Labi izskatās tikai pa gabalu. Rīgas Svētā Pētera baznīcas liktenis vēl joprojām nav zināms 17
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija tuvāko nedēļu laikā varētu teikt galavārdu par gadiem novilcināto likumprojektu “Rīgas Svētā Pētera baznīcas likums”. Tā mērķis ir noteikt Pēterbaznīcas juridisko piederību, izmantošanu, uzturēšanu un finansēšanu.
Pagaidām viens no Rīgas simboliem juridiski ir bezsaimnieka manta, par kuru iespēju robežās rūpējas Rīgas dome. Par politiski un emocionāli jūtīgo baznīcas piederības jautājumu vēl notiek aizkulišu strīdi, tikmēr Sv. Pētera tehniskais stāvoklis no tā labāks nekļūst.
Līdz šim izskanējuši vairāki Pēterbaznīcas nākotnes varianti. Pieejamā informācija liek domāt, ka faktiski Saeimā izšķiršanās notiek tikai starp diviem īpašniekiem – starp Rīgas pilsētas pašvaldību un Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu (LELB), kuras sastāvdaļa ir Vācu Svētā Pētera draudze.
Pēdējā sevi uzskata par tiesīgu turpināt līdz 1939. gada repatriācijai pastāvējušās vācbaltu draudzes darbu, tātad mantot baznīcu. Abās nometnēs var dzirdēt neoficiālas runas, ka konkurenti tikai kārojot “miljonu”, ko potenciāli var ienest Pēterbaznīcas izmantošana.
Riski un vācu nauda
“Svētā Pētera baznīcai ir jāpieder baznīcai. Tas ir normāli, loģiski un atbildīgi pret kopējo labumu. (..) Vācu Sv. Pētera draudze ir izstrādājusi vīziju par plašas dievnamam piemērotas kultūras funkcijas (vāciski – Kulturkirche) īstenošanu.
Tā ietver ērģeļu izbūvi, vācbaltiešu mantojuma ekspozīcijas izveidi, koncertu norisi, pieejamību Rīgas pašvaldības mākslinieciskajiem kolektīviem, atvērtību rīdziniekiem un pilsētas viesiem,” savu viedokli rakstiski pauž Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētāja vietnieks Jurģis Klotiņš (NA/LRA).
Ja nu Saeima tomēr izlemtu neatjaunot īpašumtiesības vācu draudzei, Klotiņa priekšlikums būtu nodot baznīcu LELB un pārvaldi īstenot “kopīgam nodibinājumam ar LELB, Vācu Sv. Pētera draudzes un Rīgas pašvaldības līdzdalību”. Rīgas pašvaldības misija tad būtu “nodrošināt baznīcas sakrālajai telpai piemērotus kultūras pasākumus”.
Klotiņš, kurš ir arī Valsts prezidenta Egila Levita ārštata padomnieks vēsturiskās atmiņas un piederības jautājumos, atgādina par Vācijas parlamenta – Bundestāga – 2020. gada lēmumu piešķirt līdzfinansējumu no Vācijas budžeta Rīgas Sv. Pētera baznīcas restaurācijai 50% apmērā no projekta izmaksām, līdzīgi kā tas noticis Rīgas Vāgnera nama atjaunošanas gadījumā.
Taču vispirms Latvijas Saeimai jāpieņem likums, lai definētu īpašnieku un pārvaldi. Rīgas domes deputāts spriež, ka viedokļu un interešu dažādība Pēterbaznīcas sakarā “rada nevajadzīgu risku Sv. Pētera baznīcas restaurācijas procesam un Vācijas partneru līdzdalībai”. Skaļi to neviens nav pateicis, tomēr valda lielas aizdomas, ka Vācijas parlaments un valdība varētu mainīt domas par līdzfinansējumu, ja Saeima neminēs Vācu Sv. Pētera draudzi starp baznīcas īpašniekiem.
Klotiņš ir kategoriski pret Pēterbaznīcas atstāšanu Rīgas pašvaldības rokās: “2020. gadā Valsts kontrole izpētīja, ka Rīgas pašvaldība – Sv. Pētera baznīcas valdītājs – nav rīkojusies kā krietns un rūpīgs saimnieks. 1 450 478 eiro ieņēmumu no baznīcas kultūras darbības izlietojums nav izsekojams.
Tie nav izlietoti likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” noteiktajam mērķim – “kultūras pieminekļu izpētei, konservācijai, remontam un restaurācijai”. Jāsaprot, ka pašvaldības politiku vistiešāk ietekmē tas, kādi ir katras Rīgas domes un tās iestāžu darbinieku saimnieciskie tikumi, ideoloģiskās ievirzes un vērtību izpratne. Var būt situācija, ka ideoloģiskās ievirzes un vērtību izpratne ir vai nu vienaldzīga pret dievnama kristīgi sakrālo būtību un mērķi, vai pat tam naidīga.”
“Baznīcu neatdosim!”
Turpretī Rīgas domes vicemēre Linda Ozola (JKP) jau agrāk publiski norādījusi, ka Sv. Pētera baznīcas īpašumtiesību nostiprināšana Rīgas domei būtu “pašsaprotama”. Dievnams jau tāpat desmit gadu atrodas Rīgas domes valdījumā. “Un tad tam sekotu arī finansējums, kā domes, tā Eiropas Savienības struktūrfondu. Bet tas, ka Rīga varētu uzņemties atbildību par celtni, vēl nenozīmē, ka tā kļūst par sekulāru celtni,” pirms mēneša izplatītajā paziņojumā pauž Ozola.
Līdzīgu viedokli sarunā “Latvijas Avīzei” izteica Ozolas partijas biedrs, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas līdzpriekšsēdētājs Dāvis Stalts (JKP). Viņš uzsver, ka Rīgas domes koalīcijā vairākums ir par Pēterbaznīcu pilsētas īpašumā.
“Mēs Kultūras komitejā esam šo jautājumu skatījuši diezgan padziļināti un redzam, ka tā ir Rīgas baznīca un Rīgai ar šo varu ir iespējams to pilnībā atjaunot, izmantojot gan baznīcas nestos ienākumus, gan ES projektus, gan piesaistot budžeta līdzekļus. Bet galvenais, ka tikai Rīgas pilsēta kā saimnieks var nodrošināt šā dievnama ekumenismu un kultūras dzīvi, kas LELB kā saimniekam nekad nebūs prioritāra,” uzskata Stalts.
“Katrā gadījumā mēs esam absolūti pret Pēterbaznīcas pārdošanu vāciešiem. Tas, ka viņi dod naudu, nevar kalpot par iemeslu atdot baznīcu vācu draudzei, kura dibināta 2001. gadā un kurai nav nekādas vēsturiskās pēctecības ar pirmskara vācu draudzi. Es to redzu kā nodevības aktu pret Latvijas sabiedrību. No Rīgas kultūras dzīves tiktu izrauts viens no pamatelementiem,” viņš piebilst. Turklāt vismaz Rīgas domē neviens neesot redzējis vēstuli, kurā Vācijas valdība izklāstījusi, ar kādiem nosacījumiem tā gatava piešķirt finansējumu un ar kādiem ne. Stalta ieskatā, jautājums par labu LELB pēdējā laikā ticis cītīgi lobēts gan Saeimā, gan valdībā.
Jautāts par izdevumiem Sv. Pētera baznīcas sakārtošanai, Stalts norāda, ka kārtīga, aktuāla tehniskā stāvokļa izvērtējuma līdz šim nemaz nav bijis, tādēļ runāt par vajadzīgām summām ir pāragri. Tehniskā izpēte būtu pirmais, pie kā Rīgas dome ķertos, ja baznīca piederētu tai. Bet pagaidām Stalta ieskatā “tur notiek manipulācijas ar skaitļiem un visi stāsta, ko vien vēlas”.
Bet sienas plaisā
Arhitekts un projektēšanas biroja SIA “Konvents” vadītājs Pēteris Blūms lēš, ka Sv. Pētera baznīcas saimniekam īpašuma sakārtošanai vajadzēs 25–35 miljonus eiro un 7–9 gadu ilgu darbu. “Runa ir ne tik daudz par to, cik kritiskā stāvoklī Pēterbaznīca atrodas (kaut tur ir arī kritiskas lietas), cik par lietām, kas mazāk redzamas, taču gadiem zināmas Pēterbaznīcas administrācijai. Un stāvokļa uzlabošanai darīts nav tikpat kā nekas. Baznīca ir naturālā veidā notriekta, nodzīvota,” konstatē pieredzējušais restaurators, kurš nesen provizoriski apsekojis dievnama stāvokli.
Blūms ir kritisks, raksturojot līdzšinējo apsaimniekotāju pūliņus aizdarīt plaisas fasādēs, kas tur parādās aizvien izteiktāk: darbi izdarīti nekvalificēti, bez izpratnes, izmantojot nepiemērotus materiālus. Nauda, kas tērēta šādam “remontam”, arhitekta skatījumā, izsviesta vējā, jo kļūdu novēršana pasākumu tikai sadārdzinās. “Vēl “labāk” ir tas, ka viņi aizsmērējuši plaisas, kurām vispirms vajadzēja noskaidrot rašanās iemeslu. Bet plaisas progresē un parādās tur, kur agrāk nebija. Nu jau caurejošas plaisas stiepjas cauri četrām dienvidu fasādes logailēm. Plaisā arī kontrforsi (pīlāri, kas balsta sienas. – Red.). Plaisas ir uz vairāk nekā puses iekštelpu kolonnu. Tās nav ļoti lielas, bet tās progresē, un neviens nezina, kāpēc.”
Plaisājot pat samērā jaunas konstrukcijas, un tā “nav laba zīme”. Viss liecina, ka baznīcā ir problēmas, par kurām 20. gadsimta 60.–80. gados veiktās atjaunošanas laikā nekas nebija zināms, vai arī tās toreiz vienkārši ignorēja. Spraugu pilni un maināmi ir arī baznīcas sānjomu un apsīdas (pusloka izvirzījums sienā aiz altāra. – Red.) logu rāmji. Praktiski katram lielajam logam ir kāda konstruktīva problēma. “Viena lielā loga cena caurmērā ir 70–100 tūkstoši eiro, kas kopā sanāk ne mazāk par diviem miljoniem,” rēķina Blūms.
Protams, labi, ka padomju okupācijas laikā varēja veikt jelkādus atjaunošanas darbus, taču pēc mūsdienu kritērijiem tie nereti veikti pavirši. “Visas fasādes jārestaurē no jauna, jo padomju Latvijā neražoja ne viduslaiku ķieģeļu analogus, ne kaļķu javu un daudzviet plašos laukumos ķieģeļi ir sairuši, birst šuves.” Pēterbaznīcas ieejas portāli ir gadiem nekopti, apaug ar sūnām.
Baznīcas grīda tikai šķiet kārtībā, taču arī jāmaina, jo dolomīta flīzes ieklātas nekvalitatīvi, pa sektoriem, starp kuriem ir augstuma starpība. Zem šīs grīdas atrodas nezināmā stāvoklī esoša centrālapkures sistēma, kura savulaik pārstājusi darboties jau gadu pēc palaišanas.
“Padomju laikā liktās komunikācijas jārok ārā. Zem sakristejas ir pagrabs, kurā nav iespējams ieiet, jo tur arī ziemā valda ārkārtīgs mitrums un +25 grādu temperatūra. Brilles un kameras aizsvīst momentā! Man teic, ka tāda situācija tur esot jau sen, bet vasarā bijis ūdens līdz ceļiem,” stāsta Blūms. Par elektroapgādes sistēmu vispār neesot ko runāt.
Vidusjoma dzelzsbetona velves principā ir kārtībā, taču virs tām nav pienācīgas siltumizolācijas. Velvju atstarotais siltais gaiss brīvi izplūst bēniņos, atduroties pret jumtu. Vēdināšanas bēniņiem nav, un veidojas kondensāts: “Jumts tur vietām ir diezgan trakā stāvoklī – ieplūst ūdens. Jumta sūces ir kādās 50 vietās. Tagadējais baznīcas jumts jāmaina; tas uzlikts ar daudzām rupjām kļūdām.”
Pēterbaznīcas torņa ugunsdzēsības stāvvads nedarbojas, jo salūzuši sūkņi. Līdz ar to liftu, kas ved tornī, un pašu torni pašlaik izmantot nedrīkst. Pēc diviem gadiem beigsies arī lifta lietošanas termiņš.
Pats dzelzsbetona un metāla konstrukcijas tornis vēl nav apsekots, taču instrumentāli mērījumi liecina par nelielām atkāpēm no vertikalitātes. Tornis, kas agrāk bija koka, bet tagad ar lielu dzelzsbetona īpatsvaru, rada pastiprinātu slodzi uz to balstošo mūra pamatni un baznīcas pamatiem kopumā. Torņa sienās gan ziemeļu, gan dienvidu pusē ir “vecākas un jaunākas” plaisas. Viduslaikos veidotie baznīcas pamati nekad nav tikuši atsegti, un nav zināms, ne kādi tie ir, ne kādā stāvoklī.
