Labas lietas priekam un iedvesmai sērgas laikā iesaka Vija Beinerte 0
“Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka gudru sirdi dabūjam.” 90. psalms, Mozus, Dieva vīra, lūgsna
Piepildīt laiku
Ir brīži, kad laiks tiek mērīts nevis dienās vai stundās, bet sirdspukstos. Laiks ir nauda. Ātrums ir veikala dvēsele. Atspere. Raķete. Karuselis.
Līdz pēkšņi kāds nieka patogēns, ko ar neapbruņotu aci nav pat iespējams ieraudzīt, aptur pasauli. Pārmaina plānus. Diktē noteikumus. Kas īsti šī sērga ir? Sodība? Pārbaudījums? Bet varbūt – iespēja?
Iespēja apstāties. Pabūt klusumā. Saprast to, kas it kā sen jau ir zināms, taču iedziļināties tajā arvien ir pietrūcis laika.
Taupīt laiku nav iespējams. Laiku var tikai tērēt. Taču tērēt to var vai nu bezjēdzīgi, vai gudri. Varbūt pasaule tādēļ ir apturēta, lai mēs mācītos laiku nevis notriekt, bet piepildīt?
Grāmata
Reizēm rakstīšana kļūst par iespēju noturēties uz zemes. Neapjukt. Nenojukt. Neaizlidot pa pieskari.
“Stāvēt stingri uz zemes” – tā saucas pirmā eseja, ko Paolo Džordāno, itāliešu matemātiķis un prozists, sāka rakstīt sestdien, 29. februārī, kad infekcija jau bija trāpījusi 85 tūkstošus un Itālija, daudziem par lielu izbrīnu, bija nokļuvusi trauksmes un bažu grāmatvedības virsotnē.
“Kā var apturēt kaut ko, kas pieaug arvien straujāk? – Ar lielu spēku. Ar lielu upurēšanos. Ar lielu pacietību.”
Mēnesi vēlāk, marta nogalē, eseju krājums bija ne vien uzrakstīts, bet arī pārtulkots un laists klajā latviski. Paolo Džordāno, “Sērgas laikā”. Tulkojusi Dace Meiere.
“Es nebaidos saslimt. No kā tad es baidos? No visa, ko šī sērga var mainīt. Baidos atklāt, ka man pazīstamās civilizācijas balstošās konstrukcijas ir tikai kāršu namiņš. Baidos, ka viss sagrūs, bet baidos arī no tieši pretējā: ka bailes pāries, neatstājušas aiz sevis nekādu pārmaiņu.”
Koncerts
Milāna. Parīze. Londona. Ņujorka. Tuksnesīgas ielas un laukumi. Kāds putns steidzīgi pāršķeļ debesu dzidro plašumu. Un atkal – klusums.
Un tad – vientuļi soļi Milānas katedrālē, kas šoreiz tukša. Un reizē piepildīta. Apbrīnojami piepildīta.
Lieldienu svētdienā, Milānas domes pamudināts un lūgts, Andrea Bočelli dziedāja cerības vēstījumu Itālijai un pasaulei. To varēja klausīties tiešraidē, taču var noklausīties arī tagad vietnes “YouTube” kanālā “Andrea Bocelli: Music for Hope”.
“Pārsteidzoša žēlastība! Es biju pazudis, bet nu esmu atradies. Es biju akls, bet nu es redzu,” dzied Andrea Bočelli. Un viņa dziedājumā šie vārdi iegūst īpašu – garīgu un pārlaicīgu – jēgu.
Izstāde
“Mans darbs ir gleznošana. Es to izjūtu kā uzdevumu un godāju visus, kas savu darbu veic bijīgi un ar mīlestību.” Tā saka smalkā, dziļā un klusā Alise Mediņa.
Klusa bija arī viņas jaunās izstādes atklāšana. Bez svinīgām runām, draugu pulka, ziediem un apskāvieniem. Tāds laiks. Taču tie, kas vēlas uz brīdi ļauties krāsu priekam un gaismēnu rotaļai, var doties uz galeriju “Jēkabs” Vecrīgā, Jēkaba ielā 26/28, kur līdz 16. maijam, ievērojot distancēšanās noteikumus, skatāma Alises Mediņas izstāde “Pilsētas simfonijas”.
Filma
No nāves viņš reiz izvairījās caur pazemojumu un svelošu kaunu. Tagad viņam ir dota otra dzīve, cits laiks un dīvaina vieta. Viņš spēj paredzēt nākotni un dziedināt vājiniekus, bet kā lai remdē paša dvēseles sāpes? Kā lai iztur pagātnes grēka nastu?
Pāvela Lungina filma “Sala” ar Pjotru Mamonovu galvenajā lomā savulaik tika demonstrēta 63. Venēcijas kinofestivāla noslēgumā. Patlaban tā bez maksas skatāma vietnē “YouTube”.
Disciplīna kā instruments
Mostos es agri. Rītu sāku ar lūgsnu, bet lūgsnu – ar pateicību. Pateicību par visu, kas man ir dots. Un arī par to, kas ir ņemts. Tas, kas šodien šķiet zaudējums, rīt var izrādīties vislielākais ieguvums. Tāpēc cenšos nedot Dievam padomus. Lūgsna ir vajadzīga ne jau Viņam, lai zinātu, ko es gribu, bet man, lai saprastu, kāds ir Viņa nodoms. Arī sērgas laikā.
Pēc tam kādu stundu staipos, lokos, aprīvējos un smaidu. No labsajūtas, ko sniedz šīs vienkāršās darbības. Tad kontrasta duša, glāze silta ūdens – un esmu gatava jaunajai dienai. Pašdisciplīna palīdz strukturēt laiku. Man kā brīvmāksliniecei tas vienmēr ir bijis svarīgi.
Kas manā dzīvē mainījies, kopš izsludināta ārkārtas situācija? Darba trūcis man nav nekad. Tiesa, tagad daudz kas notiek vienlaikus. Kad pabeidzu rakstīt relīzi reklāmas klipam “Palieciet mājās!”, bija sestdiena, pieci no rīta. Nevarēju saprast, vai beidzas vakardiena vai sākas rītdiena.
Tomēr viena lieta gan ir mainījusies. Ja agrāk varēju piesēsties pie datora savā mīļajā halātiņā, kas līdzinās vīriešu kreklam, viduklī apņemtam ar platu jostu, tagad pēc rīta jundas sapošos kā tad, ja ietu uz darbu. Pašsajūtai.
Kā tieku galā ar emocijām? Kolīdz skumjo ziņu blāķis grasās nospiest pie zemes, atveru logu un vairākas reizes dziļi ieelpoju. Tas palīdz.
Kā man pietrūkst visvairāk? Iespējas apskaut bērnus un draugus. Apskaut visus mīļos – tuvos un tālos. Bet es zinu – drīz atkal mēs būsim kopā.
Neviena sērga nav mūžīga. Tā vai citādi, agrāk vai vēlāk, mitēsies arī šī. Taču paliks zīme. Sērgas zīme, kas ir sadalījusi laiku. Pasaule nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija līdz šim. Un arī mēs būsim mainījušies. Laiks, kad mīlēt nozīmē ievērot distanci, būs iemācījis mūs saprast, cik ļoti saistīti visi esam.
Andrá tutto bene!
Es nezinu, kurā dienā beigsies karantīna. Bet zinu, kurp došos, kad gaisā jau atkal pacelsies ne vien putni, bet arī lidmašīnas.
Uz Itāliju. Apskaut draugus. Smelties prieku un iedvesmu no cilvēkiem, kas tumšajos laikos spēja saglabāt cerību. Ik vakaru aplaudēja ārstiem, kas, riskējot ar dzīvību, glāba sērgas trāpītos. Dziedāja uz balkoniem, kad morgi bija pārpildīti. Un, uzmundrinot cits citu, teica: Andrá tutto bene – viss būs kārtībā!
