Uldis Šmits: Labi algots melnstrādnieks 0
Eiropas Savienības iecerētajā darījumā ar Turciju par migrantu plūsmas apvaldīšanu Ankara izskatās pēc melnā darba darītāja, kurš, tiesa, tiek ļoti labi apmaksāts. Apņemdamās vienu daļu bēgļu pieturēt, otru salīdzinoši nelielu daļu apmainīt un trešo varbūt vēl kaut kādā veidā nolikt pie vietas, Turcija, protams, pirmām kārtām domā par savām interesēm, turklāt izsaka Eiropai priekšlikumu, no kura eiropieši nevar atteikties.
Šis darījums visnotaļ iederas Briseles un Ankaras divdomīgo attiecību vēsturē. Pagājušajā gadsimtā Turcija kļuva Rietumiem nepieciešama, lai aizsprostotu PSRS ekspansiju Vidusjūras reģionā, savukārt Ataturka rietumnieciskā kursa mantinieki sekmēja valsts iekļaušanos Eiropas Padomē, Ziemeļatlantijas aliansē un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā, kā arī tuvināšanos Eiropas Ekonomiskajai kopienai. 2005. gadā sākās oficiālās sarunas par Turcijas iestāšanos ES, jo, ņemot vērā iepriekšējo tuvināšanās pieredzi, vienkāršais iebildums, ka “Turcija nav Eiropa”, nebija pietiekams iemesls sarunu noraidīšanai. Pēdējos gados tās gan faktiski atradās iesaldētā stāvoklī un daudzi uzskatīja, ka tādā arī paliks. Demokrātiska pārvaldība nekad nav bijusi Turcijas stiprā puse, un, kopš valstī varu ieguva Redžepa Tajipa Erdogana vadītā Taisnīguma un attīstības partija, taisnīgums ir saglabājies gandrīz vienīgi minētās partijas nosaukumā, bet valsts iekšpolitiskā attīstība tika pavērsta islamizācijas virzienā. Kamēr ekonomikā klājās labi, Ankara netraucēti nodevās sava reģionālās lielvaras statusa uzspodrināšanai. Līdz brīdim, kad kaimiņzemes aiz dienvidu robežām pārvērtās karadarbības un ģeopolitisko sadursmju arēnā. Tas saasināja arī Ankaras veco konfliktu ar kurdiem un piepildīja Turciju ar sīriešu bēgļiem. Turcija smagi cieta terora aktos, bet arī pati izmantoja pretterorisma kampaņu un it kā vispārējo cīņu pret grupējumu “Islāma valsts”, lai kārtotu savus iekšējos un ārējos rēķinus. Spēle ir diezgan bīstama, tāpēc Turcijai rodas nepieciešamība pozicionēties kā NATO dalībvalstij un aktualizēt saites ar Eiropu. Grieķijā no Turcijas joprojām ieplūst bēgļu straumes, ko Erdogana režīms spēj padarīt par argumentu, izgādājot sev papildu finansējumu, vīzu režīma ar ES liberalizāciju un jaunu iestāšanās sarunu sadaļu atvēršanu. Ja pielaiko ierastos Briseles kritērijus, šai atvēršanai nav nekāda pamata, tomēr Eiropas vadītāji ar diezgan lielu entuziasmu uzņēma turku ierosmes, ko Turcijas premjers Davutoglu vispirms esot apspriedis ar Vācijas kancleri, un avīze “Bild” šajā sakarā pat runā par “Merkeles plānu”.
Nu jau piecus gadus ilgo asinsizliešanu Sīrijā apslāpēt nespējīgais ANO ģenerālsekretārs nesen sacīja, ka Angela Merkele ir “patiesā morālā balss ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē”. Lai paliktu pie varas, tomēr ir vajadzīgas vēlētāju balsis, taču migrantu pieplūduma radītā neapmierinātība daudzviet Eiropā, tostarp Vācijā, aug, tāpēc kaut kas beidzot jāuzsāk. Šajā grūtajā brīdī Erdogans nāk kā saukts, lai par zināmu atlīdzību uzņemtos ieviest kārtību pie ES robežas. Un pie viena iegūtu brīvākas rokas iekšpolitikā. Kā arī attiecībās ar Eiropu, kura šķietami risina dilemmu – vairāk maksāt vai uzņemt vairāk bēgļu, bet acīmredzot vajadzēs darīt abus. Katrā ziņā Ankaras priekšlikumi atkal būs uz apspriežu galda ES samitā 17. – 18. martā. Dažas parasti cilātās vērtību mērauklas laikam tiks atstātas Junkera rakstāmgalda atvilktnē, ko pat varētu dēvēt par reālpolitisku pieeju. Ja vien eiropiešiem no tās būtu ieguvumi.
