Ebreju organizācija vairs neprasa atdot īpašumus, bet gan lūdz atlīdzību – 40 miljonus eiro 39
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saeimā pēc partiju apvienības “Attīstībai/Par” iniciatīvas atkal ir aktualizēts ebreju zaudēto īpašumu jautājums. Sākotnēji, kad tika veidota valdība, šī partija panāca, ka frakciju sadarbības līgumā piecu jautājumu vidū, par kuriem būs tiesības balsot atšķirīgi, ir arī holokaustā zudušo Latvijas ebreju kopienas īpašuma tiesību restitūcija un kompensācija.
Vakar Saeimas Budžeta un finanšu komisija, kuru vada “Attīstībai/Par” pārstāvis Mārtiņš Bondars, diezgan lielā steigā lielākajai daļai deputātu nobalsojot par (pret bija Nacionālās apvienības deputāti Aleksandrs Kiršteins un Ilze Indriksone), nolēma Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes iesniegto likumprojektu “Labas gribas atlīdzinājums Latvijas Ebreju kopienai” virzīt izskatīšanai Saeimas plenārsēdē 1. lasījumā.
Šāds likumprojekts Saeimā nonāks jau otro reizi, jo pirmo reizi “Attīstībai/Par” deputāti to iesniedza 2019. gadā, bet neveiksmīgi, jo likumprojekts netika iekļauts plenārsēdes darba kārtībā.
Iesniedzēji, redzot, ka deputātu vairākums par to nenobalsos, nolēma atsaukt parakstus. Taču toreiz “Attīstībai/Par” Saeimas frakcijas vadītājs Daniels Pavļuts izteica pārliecību, ka ebreju īpašumu jautājums tiks virzīts atkārtoti, jo “strausa politika, izlikšanās, ka šāds jautājums neeksistē, neatrisinās problēmu – tā nekur nepazudīs pati no sevis”.
Atgādināšu, ka 2019. gadā 12. Saeima pieņēma piecus likumprojektus par pieciem īpašumiem, kas pirms Otrā pasaules kara piederēja ebreju sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām un kas tika atdoti Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomei, ko vada Rietumu bankas akcionārs Arkādijs Suharenko, kura vietnieks ir Dmitrijs Krupņikovs.
Bet 13. Saeimā ar “Attīstībai/Par” gādību ebreju organizācija vairs neprasa atdot īpašumus, bet gan lūdz atlīdzību 40 miljonus eiro desmit gadu laikā par kopskaitā 247 īpašumiem.
Kopumā zaudējumi, kas radušies, padomju okupācijas laikā nelikumīgi atsavinot nekustamos īpašumus ebreju kopienai, esot 48 miljoni eiro.
Tie aprēķināti, apzinot līdz 1940. gada 16. jūnijam ebreju kopienai piederējušos īpašumus un balstoties uz nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību 2018. gada 31. decembrī, bet izmaksājamais atlīdzinājums aprēķināts par astoņiem miljoniem mazāks.
Desmit gados plānots izmaksāt četrus miljonus eiro, taču pagaidām tas ir tikai ieceres līmenī, jo ar Finanšu ministriju, kā arī koalīciju kopumā par to nav runāts.
Iecerēts, ka atlīdzinājumu izmaksātu nodibinājumam “Latvijas ebreju kopienas restitūcijas fonds”, kuru vada Krupņikovs, un no valsts budžeta fondam piešķirtie līdzekļi glabātos Valsts kasē.
Atlīdzinājums veicināšot Latvijas ebreju kopienas mantojuma saglabāšanu un dažādu reliģijas, kultūras, izglītības, zinātnes, veselības aprūpes, sporta un labdarības pasākumu un projektu īstenošanu Latvijā.
Trūkst tiesiskā pamata
“Latvijas Republika nav vainojama ebreju īpašumu atņemšanā un holokaustā, taču tas būtu ētiski un taisnīgi, ja Latvijas Republika ar labu gribu atlīdzinātu Latvijas ebreju kopienai par nekustamajiem īpašumiem, kuri pēc 1991. gada 23. augusta nonāca Latvijas Republikas īpašumā, nevis pie to īstajiem saimniekiem un mantiniekiem. Pēc restitūcijas beigām labumu no šiem neatgūtajiem īpašumiem saņēma Latvijas valsts un pašvaldības, bet ne Latvijas ebreju kopiena,” norāda likumprojekta izstrādātāji.
Deputāts A. Kiršteins Budžeta un finanšu komisijas sēdē vaicāja, vai tad ebreji neesot valstī un pašvaldībās dzīvojoši pilsoņi, kas arī saņem labumu no šiem kopīgajiem īpašumiem?
“Jāatzīst, ka Latvijā patiešām ir problēma ar taisnīguma atjaunošanu, bet nekādā gadījumā nedrīkst izcelt vienu etnisko grupu.
Likumam vajadzētu būt tādam, kas apvieno visus tos, kas nav saņēmuši atlīdzību kā labas gribas aktu vai kā kompensāciju par atņemtajiem īpašumiem. Pirmajā vietā būtu vācbaltieši, arī paši latvieši, čigāni un varbūt vēl kādas grupas,” uzskata Kiršteins.
Viņš uzsvēra, ka jau 30 gadus Latvijas valsts ebreju kopienai maksājot noteiktas naudas summas, lai kopiena varētu uzturēt savas kultūras un izglītības iestādes: “Tagad iznāk, ka par maz – vajag vairāk maksāt, un tad tas būs labas gribas akts.”
Savukārt Valsts prezidenta kancelejas vadītājs jurists Andris Teikmanis ir pārliecināts, ka Latvija bijusi viena no liberālākajām, konsekventākajām valstīm, atjaunojot zaudētos īpašumus, ieviešot restitūcijas normas bijušajiem īpašniekiem un atdodot atpakaļ īpašumus.
“Taču jāņem vērā, ka pastāvošā likumdošana ir praktiski izsmēlusi savas iespējas. Tas nozīmē, ka jaunam tiesiskam pamatam ir nepieciešams jauns likums.
Skaidrs arī tas, ka šajā gadījumā tiesiskais pamats nebūtu restitūcija, bet tas būtu Latvijas valsts vienpusējs humānos apsvērumos balstīts labas gribas akts par neatgriezeniski zaudētajiem ebreju kopienas īpašumiem. Ņemot vērā, ka ebreji nacistiskās okupācijas laikā ir cietuši vissmagāk, likumprojekts ir ceļš uz vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu,” sacīja Teikmanis.
Terēzinas deklarācija neuzliek juridiskas saistības
Teikmanis arī norādīja, ka likumprojekta preambulā ir aplam minēts, ka Latvija ir bijusi viena no 46 valstīm, kas parakstījusi Terēzinas deklarāciju, kuras dalībnieki vienojās veicināt holokausta seku pārvarēšanu un palīdzēt ebreju kopienām atgūt vai saņemt atlīdzinājumu par neatgūto īpašumu.
Teikmanis šīs deklarācijas pieņemšanas laikā 2009. gadā bijis Prāgā un atceras, ka deklarāciju nav parakstījusi neviena valsts, bet visas valstis, kas sapulcējās, to atbalstījušas.
Teikmanis uzskata, ka, lai aprēķinātu neatgūto īpašumu atlīdzības apmēru, būtu nepieciešams Saeimā veidot darba grupu, kas vēlreiz pārskatītu un izvērtētu gan īpašumu sarakstus, gan īpašumu vērtību.
Ārlietu ministrijas pārstāvis Einārs Miķelsons, kurš ir arī Latvijas delegācijas vadītājs starptautiskajā holokausta piemiņas aliansē, sacīja, ka Terēzinas deklarācija neuzliek Latvijai starptautiskas juridiskas saistības. Tā drīzāk uzliekot politiskas un morālas saistības.
Miķelsons norādīja, ka ebreju jautājums pastāvīgi ir arī starptautiskajā uzmanības lokā gan ASV, gan starptautiskajās organizācijās, gan divpusējās Latvijas un ASV attiecībās: “ASV prezidents Tramps 2018. gadā parakstīja likumu, kurš paredzēja Valsts departamentam sagatavot ziņojumu par sasniegto progresu valstīs, kas pievienojušās Terēzinas deklarācijai. Šāds ziņojums tika sagatavots 2020. gadā un iesniegts kongresā.
Ebreju īpašumu restitūcija joprojām ir aktuāla, tā ir gan republikāņu, gan demokrātu uzmanības lokā. Pašreizējā ASV prezidenta Džo Baidena administrācija un valsts sekretārs Blinkens holokausta piemiņu un īpašumu restitūciju ir iezīmējuši kā prioritāru jautājumu savā dienaskārtībā.
Latvijā patlaban nav juridiska risinājuma šim jautājumam, līdz ar to ir nepieciešams politisks lēmums, un liela loma būs tieši Saeimai par šī likumprojekta formu un saturu un visām pusēm pieņemamo risinājumu.”
Likumprojektā varētu būt izmaiņas
Saeimas deputāts Krišjānis Feldmans (Jaunā konservatīvā partija): “Saeimā likumdošanas process ir diezgan garš un arī šis likumprojekts, ja vien tam būs atbalsts 1. lasījumā, tiks virzīts tālāk. Skaidrs, ka vēl priekšā būs divi lasījumi, kuros, kā jau tas Saeimā ir pierasts, varētu būt pamatīgas izmaiņas. Mēs savā frakcijā neesam vēl šo jautājumu apsprieduši. Tiesa, Budžeta un finanšu komisijas vadītājs samērā dinamiski virzīja likumprojektu, sagādājot tādu nelielu pārsteigumu.”
Rabīns Dr. Menahems Barkahans, Rīgas un Latvijas ebreju reliģiskās draudzes un biedrības “Šamir”, Rīgas Geto un Latvijas Holokausta muzeja valdes priekšsēdētājs un Eiropas Rabīnu padomes loceklis: “Īpašumu sarakstu neesmu redzējis, zinu tikai to, ka desmit gados Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome lūdz izmaksāt 40 miljonus eiro. Es nevēlos iedziļināties šajā jautājumā, jo man ir ļoti svarīgi attīstīt Rīgas Geto un Latvijas Holokausta muzeju, un biedrība “Šamir” būtu ļoti gandarīta, ja šim mērķim Rīgas dome piešķirtu mums nepieciešamo zemes daudzumu, kur paplašināt muzeju. Mums ar šo piedāvājumu pilnīgi pietiktu.”
