Māris Antonevičs: Labi, ka šoreiz esam otrā pusē 20
Kad Krievija, atbildot uz ASV un Eiropas Savienības noteiktajām sankcijām, paziņoja par stingriem ārvalstu pārtikas importa ierobežojumiem, internetā tūlīt parādījās daudzi attēli no Padomju Savienības norieta laikiem un tukšajiem veikalu plauktiem (ja paveicās, tad tolaik šādas ainas vietā varēja redzēt arī kilometru garu rindu pēc tikko pievestajām desām). Sak, sveicam ar atgriešanos PSRS! Ideoloģiski tā jau gandrīz ir atjaunota, tagad pienācis laiks praktiskiem darbiem zudušo sajūtu restaurācijai. Putina kritiķi Krievijā toties norāda, ka Kremļa izlolotās atbildes “sankcijas” izceļoties ar to, ka tās vispirms ieriebj un apgrūtina dzīvi saviem pilsoņiem, bet tikai pēc tam kaut kādiem tur ārvalstu “kapitālistiem”. Varētu domāt, ka nu gan Putins dabūs trūkties, jo ēšana taču ir viena no cilvēka pamatvajadzībām, un pavalstnieki diez vai pacietīs, ka jāatsakās no daudziem iecienītiem produktiem (tāpat kā jau šobrīd daudziem jāatsakās no ierastajiem ārvalstu ceļojumiem, jo Rietumu sankciju dēļ bankrotējušas daudzas tūrisma firmas). Taču tie visdrīzāk ir maldi.
Pirms kāda laika starptautisko politiku pārzinošu cilvēku lokā uzdevu jautājumu – vai ekonomiskās (un vienlaikus, protams, arī politiskās) sankcijas kādreiz ir devušas ātru un efektīvu rezultātu? Tas ir – vai režīms, pret kuru tās vērstas, ir kritis vai vismaz mainījis savu politiku, izrādot piekāpību? Nevienu pārliecinošu piemēru tā arī neizdzirdēju. Lai cik nepatīkami tas būtu, bieži šāda notikumu attīstība pat izrādījusies izdevīga attiecīgās valsts vadonim, jo to visu var ļoti ērti izmantot “ārējā ienaidnieka” tēla veidošanai un citām propagandas vajadzībām. Iepriekš varbūt nācās taisnoties par dažādām ekonomiskajām un sociālajām problēmām, kas radušās neprasmīgas saimniekošanas dēļ, bet tagad atliek tikai ar pirkstu parādīt Rietumu virzienā: “Vainīgie ir tur!” Plašsaziņas līdzekļi vēsta, ka Putina politiku šobrīd atbalstot apmēram 87% Krievijas iedzīvotāju – tik augsts reitings viņam nekad nav bijis. Gaidāmas grūtības? Tautas vairākums pacietīsies, elite atradīs aplinkus ceļus, kā saglabāt ierastos labumus, bet tie, kam tas viss galīgi nebūs pieņemams, – aizbrauks no Krievijas.
Ekonomiskās sankcijas nav gluži tas pats, kas senos laikos praktizētā kaujas metode – “aplenkums”, kas nozīmēja, ka karaspēks ielenc kādu pilsētu vai cietoksni, bloķējot pārtikas un citu nepieciešamo lietu piegādi cerībā, ka tas novārdzinās aizstāvjus un viņi ar laiku būs spiesti padoties. Tā bija daļa no militārās operācijas, kamēr mūslaiku ekonomiskās sankcijas drīzāk ir kara aizstājējs. Divdesmitā gadsimta vēsturē ir bijušas dažādas plaši zināmas ekonomiskās sankcijas, taču atliek nosaukt valstis, pret kurām tās tikušas vērstas, lai secinātu, ka par ātriem rezultātiem nav iemesla runāt, – Irāna, Ziemeļkoreja, Kuba… Šķiet, vienu no skarbākajām ekonomiskajām sankcijām nācās piedzīvot Izraēlai, kad Arābu valstu līga izsludināja trīs pakāpju boikotu, lai sagrautu Izraēlas ekonomiku. Pirmkārt, Izraēlā ražoto preču un pakalpojumu boikots, otrkārt – to ārvalstu firmu boikots, kas sadarbojas ar Izraēlu. Treškārt, to uzņēmumu boikots, kas piegādā Izraēlai savas preces. Tās bija, iespējams, vēsturē visstingrākās sankcijas – visaptverošas un labi koordinētas, bet tomēr nesasniedza arābu cerēto rezultātu, jo Izraēla pārorientēja savu ekonomiku un atrada dažādus veidus, kā sankcijas apiet. Tāpat daudzas starptautiskās kompānijas, nonākot izvēles priekšā, tomēr izlēma par labu Izraēlas, nevis arābu valstu tirgum, atstājot to konkurentiem (piemēram, amerikāņu gāzēto dzērienu kompānija “Coca cola” izvēlējās Izraēlas tirgu, bet arābiem tika “Pepsi”).
Tomēr nav tā, ka ar ekonomiskiem līdzekļiem vispār neko nav iespējams panākt. Un te vērts atgādināt, ka par PSRS sabrukuma galveno iemeslu daudzi uzskata naftas cenu straujo kritumu (mākslīgi izraisītu?) 80. gados. Iespējams, arī pašlaik Krievijai un Putinam tieši naftas un gāzes cenu kritums būtu vissāpīgākais trieciens, bet tas prasa pārskatīt starptautiskās attiecības, tostarp, piemēram, atsakoties no līdzšinējās attieksmes pret Irānu. Vai Rietumi tam ir gatavi?
Ar visu minēto negribu teikt, ka Rietumu sankcijas pret Krieviju nebija vajadzīgas vai ka Latvijai vajadzēja aktīvi iebilst, zinot, ka sekos atbildes soļi un cietīs arī mūsu uzņēmēji. Iespēju robežās valdībai ir jāsniedz atbalsts un jāpalīdz viņiem pārorientēties, gan paturot prātā arī to, ka uzņēmējdarbība ir risks, un jo īpaši, ja tas saistīts ar valstīm, kas nav atmetušas impēriskās ambīcijas.
Pašreizējā situācija nereti tiek salīdzināta ar “auksto karu”, un vajag novērtēt, ka šoreiz mēs neesam tur – kopā ar restaurēto PSRS.
