Labas gribas manifests rada jautājumus 0
Pēdējā laikā manāmi sarosījusies kopš atmodas laikiem apklususī Latvijas inteliģence, ko apliecina daudzu sabiedrībā pazīstamu cilvēku parakstītais “Labas gribas manifests”. Tas aicina uz savstarpēju piedošanu, tiltu celšanu starp atsevišķiem cilvēkiem, visu mūsu izaugsmes veicināšanu.
Nenoliedzama ir manifesta autoru labā griba, paužot vienošanos mīlestībā pret Latviju “kā visu mūsu kopīgo dzimteni”, tāpat kā viņu naivums un vēlmju domāšana. Mīlestībā pret Latviju ir vienojušies Mihails Gruzdovs, Varis Brasla, Marina Kosteņecka, Daina Bruņiniece, Jānis Stradiņš, bet to nekādi nevar attiecināt uz referendumu ierosinājušajiem 183 046 Lindermana piekritējiem un cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot latviskā Latvijā, nevis Krievijas guberņā.
Kādēļ latviešiem būtu jāatsakās no latviskas Latvijas? Lai “atstātu komforta zonu, kļūtu neaizsargāti, ievainojami un panestu pretrunu spriegumu?” Šie vārdi ģeniāli raksturo situāciju, kādā latviešu tauta dzīvo jau 70 gadus, tomēr savstarpēja sapratne un iecietība nav radušās, drīzāk gan pieaugusi etniskā spriedze. Vai šādā gadījumā manifesta autoru iecerei ir kāds segums? Izrādās, ir!
Visu atrisinās ”savstarpēja piedošana un atsacīšanās no rēķināšanas, kurš vairāk vainīgs”. Arī tas ir jau sen dzirdēts, visiem un līdz ar to – nevienam adresēts aicinājums, kas tomēr rada dažus jautājumus; kuram būtu jāpiedod? Kuram jāsaņem piedošana? Kā tā izpaudīsies? Vai iespējama piedošana bez iepriekšējas nožēlas?
Vai tautas vēlēšanās saglabāt savu patību savā zemē ir tāds grēks, kam nepieciešama piedošana? Vai un kad latviešiem piedošanu lūgs tie, kuri pat nedomā slēpt savu naidu pret tautu, kuras zemē dzīvo un ko uzskata par savu dzimteni? Šādi jautājumi prasa tūlītēju atbildi un rīcību, bez tām skaistie aicinājumi uz piedošanu un atsacīšanos ”Latvijas, sabiedrības un mūsu bērnu nākotnes vārdā” (cik pazīstama retorika!) tā arī paliks uz papīra, turklāt ”Labas gribas manifestā” ne ar vārdu nav pieminēta nedz latviešu tautas, nedz valodas vieta šajā vispārējas iecietības Tūkstošgadu miera valstī, ja neskaita mīlestības un cieņas apliecinājumu ”Latvijai, tās unikālajai vēsturei, latviskajām tradīcijām un latviešu valodai”, kas šādā kontekstā ļoti izskatās pēc obligātās nodevas vispārējai pieklājībai.
Manifesta tēžu autora, teologa Jura Rubeņa piemirstie Bībeles vārdi: ”Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes (Atkl. 3:16)” šobrīd ir aktuāli kā vēl nekad. Vai apzināmies to nopietnību?
