildināts ar citiem sociālo garantiju veidiem – bezdarba pabalsts, slimības lapa, maternitātes un paternitātes pabalsts – un veselības apdrošināšanu, reāli risinātu Latvijas radošo personu akūtākās problēmas. Pēdējo divu gadu garumā par “Radošo profesionālo organizāciju un radošo personu likuma” izveidi Latvijā dažādās kultūras ļaužu sanāksmēs dažādos rakursos un dažādos kontekstos ir runāts tik daudz, ka, ja vien ir bijusi vēlme iedziļināties, ikvienam ir skaidrs, ka tas ir labākais risinājums.
Ir vajadzīgs nacionāli domājošs politiķis, kurš varētu uzņemties šā likuma virzīšanu Saeimā. Kurš uzdrošinātos sabiedrībai un koalīcijas partneriem pateikt, ka svarīgi ir ne tikai Dziesmu svētki, bet arī autori, kas šo gara bagātību Latvijai ir radījuši. Bet līdz tam – politiķi ies uz kultūras pasākumiem ar brīvielūgumiem, kamēr nabaga autori pie kases skaita santīmus maizītei un zālēm.
Aptauja
Jautājām dažādu kultūras nozaru profesionāļiem, vai Latvijā ir vajadzīgs likums par radošas personas statusu un kādam tam vajadzētu būt?
Dace Bluķe, muzikoloģe, Latvijas Radošo savienību padomes valdes priekšsēdētāja:
“Likums par radošas personas statusu noteikti ir svarīgs, jo mums Latvijā ir teju 3000 mākslinieku, kuri pamatā ienākumus par radošu darbu gūst autoratlīdzību formā. Tā ir lielākā daļa mākslinieku, komponistu, daļa aktieru, režisori, pilnīgi visi kino nozares pārstāvji. Šobrīd šie cilvēki, aizejot pensijā, saņem minimālo vecuma pabalstu, slimojot nesaņem neko, taču viņi no saņemtā honorāra nomaksājuši visus nodokļus, kas likumā noteikti. Likumā jādefinē, kas tad īsti ir radošas personas un profesionāla mākslinieka statuss. Šobrīd katrs iegrozījies, kā māk – cits strādā kā privātpersona, cits – kā pašnodarbinātais, vēl citam ar ļoti neregulāriem ienākumiem vispār grūti jebkā noformēties. Visdrīzāk būtu jāraugās Igaunijas piemēra virzienā. Tur šo lomu pilda radošās savienības, kas regulāri uztur un aktualizē mākslinieku reģistrus un atbilstoši likumā noteiktajiem kritērijiem izvērtē, kurš atbilst radošas personas statusam un kuram jāizmaksā pabalsti no valsts piešķirtā finansējuma.”
Aivars Eipurs, rakstnieks: “Likumā jāparedz kaut kāda sociālā aizsardzība neatkarīgajiem māksliniekiem. Gan prozaiķis, gan dzejnieks, gan gleznotājs, gan mūziķis – tās ir profesijas. Pareizākais risinājums būtu nodrošināt sociālās garantijas analogi kā citu profesiju pārstāvjiem. Šobrīd daudzām radošajām personām ir ļoti liela neziņa: kas būs nākamajā gadā – būs kāds projekts vai ne. Dzejnieks nevar katru reizi pat piedalīties Dzejas dienu pasākumos, jo gribētāju ir pietiekami daudz. Vienu brīdi vispār bija uzskats, ka dzejniekiem nevajag maksāt par dzejas lasījumiem. Tas ir pilnīgi aplami.”
Ieva Iltnere, māksliniece: “Pati neesmu neatkarīgs mākslinieks, taču zinu daudzus kolēģus, kas visu mūžu strādā līguma darbus kā brīvmākslinieki. Zinu, ka daudziem šķiet – ko gan tas mākslinieks tādu dara, taču radošās personības ir kā mazas fabrikas, mazs uzņēmējs, kurš pats apmaksā visus savus izdevumus – darbnīcas, materiālus, izstādes utt., taču ienākumi ir neregulāri un neparedzami. Es tiešām no sirds apbrīnoju tos cilvēkus, kas tādā veidā ir varējuši nostrādāt un izdzīvot ilgus gadus. Šī neziņa atņem māksliniekiem ļoti daudz enerģijas. Uzzinot dažu mākslinieku pensijas apmēru, atliek vienkārši raudāt.”
Aiks Karapetjans, režisors: “Pilnīgi noteikti šādu likumu vajag. Tiesa, es arī saprotu, ka valsts nespēs brīvmāksliniekiem nodrošināt kādas sociālās garantijas, ja ekonomika neattīstīsies un būs tik niecīga ražošana. Radošai personai, kurai ir neregulāri ienākumi, maksāt sociālā nodokļa iemaksas 30% apmērā ir ārkārtīgi grūti. Honorāri ir mazi un, lai tos nopelnītu, ir daudz jāstrādā. Jau izdzīvot ir grūti, tāpēc maksāt tik milzīgu sociālo nodokli gluži vienkārši nav reāli. Zinu, ka citviet Eiropā, ja radošs cilvēks neatkarīgi gada laikā nopelna kādu summu un nākamajā gadā viņam nav darba un ir dīkstāve, valsts gadu maksā 70 – 80% no šīs summas. Arī Latvijā būtu derīgs šāds modelis.”
Nora Ikstena, rakstniece: “Tas vienkārši ir Latvijas kultūrpolitikas kauns, ka radošās personas statuss nav noteikts. Tas ir likumiski noteikts visās Eiropas valstīs, arī kaimiņos Igaunijā un Lietuvā un paredz sociālās garantijas un aizsardzību radošo profesiju pārstāvjiem. Daudzi kultūras darbinieki strādā tieši tādu pašu darbu kā ikviens cilvēks, protams, ne algotu kantora, bet līguma darbu. Brīvmākslinieki strādā un ļoti daudz. Radošas personas statuss beidzot ļautu nostādīt māksliniekus vienā līmenī ar jebkuru citu profesiju pārstāvjiem un nodrošinātu normālas vecumdienas ar pieklājīgu pensiju un citas sociālās garantijas.”
MADARA BRIEDE
Ārzemēs Dažādas valstis radušas atšķirīgus veidus, kā pašnodarbinātos māksliniekus nodrošināt ar sociālajām garantijām. Lūk, daži piemēri. Vācijā jau kopš 1983. gada pastāv atsevišķa sociālā nodrošinājuma sistēma pašnodarbinātajiem – (Künstlersozialkasse, KSK), kas nodrošina veselības apdrošināšanu, vecuma pensijas un bērna kopšanas pabalstus. Iemaksas šajā kasē veidojas no 35% nodokļa no mākslas aktivitātēm, maksājot gan pašiem māksliniekiem (50%), gan valstij (20%), gan kompānijām, kas regulāri izmanto mākslinieku darbus un pakalpojumus (30%). Piederība šai pašpalīdzības kasei ir obligāta visiem pašnodarbinātajiem māksliniekiem. Savukārt Francijā pastāv īpašā apdrošināšanas sistēma rakstniekiem un radošajiem māksliniekiem, kas sedz slimības, maternitātes, vecuma pabalstus. To veido pašu radošo ļaužu un viņu darbu izplatītāju/izmantotāju iemaksas. Rakstniekiem jāiemaksā 10% honorāra/stipendijas, bet izplatītājam/izmantotājam – 1%. Vizuālajiem māksliniekiem iemaksās ietur 3,3% no 30% no apgrozījuma summas, kas rodas par mākslas darbu pārdošanu, un 1% no jebkuriem ienākumiem par mākslas darba izmantojumu. Sociālā apdrošināšana sedz slimības, maternitātes, vecuma pabalstus. Austrijā radošo profesiju pārstāvju nodokļu likmes ir visai augstas, taču to līdzsvaro Mākslinieku sociālā nodrošinājuma apdrošināšanas fonds, kura ietvaros ik gadus aptuveni 4500 – 5000 mākslinieku saņem valsts piemaksu līdz 112,5 eiro mēnesī, ja viņu ienākumi no mākslinieciskās darbības nepārsniedz 4395, bet kopējie ienākumi – 21 979 eiro gadā. Beļģijā mākslinieka statusu oficiāli noteica 2003. gadā, gadu vēlāk ieviešot “mazo autoratlīdzību” likumu, kas paredz, ka, saņemot līdz 2291 eiro gadā, pašnodarbināts mākslinieks var nemaksāt ne ienākuma, ne arī sociālo nodokli. Tāpat, lai mudinātu uzņēmējus pieņemt māksliniekus pastāvīgā darbā, sociālā nodokļa daļu, kas būtu jāsamaksā darba devējam – vismaz 32,44 procenti –, par māksliniekiem sedz valsts. Nīderlandē pieņemts Mākslinieku darba un ieņēmumu shēmas likums, kas paredz atbalstu iesācējiem māksliniekiem, kā arī īslaicīgu palīdzību pieredzējušiem māksliniekiem, kuriem neparedzēti pazeminājies ienākumu līmenis. Mēneša atbalsts atkarībā no ģimenes stāvokļa var svārstīties no 646 līdz 1042 eiro mēnesī. LINDA KUSIŅA un no makslinieki.lv |
Kas notiks ar likumprojektu “Par radošas personas statusu”?
Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta direktore Jolanta Treile: “Kultūras ministrija (KM) radošo profesionāļu tiesiskās un sociālās aizsardzības jautājumu uzskata par svarīgu, tas ir iekļauts gan valdības rīcības plānā, gan arī topošā politikas dokumenta “Radošā Latvija” projektā. KM ieskatā likums nav pašmērķis, bet instruments noteiktu problēmu risināšanai. Neatbilst patiesībai publiskajā telpā ik pa laikam izplatītā informācija, ka Latvija un Melnkalne ir vienīgās valstis Eiropā, kur nav likuma par radošo personu statusu. Tostarp likuma neesamība nenozīmē, ka jautājums par radošo profesionāļu tiesisko un sociālo aizsardzību netiek risināts. Mehānismi dažādās valstīs ir atšķirīgi.
Starp citu, Latvija ir vienīgā valsts, kurā ir likums par izdienas pensijām baleta, orķestru, teātra un cirka māksliniekiem, kas bija pakļauts pārvērtēšanai, tomēr ministrijai sadarbībā ar LKDAF ir izdevies pierādīt tā saglabāšanas nepieciešamību.
Jautājuma būtība ir – kas svarīgāk – meklēt ceļus, kā reāli atrisināt problēmu, vai radīt likumu, kas, ļoti iespējams, nedarbosies vai darbosies nepietiekamā apjomā, kā tas notiek ar likumiem, kuru īstenošana ir atkarīga no valsts budžeta līdzekļiem? Pēc “Radošās Latvijas” apstiprināšanas Ministru kabinetā, KM kopā ar LRSP atjaunos darbu pie radošo personu statusa likumprojekta, lai nākamajā gadā iesniegtu valdībā konkrētus priekšlikumus. Taču jāapzinās, ka jautājums skar papildu līdzekļus no valsts budžeta.”
