Sandra Vensko: Labestības straume 0
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Uz jautājumu, kas ir slikti, seko nekonkrēta vai jau zināma atbilde – viss. Slikta valsts, maz naudas, cenas kāpj, politiķi melo.
Taisnība jau runātājiem savā ziņā ir, kopš atmodas gadiem paralēli sajūsmai par brīvību kā plata straume plūst arī negācijas. Taču brīvība ir atslēgusi durvis uz pasauli, tūkstošiem cilvēku aizbrauc no valsts, lai turpinātu dzīvot labākos apstākļos, veidotu dzīvi tā, kā izsapņots. Par valodu daudz nebēdā, angliski sarunāties pierasts no bērna kājas, ēdiens teju visur līdzīgs. Globālisms pamazām ienācis ikdienā un laidis saknes dziļumā un plašumā, neprasot, kur paliek valsts un tās unikalitāte. Decembrī jeb Vilku mēnesī cilvēkiem pielīp pirkšanas kaite, skrienot no veikala veikalā, var paķert kādu burgerīti, kādu našķi, līdz spēki galā, hallo, viss ir slikti!
Kādā rāmā pēcpusdienā bija ļoti SILTI. Varēja nesteidzīgi iekārtoties Vilsonu verandā un ļauties Ziemassvētku valodai. Ziemassvētku valoda, var teikt, skaista latviešu valoda Mārtiņa Vilsona balsij piešķīra to īpašo skanējumu, ko ierasts baudīt no aktieriem, kad zālē nodziest ugunis un prožektori aizved citā pasaulē. Nemainīgi aktieriskais šarms skatītāju nobur, savaņģo un tur cieši klāt, līdz cilvēks attopas, izrāde, teātris! Emocionāli mākslinieks kaut ko skatītājā, klausītājā iekustina, ved tālu, tālu, pievilina ar brīnumu, ko sauc par mirkli un mūžību. Viss ir te un tagad. Dzejas valoda, vārds tik tāds nieks. Kā pasakās ar laimīgām beigām. Kā stāstos, kas atstāj nospiedumu kaut kur sirds apvidū, un ilgi jādomā, kāpēc ar mani tas notiek. Kas ir tas saviļņojošais, kas nelaiž vaļā, vai tikai emocijas, vai cilvēka personības starojums, kas sakrāts, lomas spēlējot un tajās atstājot kaut ko no katra izdzīvotā tēla? Mārtiņa Vilsona balsij piestāv dzeja, vīrišķīga un maiga, mūžības skarta un latviski izsāpēta. Kaut kur puteņos Ziemassvētku kauju lauki.
Pavisam nesen “Prozas lasījumos 2024” konkursā “Kā dzīvot tālāk?” galveno balvu ieguva Lolitas Tomsones stāsts “Strēlnieki aknu krāsā”. Tomsones radītā varone stāstā, ko lasu un pārlasu, nostājas mammai pretī ar Bībelīti.
Netverami skarbs un trausls, un elles ķēķim līdzīgs, teksts kādu laiku ar sāpīgu, nepārejošu bēdu sajūtu ir visapkārt. Līdzjūtība, dusmas, vārdi, to savienojumi, laika nogriežņi, pārmaiņas, un tajā visā – kaut kas cilvēka cieņu, brīvību skarošs, aizskarošs sirdi, un tas ir par mums. Nē, tas točna par mums, sievietēm, vīriešiem, tad un tagad, tajā un esošajā laikā, bēgt vai palikt, būt statistam vai galvenās lomas tēlotājam, izskriet caur dzīvi kā Vilku mēnesī pieklājas vai tikai savu nelaimi noturēt, izturēt, gluži kā caur acu kaktiņu, tomēr visu pasauli ietvert, par nejēdzību kaitinošo dabu, nelaimi, ko ne noturēt, ne palaist vaļā, par netaisnību. Rakstnieks uzbur svešu dzīvi, un lasītāji tajā iekļūst un netiek vairs vaļā. Tomsone raksta spēcīgi un par notikumu.
“Ietinu sevi segā kā labības kūlītī un eju uz Akmens tilta pusi,” teic Tomsones stāsta varone, viņa ir tepat, un tepat vairākas pasaules apkārt. Viss ir slikti. Varbūt tā ir sajūta, ka bail, ka nevar paslēpties no bailēm, no tumsas, no ļaunuma, kam nav acu. Globālais un tepat līdzās esošais, kur skan dzeja, tikai Ziemassvētki, tikai klusi un svēti, kā būtu Brāļu draudzes saiešanas nams un nekas cits šo pasauli nespētu satricināt. Ne raķetes, notēmētas uz dzīvojamiem namiem Ukrainas teritorijā, ne bezpalīdzība politiskajos notikumos citviet pasaulē.
Ziemassvētku laiks, sīki prieciņi, bagātīgas balvas un visam ir kas kopīgs – ienirt latviešu valodā. Varbūt tāpēc labības kūlītis ieslēpj cilvēka augumu, nekas slikts ar cilvēku tad nevar notikt. Ja vien plūdi neaizskalo gadu simtos un tūkstošos sarūpēto, sargāto un atpazīstamo kultūras slāni. Cilvēkus nesaudzējot.
Pasaule bez cilvēkiem, cik tas biedējoši! Eiropas labākajai animācijas filmai “Straume”, kinorežisora Ginta Zilbaloža radītajai filmai, uzvara pēc uzvaras!
Animācijas filma “Straume” nes kaķīti, teju no Skalbes pasakas atnes, no latviešu sevis apzināšanās līdz vēstījumam pasaulei. Vērtības, kas nekad nemainās, – labestība, ko nevar izmērīt, ne precīzi izdalīt vienādās daļās. Labestība ir Vilku mēnesī novilkt robežu starp “viss ir slikti” un “esi laimīgs”.
