Rita Našeniece: Labās ziņas par nelabajām vēlēšanām 24
Uz krievu nacionālisma bāzes balstīts ar promaskaviskiem medijiem caurskalots un konsolidēts vēlētāju resurss jau kārtējo reizi izrādījies efektīvāks par daudziem oponentiem, kas nespēj savākties vienam vai diviem vēlēšanu sarakstiem. Par spīti vājprātīgajai saimniekošanas manierei, pie varas Rīgā palicis 9. maijs komplektā ar 20%.
Kaitinoši, ja kāda caurkrituša procesa beigās kāds pamācoši pļeperē: “Nu es taču jums teicu…” Tāpēc pastāstīšu labās ziņas saistībā ar šīm galīgi nelabajām vēlēšanām. Reālā iespējamā prognoze brīdī, kad koalīcijas partijas izvirzīja savus saraksta līdera kandidātus Rīgai, lika nodziedāt dziesmiņu par melnajiem kraukļiem. Krauzes (ZZS), Brokas (Nacionālā apvienība) un toreiz arī Ķirša (“Vienotība”) izvirzīšana zīmēja precīzu ilustrāciju politiskajai kartelizācijai – jūs mums siltas vietas, kur novietot pēcpuses – ministrijas, Saeimu un prezidenta posteni, mēs jums Rīgu un Latgali. Situācija bija tik labvēlīga “Saskaņai”/”Gods kalpot Rīgai”, ka vairāk nekā 40 vietas no 60 nākamajā domē izskatījās kā Šveices bankā. Ar tādu administratīvo resursu un naudām mediju un tehnoloģisko kampaņu uzturēšanai iznākumam būtu jābūt ar zelta fanfarām, ko šobrīd īsti nevarētu teikt. Septiņi mandāti zaudēti. Domē – ambicioza un hiperaktīva opozīcija. Pilsētā aizvien efektīvāk darbojas aktīvistu kustības, kuras nav izdevies nopirkt, kam neinteresē partijas, bet interesē veloinfrastruktūra, koki, tīrs gaiss, neapgānīti kapi un vēsturiski objekti, kam nepatīk “kapu tramvajs” un kas RD vadību uzskata par ekzēmu uz Rīgas miesas.
Kaut kas nogāja greizi šajā mānīgi omulīgajā shēmā, turklāt ļoti negaidīti. Divas no jaunajām partijām – Latvijas Reģionu apvienība/”Latvijas attīstībai” ar Bondaru vadībā un taisnības alkās kvēlojošā Jaunā konservatīvā partija ar trio – Bordāns, Strīķe, Jurašs – šo priekšvēlēšanu kampaņu bija ņēmuši nopietni. Strīķes un Juraša publicitāti uzlaboja tas, ka tiesībsargājošās struktūras vienā vai otrā veidā pret tiem bija vērsušās. Tauta mīl par taisnību cietušos, publicitāte tikai pieauga. Bondars savukārt ir politiķis, kas neprot zaudēt. Šis personības profils Rīgas priekšvēlēšanu kampaņā izrādījās īpaši efektīvs.
Tuvojas Saiemas vēlēšanas, tāpēc Bondars, cerams, veiks šahista, nevis badaina āpša gājienu un neveidos nekādas intīmākas attiecības ar “Saskaņu”. Ir trīs faktori, kas varētu vājināt viņa šarmu vēlētāju acīs Saeimas vēlēšanās. Vispirms, piemēram, neformāli piedāvāts Rīgas otra vicemēra amats. Tāpat viņu pašu vēlētājus šokējošais Liepājas tandēms, kur Reģionu apvienība iet stipri bezgaumīgā koalīcijā ar “Saskaņu”. Un vēl – kaitējums var rasties, ja apvienošanās procesā ar citu politisko spēku, piemēram, “Vienotību”, uz Saeimas vēlēšanām sarak- stā parādīsies Āboltiņas, Zaķa vai Jaunupa vārdi. Taču, ja šie scenāriji nenotiks, Bondars varētu ar lielu smeķi stratēģiski dzenāt Ušakovu, Ameriku un viņa galmu pa RD, iedzenot viņus strupceļos, kur pie krāga ķertos Strīķe un kompānija.
Kas attiecas uz “Vienotību”, negaidītais pārsteigums izrādījās Ķirsis, kura aktīvā ekvilibristika palīdzēja partijai tikt iekšā Rīgas domē. Par spīti “ezīšiem miglā” partijas vadībā viņš pastrādāja teicami. Gan “Vienotības”, gan JKP vēlētājs izrādīja veselīgu ignoranci pret sabiedriskā viedokļa aptaujām, ko publicēja medji. Tas skaidri parādīja, ka publikas daļa, kas redz reitingus kā sabiedriskās domas tīšu manipulāciju, kļūst aizvien lielāka.
NA un ZZS kampaņu var aprakstīt divos vādos – Krauze un Broka uzvedās kā vista anekdotē. Nu tā, kura skrēja tieši tik ātri, lai būtu redzams, ka viņa bēg no gaiļa, un tik lēni, lai gailis, proti, Ušakovs varētu viņu panākt. Spīdoša programma nav pietiekama, ja līderim acīs nav uguns. Brokas kampaņā gan iepriecināja fakts, ka viņa ir iesniegusi tiesā prasību par to, ka viņai nav piešķirta pielaide. Tātad par savu labumu cīnīties viņa ir spējīga. Tas radīja cerību, ka varbūt pēc kādas necerētas atklāsmes nacionālu partiju pārstāvoša kundze sagatavos iesniegumu tiesai to tūkstošu bērnu diskriminācijas pārtraukšanai, kuri nespēj sagaidīt vietas Rīgā hroniski trūkstošajos latviešu bērnudārzos.
Sērot nevajag. Par izdeklarēšanos ārā no Rīgas, ko iecerējuši no Ušakova bēgošie rīdzinieki, mans viedoklis ir šāds. Ja latviešu skolu klases pārpildītas un citas veidot ir aizliegts; ja latviešu bērnudārzu rindās ir simtiem un tūkstošiem ģimeņu; ja apkaimes, kas nebalso par “Saskaņu”/”GKR” tiek pazemotas ar koku izciršanu, kapu apgānīšanu un maģistrālu ielu veidošanu zem logiem, nevarmācīga pretošanās ir loģiska. Ja nodokļus maksā visi, bet tie tiek tērēti “Saskaņas” atbalstītāju interesēs, tā ir diskriminācija.
Izdeklarēties var tikai ar vienu noteikumu – ja ir iespējams pirms nākamajām pašvaldību vēlēšanām iedeklarēties atpakaļ. Ja latviešu strēlnieki bermontiādes laikā būtu “izdeklarējušies” no Rīgas pirms kaujām, tad Latvijas tagad nebūtu. Būtu nelietderīgi, ja ļekas laistu nolaidīgo partiju kampaņu autori. Personīgi es nesteigšos izdeklarēties. Lai tas viss iedvesmo mūs uz varoņdarbiem!
