Skolotāja: “Jā, darbs nav viegls, tomēr tik liela čīkstēšana arī nav pamatota” 29
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Esmu tā nostrādājusies, ka visa galva slapja: grūta klase gadījās, kurā ikdienā nestrādāju. Bet tas nekas, es bērniem vēl paldies pateicu, ka māca man pacietību,” mani satiekot, saka Rīgas Anniņmuižas vidusskolas latviešu valodas skolotāja, Humānās pedagoģijas centra vadītāja Irmīne Pogrebņaka. Viņa šoruden saņēmusi Rīgas domes apbalvojumu “Zelta pildspalva” par mūža ieguldījumu pedagoģijā.
“Nezinu, kā nonācu pie šīs balvas, bet viss mans mūžs pagājis skolā, strādājot ar bērniem. Dzīve bijusi interesanta. Skolā strādāju ļoti ilgi: droši vien tā ir tāpēc, ka neredzu sevi bez bērniem,” saka I. Pogrebņaka. “Lielākā balva man ir bērnu atzinība. Kad nolaižas rokas, paņemu un palasu,” skolotāja piebilst, rādot, kādus labus vārdus viņai rakstījuši bijušie skolēni.
Izglītībā I. Pogrebņaka strādā jau kopš 1965. gada, kad kļuva par audzinātāju Aglonas internātvidusskolā, ko pati tikko bija pabeigusi. Pēcāk absolvējusi pedagoģijas skolu, kā arī studējusi vēsturi, kas bija arī pirmais mācību priekšmets, ko viņa mācīja. Padomju laikā strādājusi skolās Turkmēnijā un Čukotkā, Krievijā, bijusi Skolu valdes darbiniece. Darbs iestādē paticis, kamēr varēja darboties ar metodiskiem jautājumiem. Kad papīru darbu kļuvis par daudz, devusies atpakaļ uz skolu.
Sarūk bērnu redzesloks
Vēsturi I. Pogrebņaka vairs nevēlējās mācīt pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību. “Jo es sapratu, kādus melus bērniem, kaut neapzināti, tomēr esmu mācījusi. Nejutos vairs tiesīga mācīt šo priekšmetu.”
Tobrīd krievu skolās ļoti trūka latviešu valodas skolotāju, tāpēc pedagoģe atkal studēja, lai iegūtu zināšanas, kā mācīt latviešu valodu cittautiešiem. Runājot par latviešu valodas mācīšanu, I. Pogrebņaka teic – “nevar celt savu laimi uz citu cilvēku nelaimes” un “ja dari darbu bez prieka, sekmju nebūs”. Tas nozīmē, ka latviešu valodas apguvi, viņasprāt, nevajadzētu uzspiest, bet rosināt skolēnos interesi, tādējādi panākot, lai viņi paši grib mācīties. Nevienam nevar neko iemācīt, ja viņš pats negrib to iemācīties.
“Mans kā skolotāja pienākums ir radīt šo vēlmi mācīties,” pauž I. Pogrebņaka. Viņa gan vērtē, ka strādāt skolā kļūst arvien grūtāk, jo mūsdienu bērnus ir teju neiespējami pat uz kaut ko ieinteresēt. Tā kā bērni bērni pārāk daudz izmanto viedierīces, viņu redzesloks ir kļuvis šaurs.
“Agrāk bērni pazina visus kokus, tagad tie jāmāca. Un tā ar daudzām lietām. Bērniem ir ļoti mazs vārdu krājums, jo vecāki ar viņiem vairs nerunā. Lai būtu miers, iedod planšeti vai telefonu. Māmiņa stumj ratiņus un arī skatās telefonā, nevis bērnam pastāsta, kas apkārt redzams. Ar šādi audzinātiem bērniem jāstrādā pavisam citādi nekā agrāk, bet izmaiņas pedagoģijas metodēs netiek līdzi laikam.”
I. Pogrebņakas vērtējumā jaunām metodēm skolās grūti iedzīvoties tāpēc, ka jaunie pedagogi mēdz kopēt savus skolotājus, jo sevišķi tos, kas viņiem vislabāk patikuši.
“Jebkurš pedagogs var mācīt latviešu valodā”
Skolotāja strādā mazākumtautību skolā, un par pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā viņa saka: “Es neredzu nekādu problēmu kaut šodien pāriet uz mācībām tikai latviski. Jebkurš pedagogs var mācīt latviešu valodā. Taču nevajag viņus iet un pārbaudīt! Par to, lai tiktu izpildīts likums, atbild skolas direktors.”
Iebilstu, ka Valsts valodas centrs tomēr ir pieķēris skolotājus, kuri nezina latviešu valodu nepieciešamajā līmenī.
“Jā, bet tā ir tāpēc, ka skolotāju trūkst! Nav tā, ka direktors var izvēlēties, ko pieņemt darbā,” attrauc I. Pogrebņaka. Viņa gan piekrīt, ka viena lieta ir runāt, bet pavisam cita lieta – mācīt valodā, kas nav dzimtā.
“Pati biju tādā situācijā, kad Krievijā mācīju sabiedrības mācību, vēsturi, valsts un tiesību pamatus. Tie ir smagi priekšmeti, un sapratu, ka manas krievu valodas zināšanas ir nepietiekamas. Sēdēju naktīs un katrai stundai vārds vārdā rakstīju konspektus. Pagāja divi gadi, kamēr, ieejot klasē, sapratu, ka man šos konspektus vairs nevajag.”
Jātic sev, tad iemācīsies!
Mācoties svarīga arī ticība sev, apziņa, ka spēsi iemācīties. Tāpēc skolotājai nepatīk, ka ir vecāki, kuri saviem bērniem borē: es latviešu valodu nespēju iemācīties, un tev arī nekas nesanāks. Tādējādi tiek veidota psiholoģiska barjera pret latviešu valodu. Tomēr lielākā daļa vecāku, ar ko skolotājai ir saskarsme, zina latviešu valodu: “Es viņiem saku: tak parunājiet arī ar saviem bērniem latviski, tad viņiem latviešu valodas stundās būs vieglāk.”
Kaut bērniem jau bērnudārzos jāsāk apgūt latviešu valodu, realitātē 1. klasē sapulcējas skolēni ar ļoti dažādām zināšanām.
“Standarts prasa, lai viņi jau zinātu, lasītu, runātu. Taču šim standartam atbilda tikai trīs bērni. Puslīdz kaut ko zināja līdz desmit bērniem, bet astoņiem latviešu valoda bija jāsāk no nulles. Grupās tik mazu klasi nedala. Bet kā strādāt ar tik dažādiem līmeņiem?” par savu pieredzi stāsta I. Pogrebņaka.
“Taču ar bērniem man nav problēmu. Pat tad, kad uz ielām bija protesti pret mācīšanos latviski, problēmu nebija, jo daudz ar skolēniem runāju, pat ja tāpēc jāpaiet nost no skolas tēmas,” teic skolotāja, kura skolēniem ļoti daudz stāsta par Latviju.
“Iespējams, ka ģimenē par to nerunā vai citādi runā, bet nekad nav bijis tā, ka kāds skolnieks kaut ko iebilstu. Ir pat tā, ka skolēni teikuši paldies, ka tik daudz stāstāt par latviešiem, jo tas ļāvis labāk latviešus saprast. Tikai nesen, kad stundā, runājot par to, kāpēc Latvijā atzīmē 8. maiju, nevis 9. maiju, pieminēju karu Ukrainā, vēlāk saņēmu vēstuli no kādas mammas, kura iebilda pret to, ka stundās tiek apspriestas politiskas lietas. Atbildēju, ka, paldies par interesi, politiskas lietas neapspriežam, runājam par svētkiem, kas ietverts izglītības programmā,” stāsta I. Pogrebņaka.
Šobrīd latviešu valodu viņa māca tikai vienai no skolas 4. klasēm, jo enerģijas vairs nav tik daudz, lai uzņemtos lielu slodzi, tomēr ar bērniem joprojām gribas satikties. “Palieku skolā arī tāpēc, ka skolotāju trūkst. Šo 4. klasi mācu jau no 1. klases. Audzinātāja šai klasei ir mana bijusī skolniece, kura teica, ka gribot strādāt tā, kā es to darīju.”
Viņasprāt, skolotāju trūkst tāpēc, ka skolēni redz, cik daudz pedagogu par savu darbu čīkst. “Jā, darbs nav viegls, tomēr tik liela čīkstēšana arī nav pamatota. Šodien pedagogam ir iespēja ar savu darbu nopelnīt. Jā, alga ir laba, ja slodze ir liela, bet tas ir normāli, jo cilvēka dzīves pamatā ir darbs,” tā I. Pogrebņaka.
Skolo humāni
“Lai varētu skolēnam kaut ko iemācīt, svarīgi ir ar viņu izveidot attiecības,” secinājusi pedagoģe. “Ja skolēnam ar skolotāju ir labas attiecības, viņa sekmes ir augstākas. Turklāt, ja attiecības ir labas, skolēni paši atzīst, ka kauns neizlasīt to, ko šī skolotāja uzdevusi vai šīs skolotājas klātbūtnē kauns runāt sliktus vārdus. Ar sodiem un naidu neko nevar panākt. Ja kaut kas jāaizrāda, labāk to darīt ar humoru. Skolotājiem jāredz savā priekšā cilvēks; diemžēl bieži vien skolotāji redz tikai zināšanas, kas šim cilvēkam jāiemācās. Ja skolotājs redzēs cilvēku, būs arī zināšanas.”
I. Pogrebņaka atzīst, ka viņas kā skolotājas darbu ļoti mainījis tas, ka atklājusi humāno pedagoģiju, sākot lasīt tās izveidotāja gruzīnu pedagoga Šalvas Amonašvili grāmatas. Tagad ik gadu viņa piedalās starptautiskos pasākumos, kur skolotāji no dažādām valstīm dalās ar savu pieredzi: lasa referātus, vada meistarklases. Humānās pedagoģijas vasaras kursos pieredzējusī skolotāja tā iedvesmojas, ka pat atvaļinājumu nevajagot.
Viena no svarīgākajām humānās pedagoģijas pieejām: katrs bērns ir labs. “To vienmēr saku bērniem: tu esi labs, tikai tava uzvedība šoreiz nebija jauka. Apsēžamies un izrunājam, ko varēji darīt citādi, lai tā nenotiktu, kā notika,” skaidro I. Pogrebņaka. “Bērnus nekad nevainoju. Ja ar kaut ko netieku galā, tad man ir pietrūcis skolotāja meistarības.”
Diemžēl skolotāji bieži ir tā noslogoti, ka nav laika dziļākām sarunām ar skolēniem.
Humānās pedagoģijas ietvaros I. Pogrebņaka skolā vada arī Labestības stundas. “Bērni skraida man pakaļ un prasa, kad jūs atkal pie mums atnāksiet, jo viņiem gribas parunāt par cilvēciskām lietām, ne tikai par to, kas ir izglītības saturā. Bērni mani sauc par labestības skolotāju.”
Humānajā pedagoģijā atzīst, ka bērnam ir liela enerģija, ka katram bērnam ir sava misija. Tas jāņem vērā, tāpat kā psiholoģiskās atziņas, ka katrs bērns attīstīsies, ka katram ir vēlme pieaugt un būt brīvam.
“Gadās, ka skolotāji man jautā, bet vai tad pedagoģija kā tāda ir nehumāna? Vai skolotāji ir nehumāni pret bērniem? Jā, humānā pedagoģija nav nekas jauns, tā ir nākusi no pedagoģijas klasiķiem, taču viņu atziņas augstskolās nez kāpēc vairs nemāca. Humānā pedagoģija nozīmē, ka centrā ir bērns, nevis galveno lomu spēlē skolotājs, kā parasti notiek. Piemēram, padomju laikā mūs visus mācīja autoritārajā pedagoģijā,” saka I. Pogrebņaka. “Taču humānajā pedagoģijā skolēns un skolotājs ir vienlīdzīgi, un mācību procesā mēs sadarbojamies. Es nevis mācu skolēnu, bet mācos kopā ar viņu.”
Tādā ziņā humānā pedagoģija cieši sasaucas ar “Skola2030” izstrādāto un nu jau skolās ieviesto jauno izglītības saturu.
Tomēr I. Pogrebņaka reformas neslavē: viņa novērojusi, ka Latvijā klājas reformas uz reformām. “Vēl viena nav pabeigta un rezultāti nav izvērtēti, kad jau jauna reforma klāt. Bet, ja kaut kas nav izdevies, vienmēr vainīgs skolotājs,” viņa saka.
Arī mācot latviešu valodu mazākumtautību skolā, ļoti izjūt mācību grāmatu trūkumu. Esošās grāmatas izdotas pirms satura reformas un “galīgi neatbilst jaunajai programmai”. Par laimi, ir vismaz digitālie mācību materiāli, turklāt katram tematam.
Turkmēnijā, kur bērni kā vergi
Savulaik I. Pogrebņaka strādāja ārpus Latvijas, jo padomju laikā dzīvesbiedrs bija robežsargs: kurp dienests sūtīja, turp jābrauc. “Skolas, kurās nonācu, bija ļoti atšķirīgas no Latvijas skolām. Tā bija interesanta dzīves pieredze, no kā daudz varēju mācīties,” viņa atceras.
Piemēram, Turkmēnijā bija milzīgas klases, kurās bērni mācījās turkmēniski. Krievu klases bija mazākas, bet arī tajās mācījās pārsvarā turkmēņi. Piemēram, partijnieku, ārstu, robežsargu bērni mācījās krievu klasē, jo valdījis princips, ka “izsisties” var tikai tie, kas ļoti labi māk krieviski. Tomēr rudenī visi – gan krievu, gan turkmēņu vecāko klašu skolēni – sūtīti uz diviem trim mēnešiem prom uz laukiem vākt kokvilnu. Savukārt pavasarī visi sūtīti ravēt laukus, līdz ar to mācībām atlika ļoti maz laika. “Tie bērni tur bija kā vergi,” vērtē I. Pogrebņaka.
Kamēr viņas skolēni veica lauku darbus, skolotājai bija jāiet arī turkmēņu klases mācīt krievu valodu. Taču bērni krieviski nesaprata neko. “Skatās uz mani un smejas. Viņi nesaprot mani, es viņus!” atceras skolotāja. “Taču es tik ļoti gribēju strādāt, ka apguvu arī tos turkmēņu vārdus, kas bija nepieciešami!”
