Kovids pasaules mediķus nolicis uz lāpstiņām. “Labi, ka nedzīvojam viduslaikos.” Saruna ar Latvijas Ārstu biedrības prezidenti Ilzi Aizsilnieci 9
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Krīzes izgaismo gan mūsu vājumu, gan spēku. Kovids pasaules mediķus nolicis uz lāpstiņām – nākas atzīt, ka modernajai medicīnai par slimībām un cilvēku veselību vēl daudz neskaidra un neatklāta. Vai paši ārsti to spēj atzīt, sarunā ar Latvijas Ārstu biedrības prezidenti, ģimenes ārsti Ilzi Aizsilnieci.
Nebūs Latvijā daudz ģimenes ārstu, kas slimnīcas vietā uzņemtos kovida slimnieka ārstēšanu mājas apstākļos. Pagājušajā “Mājas Viesa” numurā publicējām šādu pieredzes stāstu – ārste, kas ilgstoši rūpējās par smagi slimo Jāni, bija Ilze Aizsilniece. Grūti iedomāties, ko laikā, kad 68 gadus vecā vīrieša dzīvība karājās mata galā, izjuta viņa drosmīgā sieva Anna, kas diendienā kopa savu vīru, un pati ģimenes ārste.
Jau skolas laikā I. Aizsilniece izcēlusies kā sava ceļa gājēja, taču ar saprotošu pedagogu palīdzīgu roku “ielikta rāmjos”. Par ārsti gribējusi kļūt kopš bērnības. Mamma kā mūždien aizņemta daktere meitu ņēmusi līdzi uz darbu.
Nonākot 2018. gada nogalē Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) prezidentes amatā, solīja pievērsties gadiem iestrēgušajam jautājumam par pienācīgu darba samaksu ārstiem, īpaši veltot uzmanību ārstu rezidentu un jauno ārstu algu palielināšanai.
Pēdējos divos gados veselības aprūpes budžets ir pieaudzis, grūti pateikt, cik tur LĀB daļa, taču pašnodarbinātajiem nelabvēlīgais divu veselības aprūpes grozu projekts esot noraidīts ne bez Aizsilnieces ziņas.
Pie panākumiem varot pieskaitīt arī mediķiem piešķirtos līdzekļus 100% piemaksai par darbu kovida apstākļos.
Atšķirībā no priekšgājēja Pētera Apiņa viņa necenšas grozīties prožektoru gaismās un neaizraujas ar sava tēla un viedokļa tiražēšanu medijos. Tieši otrādi, uz sarunu atsaucas negribīgi, izskatās, ka vairāk pienākuma dēļ.
Kāpēc esat tik atturīga pret publicitāti, jo, piekrītot vadīt Latvijas Ārstu biedrību, rēķinājāties, ka par jums būs lielāka mediju interese?
Par publicitāti tad nemaz nedomāju. Mana galvenā motivācija, pretendējot uz šo amatu, bija mainīt situāciju veselības aprūpē Latvijā.
Arī pašlaik smagajā Covid-19 situācijā ir jāmeklē līdzsvars starp komunikāciju ar medijiem un reālu, praktisku palīdzību Latvijas ārstiem un ikvienam veselības aprūpē strādājošajam.
Esmu rīcības un rezultāta cilvēks, man nekad nav paticis būt uz skatuves.
Iepriekšējā žurnāla numura publikācijā par kovida slimniekiem varēja lasīt jūsu pacientu Jāņa un Annas pieredzi, kad vīrs atteicās doties uz slimnīcu, necentāties pierunāt to darīt, sakot, ka mājas aprūpe noteikti būtu labāka. Jāņa ilgstošā slimošana viņa dzīvesbiedrei un jums izvērtās par milzīgu fizisku un emocionālu slodzi, faktiski hospitalizējams slimnieks tika ārstēts mājās. Vai arī tagad uzskatāt to par pareizu risinājumu?
Pacienta viedoklis ir jārespektē. Ja piespiež kaut ko darīt, cilvēka imunitātei tas ir trieciens. Katrs pacients ir individuāls, tas ir jāņem vērā. Esmu pret vienādošanu un piespiedu pasākumiem.
Ne vienmēr vieglākais ceļš ir labākais, mums pašlaik bieži pietrūkst cieņas pret citiem un arī sevi.
Līdzās precīzai diagnozei un terapijai tikpat svarīga ir arī skaidra un saprotama komunikācija ar pacientu, kuras, manuprāt, daļai ārstu pietrūkst. Vai to nepietiekami māca, vai nav laika, vai kāds cits iemesls?
Pēdējos gados komunikācijas prasmi jaunie ārsti sāk pamazām apgūt, bet pagaidām tas vēl nav pietiekami un ir daudz vietas pilnveidei, īpaši studiju un rezidentūras laikā.
Komunikācija ar pacientu ir ļoti nozīmīga, īpaši strādājot ģimenes ārsta praksē, un arī tāpēc, ka iedzīvotāju veselībpratība kopumā ir ļoti zema.
Turklāt laba komunikācija ir uzticēšanās pamats, bet bez pacienta uzticēšanās ārstam nav iespējams labs rezultāts.
Tāpēc vēlos arī iedrošināt pacientus un viņu tuviniekus nebaidīties jautāt ārstiem visu, kas nav skaidrs vai saprotams, ja vajag, pierakstīt vai pārjautāt atkal un atkal.
Vai cilvēki nekļūst pārāk atkarīgi no mūsdienu medicīnas, cerot, ka tā visu vai daudz ko atrisinās, un neaptver, ka par savu veselību vispirms atbildīgs ir viņš pats? Kas to visiedarbīgāk palīdzēs saprast, vai viņa ģimenes ārsts?
Ārsts ir padomdevējs, bet nav visu zinošs un varošs. Cilvēkiem ir jābūt atbildīgiem un arī pašiem vairāk jāinteresējas un jārūpējas par savu veselību.
Ārsts un pacients ir komanda, kas darbojas kopā, labs rezultāts ir iespējams tikai tad, ja katrs izdara savu darba daļu.
Jau minēju, ka Latvijā veselībpratība iedzīvotāju vidū ir ļoti zema, var teikt – katastrofāla. Cilvēki māk salikt un vadīt vissarežģītākās iekārtas, bet nezina elementāras lietas par savu organismu un tā darbības principiem.
Šī iemesla dēļ pērn radījām platformu “butveselam.lv”, kurā ir pieejama informācija par cilvēka anatomiju un veselības jautājumiem latviešu valodā 3D formātā.
Nevaram būt veseli, ja planēta nav vesela – teicāt vienā no savām publiskajām runām par pesticīdu kaitīgo iedarbību uz bērnu un pieaugušo veselību. Vai ticat, ka piedzīvosim laiku, kad no pesticīdiem tīrāka vide, bioloģiski audzēta pārtika vairs nebūs izņēmums, bet norma?
Esmu skeptiska, ka ar esošo planētas iedzīvotāju skaitu un pārtikas pieejamību mēs varētu pilnībā pāriet uz bioloģiski audzētu pārtiku.
Bet es ļoti ceru, ka Latvija būs viena no tām valstīm, kas to lielā mērā spēs izdarīt, būtiski samazinot visu veidu pesticīdu lietošanu, agresīvu un noplicinošu lauksaimniecību.
Cilvēku veselību gandē arī pārlieka sintētisko ķīmisko sadzīves līdzekļu izmantošana – man šķiet, ar to pārlieku aizraujas daudzas mammas, gādājot par pārlieku tīru vidi. Ko varat teikt par šo “aizraušanos”?
Piekrītu. Sadzīves ķīmijas pārlieka izmantošana nevietā ir viena no pēdējo gadu desmitu problēmām, jo pirms tam mums tā vienkārši nebija pieejama. Mūsu mammas iztika ar to, kas atrodams virtuvē, – soda, citrons, etiķis, karsts ūdens un ziepes.
Nesaku, ka mums pie tā būtu jāatgriežas vai jākļūst mazāk tīrīgiem, mums vienkārši ir jāpārskata, ko un cik daudz mēs lietojam, jo pašlaik ir pieejami arī ļoti labi un nedārgi videi un cilvēkam draudzīgi produkti un tehnoloģijas, piemēram, grīdas un citu virsmu tīrīšana ar karstu tvaiku, neizmantojot nekādu ķīmiju.
Garīgi līdzsvaroti ļaudis mazāk slimojot. Kā to iegūt kovida laikā, kad cilvēks paliek bez darba, strauji sarūk iztikas līdzekļi, jākļūst par skolotāju bērniem, ir tik daudz ierobežojumu?
Nesēdēt un neskumt par grūto, bet atrast domubiedrus, kas dod spēku un cerību tam, ka pasauli var mainīt, var padarīt labāku.
Mums visiem jāmācās būt vērīgākiem un līdzjūtīgākiem, būt patiešām līdzās viens otram ģimenē, kolēģiem darbā, kaimiņiem vai vienkārši nejauši satiktam cilvēkam.
Daudz var palīdzēt ar šķietami mazām lietām, kas katram var būt savas, – sazvanīties ar vecvecākiem, pagatavot ēdienu kopā ar ģimenes locekļiem, muzicēt mājās, iekopt dārzu, iestādīt koku.
Kas jūs spēj izsist no līdzsvara, un kā to izdodas noturēt?
Grūti noturēt līdzsvaru, kad ir jāpacieš gara spriedelēšana par neko, kā arī klaji meli, apmelošana un demagoģija. Palīdz fiziskas aktivitātes, iespēja būt dabā, Latvijas apceļošana, grāmatas un mūzika.
Pirms Covid-19 ar ģimeni centāmies apmeklēt iespējami daudz koncertu, bet tagad mūziku baudām mājās.
Lasīšanai veltu nakts un pavisam agras rīta stundas, kad mājinieki guļ un varu nesteidzīgi izlasīt jaunākos medicīnas zinātnes žurnālus vai sen noskatītu grāmatu. Mežs un pastaigas ir vēl viens manas labsajūtas un spēka avots.
Savā praksē izmantojat arī senus ārstēšanas paņēmienus – homeopātiju, akupunktūru u. c. un līdzekļus – zāļu tējas u. c., taču nākas dzirdēt ļoti skarbu kritiku un pat nosodījumu, īpaši par homeopātiju. Kā to skaidrojat?
Es nemeklēju tam skaidrojumu. Man svarīgākais ir palīdzēt pacientam, parādīt visu pilno spektru iespēju, ko pasaules medicīnas zinātne mums piedāvā.
Latviešiem ir bijušas un gan jau ir arī tagad savas zāļu sievas, vārdotājas. Prātā nāk R. Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” Tomuļu māte ar stipriem vārdiem un ūdeni, kas lugā attēlota kā komisks tēls. Arī liela daļa akadēmiski izglītoto ārstu par alternatīvo medicīnu smīkņā.
Domāju, ka ārstiem ir dažādas pieejas un uzskati par šiem jautājumiem, bet parasti visskaļākie ir tie, kas ir radikāli noskaņoti, lai kuru no pusēm viņi nepārstāvētu.
Šajās diskusijās parasti ir daudz emociju un maz zināšanās un pētījumos balstītu faktu. Ja gribas pierādīt savu taisnību, populisms un manipulēšana ar faktiem vienmēr palīdz.
Piemēram, Pasaules veselības organizācija kopā ar Ilinoisas universitāti Čikāgā ir izveidojusi milzīgu datu bāzi par tradicionālajā medicīnā izmantojamajiem augiem.
Visā pasaulē notiek šo augu un iedarbības uz cilvēka veselību pētniecība, tās rezultāti ir lasāmi un publiski pieejami starptautiskos prestižos medicīnas žurnālos. Jautājums, vai ir interese un varēšana ar šo visu iepazīties.
Kā jums radās interese?
Mani ļoti ietekmēja Jura Podnieka uzņemtais materiāls par filipīniešu tradicionālajiem ārstiem, kuru noskatījos 13 gadu vecumā. Juris rādīja filmu nelielam draugu lokam, un mamma mani bija paņēmusi līdzi.
Kā mamma kā akadēmiski izglītota ārste komentēja redzēto?
Viņa uzskatīja, ka šo fenomenu varētu izskaidrot padziļināti pētījumi biofizikā. Tā bija viena no profesionālajām izvēlēm, par kuru domāju pusaudzes gados.
No filipīniešu tradicionālā ārsta teiktā man palika atmiņā tas, ka vajag apvienot zināšanas, nevis pretnostatīt Rietumu un tradicionālo medicīnu. Es esmu par integrālu un iekļaujošu pieeju.
Ko esat mācījusies no savas mammas gan profesijā, gan ģimenes dzīvē?
Mana mamma kā stingra rakstura cilvēks mācīja mūsdienās piemirstu patiesību – nerunāt lieku un glabāt noslēpumus.
Ārsta darbs ir ļoti diskrēts, balstīts cilvēku uzticībā, tāpēc ārstam šādas īpašības ir ļoti svarīgas.
Vēl viņa iemācīja, ka nauda ir enerģijas apmaiņas ekvivalents un nevar būt Dieva vietā un nekad nevar būt svarīgāka par cilvēku. Tādas pamatīgas un nemainīgas vērtības.
Vai kovids nav nolicis uz lāpstiņām visu medicīnas nozari – nav zāļu pret slimību, arī ticama skaidrojuma, no kurienes sērga radās. Vai varbūt ir?
Ir jau vairākas zāles pret šo slimību, kuras tiek pētītas un sekmīgi izmantotas ārstniecībā, bet, protams, esam tikai ceļa sākumā.
Labi, ka nedzīvojam un šo nepieredzam viduslaikos. Mūsdienu medicīna attīstās ļoti strauji, un mums ir daudz vairāk zināšanu un resursu, lai cīnītos ar šādiem vīrusiem un izglābtu iespējami daudz cilvēku.
Uzmanīgu dara informācija, ka nav pārbaudīta vakcīnas iedarbība uz grūtniecēm un auglību. Vai ieteiksit vakcinēties, piemēram, pārim, kurš vēlas bērniņu?
Būs arī ieteikumi grūtniecēm, kas būs iegūti pārbaudīto vakcīnu pētījumos, atbilstoši tiem arī ieteikšu.
Jums meitiņa piedzima 48 gadu vecumā. Jau pēc 35 gadu vecuma ārsti brīdina par paaugstinātiem riskiem, kur nu vēl pēc 40, kas daļu sieviešu var pat atturēt no grūtniecības. Ko tagad ieteiktu sievietēm pēc 40, kad viņas apsver domu par bērniņu?
Katrai sievietei ir savs stāsts, tāpēc vienu padomu visiem gadījumiem es nevaru sniegt. Sievietes reproduktīvais vecums var būt no pusaudzes gadiem līdz 50–55 gadiem.
Tā arī kādreiz ģimenēs pirmais bērns piedzima 20 gadu vecumā, bet septītais – 53 gadu vecumā.
Svarīgākais ir sievietes veselība gan 25, gan 45 gados, kuru būtu jāizvērtē pirms lēmuma pieņemšanas.
Vai vakcinācija nebūtu jānosaka par obligātu noteiktu institūciju darbiniekiem, piemēram, ārstniecības un sociālās aprūpes iestādēs, jo gadījumi rāda, cik strauji izplatās kovids no viena inficēta darbinieka, pacienta vai iemītnieka?
Uz šo jautājumu pamatoti var atbildēt infektologi un epidemiologi, izvērtējot attiecīgās profesijas vai institūcijas darba specifiku un iespējamos riskus.
Mums jāsaprot, ka vakcinācija ir tikai daļa plašākā veselības aprūpes stratēģijā, kas var palīdzēt ne tikai apkarot esošo pandēmiju, bet arī vienlaikus neļaut izveidoties citām krīzēm nākotnē, piemēram, ielaistas hroniskas slimības un bezgalīgas plānveida pakalpojumu rindas pēc Covid-19.
Kā vērtējat veselības ministru nomaiņu?
Ilze Viņķele bija zinoša ministre ar atbilstošu izglītību veselības aprūpes vadībā. Savukārt Daniels Pavļuts ir politiķis ar lielu pieredzi un izglītību sabiedrības vadībā.
Par personāliju pamatotību jāspriež un jāatbild premjerministram, jo viņš ir valdības komandas vadītājs. Tas nozīmē, ka par visiem valdības pieņemtajiem vai nepieņemtajiem lēmumiem būs jāatbild viņam.
Līdzīgi kā ikvienā uzņēmumā vai organizācijā viss vienmēr sākas un beidzas ar vadītāja atbildību, pārējās ir tikai detaļas.
Par kovidu runā visi, kam vien nav slinkums. Sliktāk, ja ar apšaubāmiem apgalvojumiem uzstājas mediķi, piemēram, jūsu kolēģis Pēteris Apinis, kas pēc kāda laika savus izteikumus atsauca. Sirds ķirurgs Andrejs Ērglis “LR1” raidījumā mēģināja atbildēt uz kādas klausītājas specifisku jautājumu par vīrusu. Vai kovida specifiskos jautājumus tomēr nevajadzētu atstāt speciālistu – infektologu un virusologu – ziņā?
Zinātne, īpaši medicīnas zinātne, ir ļoti mainīga, sevišķi mūsdienās. Ko zinām par Sars-Cov-2 vīrusu tagad, nav salīdzināms ar informāciju, kas bija pieejama 2020. gada pavasarī.
Pašlaik pacientu ārstēšana būtiski atšķiras no tā, kā tas bija sākumposmā, taču arī tagad mēs daudz ko vēl līdz galam nezinām.
Pati aktīvi sekoju visiem pasaules vadošajiem medicīnas žurnāliem, kuros izcilākie medicīnas zinātnes eksperti joprojām diskutē un kopīgi meklē atbildes, un jautājumu joprojām ir vairāk nekā atbilžu, bet kopbilde, ko viņi zīmē, noteikti nav melnbalta, bet ļoti komplicēta.
Domāju, ka tas varētu būt par iemeslu Dr. Pētera Apiņa uzskatu maiņai.
Kādi jums pašai ir neskaidri jautājumi par šo slimību, ja vien tie nav pārāk sarežģīti medicīnā neiesvaidītam lasītājam, skaidrojot to par sabiedrības cenzūru, kad cilvēki uzskata, ka indivīds vai uzņēmums, kas kaut ko ne tā izdarījis vai pateicis, jāsoda ar ignoranci, atteikšanos no pakalpojuma?
Droši vien tādi paši kā daudziem maniem kolēģiem gan Latvijā, gan pasaulē. Galvenais, atcerēties, ka nekas medicīnas zinātnē nav iecirsts akmenī, kas palīdz turēt atvērtu prātu un būt gatavam, ka tas, ko zināji vakar, vairs nebūs patiesība rīt. Un tas nav ne labi, ne slikti, tāda ir lietu kārtība.
Mūsdienās vistrakākais, ka visu mēģina sadalīt pareizajā un nepareizajā, baltajā un melnajā.
Tā ir radusies atcelšanas kultūra (angļu val. – cancel culture), ko slavenais britu komiķis Rovans Atkinsons kādā no savām pēdējām intervijām salīdzināja ar viduslaiku inkvizīciju un raganu dedzināšanu.
Vai esat bažīga, ka arī Latvijā izplatās, kā šo terminu latviskojis filozofs Artis Svece, izslēgšanas kultūra?
Jā, jau kādu laiku tā ir arī pie mums, bet īpaši spilgti izgaismojusies Covid-19 krīzes laikā, kad notikusi vēl nebijusi viedokļu sadursme un polarizācija.
Tāpēc pagājušā gada nogalē vērsos ar atklātu vēstuli pie Latvijas cilvēkiem un veselības aprūpē strādājošajiem, aktualizējot jautājumu par vārda brīvību, toleranci un iecietību sabiedrībā.*
Katrs no mums spriež un komunicē no savu zināšanu, pieredzes un atbildības perspektīvas, cerams, visi – labāko mērķu un kopējā labuma vadīti, taču pat vislabākie nodomi nedod mums tiesības uzbrukt vai rupji izturēties pret citādi domājošajiem.
Vienas pareizās atbildes nav. Katram ir jāatrod sava, bet mums kopīgi tā, kas mums kā sabiedrībai un valstij ļaus kļūt stiprākai, līdzcietīgākai un ilgtspējīgai. Sociālas nestabilitātes un krīzes situācijās sabiedrības savstarpēja līdzestība un solidaritāte ir īpaši svarīga.
Tāpēc cienīsim un atbalstīsim viens otru, kā vienmēr to esam pratuši izšķirošās un vēsturiskās situācijās.
* Domāta vēstule Valsts prezidentam E. Levitam, Saeimas priekšsēdētājai I. Mūrniecei un Ministru prezidentam K. Kariņam, kurā I. Aizsilniece kritizē ieceri paredzēt kriminālatbildību par aicinājumu neievērot Covid-19 ierobežojumus.
Ilze Aizsilniece
Latvijas Ārstu biedrības prezidente, ģimenes ārste
• Dzimusi Liepājā 1966. gada 21. decembrī.
• Beigusi Latvijas Medicīnas akadēmiju.
• Mācījusies Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.
• Studējusi Londonā veselības sistēmas vadību.
• No 1993. gada strādā par ģimenes ārsti.
• 2018. gadā ievēlēta par Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) prezidenti.
• 2016. gadā LĀB apbalvojums par mūža ieguldījumu.
• Precējusies ar Jāni Jenzi, Latvijas Restorānu biedrības prezidentu, ģimenē meita Anna (5 gadi).
