Labāku sezonu nevarēju vēlēties! Saruna ar olimpieti Elīzu Tīrumu 0
Zigmunds Bekmanis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Uz XXIV ziemas olimpiskajām spēlēm Pekinā devās viena no lielākajām sportistu delegācijām neatkarīgās Latvijas vēsturē, pēc sezonas laikā sasniegtajiem rezultātiem pamatoti pretendējot uz vairākām medaļām. Tomēr galu galā tika izcīnīta tikai viena – bronzas medaļa kamaniņbraukšanas stafetē, un komandā bija arī Elīza Tīruma.
Pirms astoņiem gadiem Sočos, izcīnot bronzu šajā disciplīnā, viņa kļuva par pirmo sievieti, kura izcīnījusi godalgu ziemas olimpiskajās spēlēs kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Diemžēl mūsu saruna sākas uz skumjas nots, jo tikko Krievija ir iebrukusi Ukrainā.
Kā tu uztvēri šo ziņu?
Man ļoti žēl, ka tā noticis. Labi pazīstu gan ukraiņu, gan krievu atlētus un zinu – lielākā daļa krievu tautas ir pret Putina agresiju. Man pazīstamie krievu sportisti ir ļoti sirsnīgi, un ticu, ka neviens no viņiem nav par asins izliešanu. Nezinu, kur šobrīd atrodas ukraiņu sportisti un vai ar viņiem viss ir kārtībā. Tas ir šausmīgi, jo nupat Pekinā redzējāmies un cīnījāmies vienā trasē, bet nu viņi cieš.
Ko jūs, sportisti, varētu darīt šajā situācijā?
Patiesībā esam diezgan bezpalīdzīgi. Mēs varam lūgt Dievu un iestāties par mieru pasaulē, bet šobrīd uzbrukuma karstumā agresoram ir pilnīgi vienalga, ko domā pasaule un protestējošie cilvēki pašu zemē. Ieviesto sankciju dēļ pārsvarā cietīs ne jau Krievijas valdība, bet vienkāršā tauta – civiliedzīvotāji. Vienīgais, ko varam darīt, izrādīt savu attieksmi un nepatiku dažādos veidos pret agresiju, tostarp nepiedaloties Krievijā rīkotajos pasākumos, sacensībās. Es arī nepiedalītos, ja man būtu jāpieņem šāds lēmums. Ir nepieņemami cīnīties par ietekmi pasaulē tik vardarbīgā veidā, kad cieš sievietes, mazi bērni, ģimenēm paliekot bez tēviem, brāļiem un vectēviem. Tas ir briesmīgi!
Šis bruņotais konflikts notiek samērā netālu no Latvijas robežām. Kādas izjūtas tas raisa?
Protams, man ir bail par savu ģimeni, savu tēvzemi, mājām, vietu, kur uzaugu. Bet es uzskatu, ka Ukraina uzvarēs. Ukraina nebaidās. Ukraiņiem ir tik lielas dusmas uz Krievijas varasvīriem, ka viņi ies nāvē, lai aizstāvētu savu zemi.
Tu esi jaunākā no četrām māsām savā ģimenē. Kā tev bērnībā klājās meiteņu kompānijā?
Man bija ļoti viegli, bet ticu, ka vecākajām māsām nemaz tik viegli neklājās, jo sīkais visu laiku bija jāpieskata. Dažbrīd bijām kā tādi pašpuikas. Mūsu ģimenē visiem vienmēr bija kādi pienākumi. Nekad neesam bijuši tikai bērni saviem vecākiem. Līdz sešu gadu vecumam dzīvojām Siguldā, tad pārvācāmies uz Raganu – mammas tēva mājām. Joprojām esmu priecīga, ka man ir tik daudz māsu, kuras ir arī mani labākie draugi, neskatoties uz lielo gadu starpību, jo jaunākā no viņām ir par mani septiņus gadus vecāka. Visas manas māsas ir saistītas ar sportu. Vecākā māsa Solvita ir kalnu slēpošanas trenere, bet abas nākamās Marta un Maija arī nodarbojušās ar kamaniņu sportu.
Tad jau viņas tev sportā ir rādījušas piemēru.
Nez kāpēc visi domā, ka ar kamaniņu braukšanu sāku nodarboties, pateicoties Maijai. Tomēr man liekas, tā bija Marta un pašos pirmsākumos – mans tētis. Iespējams, viņš bija gribējis dēlus un būtu vēlējies, lai viņi ir sportisti (smejas). Tētis vispirms ievilka sportā Martu, kura pēc savas būtības bija īsts pašpuika, jo viņai patika rīkoties pēc principa – jo dullāk, jo labāk. Savukārt Maija bija ļoti prātīga un nosvērta – pilnīgi nesaprotu, kādēļ viņa aizgāja uz kamaniņu sportu, jo ar tādu raksturu viņai piestāvētu daudz meitenīgākas nodarbošanās. Es esmu pa vidu starp viņām abām. Protams, kā jaunākajai man gribējās darīt to pašu, ko māsas. Pamēģināju kamanas gan diezgan vēlu, tikai piecpadsmit gadu vecumā – nu līdz karjeras beigām pagājuši jau septiņpadsmit gadi. Būtu sākusi agrāk, bet man atklāja Laimas slimību un agrāk nevarēju iestāties Murjāņos. Mani atbrīvoja arī no devītās klases sporta eksāmeniem.
Kā tas ir – braukt ar kamanām pa trasi, guļot uz muguras? Tikai debesis var redzēt?
Nē, tik traki jau nav. Braucot tomēr skatāmies uz priekšu. Bet gadās arī pārsteigumi. Kad pērnruden atbraucu no Ķīnas olimpiskās trases iemēģināšanas, braukšana Siguldā likās ļoti ātra. Bija jāpārslēdz prāts, lai tas tiktu ātrumam līdzi. Protams, mācot bērnus, pie ātruma pieradina pamazām, sākot vispirms no lejas un pēc tam starta punktu arvien paaugstinot. Kad esi pieradis un ar prātu visu vari kontrolēt, tad vairs neliekas, ka brauc tik ātri.
Izstāsti nezinātājiem – kā notiek stūrēšana – ar kājām?
Stūrēt ar kājām skaitās ļoti brutāli. Vairāk tas notiek ar augumu, pleciem – visu ķermeni –, un katrā virāžā jāpielieto atšķirīgi paņēmieni. Dažās virāžās pietiek pavilkt tikai rokturi, un ar trajektoriju viss jau ir kārtībā. Bet Siguldā ar to ir par maz, jo mūsu mājas trasē ir ļoti asi pagriezieni un liels spiediens, tādēļ stūrēšanai jāpieslēdz arī kājas jeb smagā artilērija (smejas).
Olimpisko spēļu ziņās tika parādīts sižets par Murjāņu sporta skolas audzēkņiem, kuri stundas laikā seko līdzi bijušo murjāniešu startam olimpiādē. Vai, mācoties šajā skolā, sapņoji par piedalīšanos olimpiādē?
Katra sportista sapnis ir startēt visaugstākajā līmenī, arī olimpiskajās spēlēs. Tas ir četrgadu cikls, tāpēc treniņprocess tiek pakārtots šim notikumam. Mācoties Murjāņos, par to sapņoju, bet līdz galam neticēju, ka šis sapnis var piepildīties. Bija daudzas spēcīgas sportistes, konkurentes. Taču ar laiku, ierindojoties godalgotās vietās un iegūstot pirmās medaļas, sāka rasties pārliecība un ticība, ka mērķis ir sasniedzams.
Kuras trases karjeras laikā tev bijušas mīļākās? Sigulda?
Par mājas trasi es tā neteiktu, jo te piedzīvoti vissāpīgākie zaudējumi un pieļautas vislielākās kļūdas, tādēļ Siguldā startēt man ir visgrūtāk. It kā vajadzētu būt labam rezultātam, bet ne vienmēr tā sanāk. Man ļoti patīk Soču trase. Kad tur nobraucu labu braucienu, sajūtas ir neaprakstāmas. Ritms, virāžas, lielais ātrums – viss tur saliekas ideālā kombinācijā. Vēl man patika Pekinas trase Ķīnā olimpiskajās spēlēs. Kad biju tur rudenī, tad ne visai patika, jo trase nebija sagatavota tik labi kā tagad un labi nobraukt lejasdaļu bija tīrā laimes spēle. Uzlabojumi laikam bija latviešu ledus meistaru nopelns, kuri pielika roku arī bobsleja un kamaniņu renes veidošanā.
Bieži esi piedzīvojusi kritienus?
Bez tiem neiztikt. Katru sezonu gadās, šosezon gan retāk – viens vai divi. Kritieni ir neizbēgami, tas ir process, kurā mācos. Parasti tie atgadās treniņos, kad eksperimentēju, meklējot labākās līnijas trasē, pa kurām iegūt vērtīgās sekundes simtdaļas. Protams, pēc kritieniem ir mazliet bail, bet tam ir jātiek pāri. Ja nācies vienā braucienā izkrist no kamanām un sasisties, vienalga jādodas uz startu un jābrauc nākamais brauciens. Tā ir daļa no treniņu procesa. Visnepatīkamāk, ja krist sanāk mājas trasē, kur sacensības vēro tavi tuvinieki. Reizēm no malas kritiens izskatās daudz briesmīgāks nekā īstenībā. Pēc tam noteikti jāparāda, ka ar tevi viss ir kārtībā. Zilumi kamaniņu braukšanā pieder pie lietas. Tiešām smagu kritienu piedzīvoju Norvēģijā, kur man kamanas uzkrita virsū un pārplēsa ceļgalam saiti. Pēc nedēļas ar apsaitētu celi jau piedalījos pasaules čempionātā Siguldā, kur finišā mani vajadzēja ķert, jo pati nevarēju nobremzēt. Tā ir daļa no dzīves un sporta.
Vecāki nepārdzīvoja?
Pārdzīvoja. Man pašai nepatīk skatīties kamaniņu sporta sacensības. Ja tas būtu ilgstoši jādara, man droši vien būtu jau sirmi mati, tādēļ apbrīnoju savu mammu, kura savus bērnus ir skatījusies sešās olimpiādēs un neskaitāmos pasaules kausa posmos un čempionātos, jutusi līdzi, uzmundrinājusi. Būt par sportojošu bērnu vecākiem laikam ir visgrūtāk. Jo neko tu nevari viņiem palīdzēt. Arī par komandas biedru startiem izjūtu lielu stresu. Varbūt kaut kas mainīsies nākamajā sezonā, kad pati vairs nebraukšu. Iespējams, sākumā būs mazliet sāpīgi skatīties, gribēsies vēl braukt. Bet tās pirmās emocijas pēc karjeras beigām nemainītos, ja es paliktu sportā vēl četrus gadus līdz Itālijā notiekošajām ziemas olimpiskajām spēlēm.
Nu kur vēl skaistāk, noslēgt karjeru ar medaļu. Kad tu pieņēmi lēmumu beigt aktīvās sportistes gaitas tieši ar Pekinas olimpiskajām spēlēm?
Šo lēmumu pieņēmu jau sezonas sākumā un apņēmos darīt visu, kas manos spēkos, lai tā būtu labākā sezona manā karjerā. Uzskatu, ka atstāt sportu, esot virsotnē, ar pozitīvām emocijām un paceltu galvu ir daudz labāk nekā tad, ja paliek rūgtums, ka vairs netiec izlasē un tev liek saprast – jābeidz. Zinot, ka šī ir mana pēdējā sezona, es to patiešām katrā braucienā izbaudīju. Katrā trasē, stājoties uz starta, tā arī pati sev klusībā teicu – šis tev šajā trasē ir pēdējais brauciens. Un man izdevās. Šī tiešām arī bija mana labākā sezona.
Pandēmijas radīto epidemioloģisko ierobežojumu dēļ jau labu laiku iepriekš bija skaidrs, ka olimpiskās spēles sportistiem būs milzīgs izaicinājums. Kā tu tam gatavojies?
Spriedzi neizjutu. Es trenējos viena pati, un tas man ļoti patika. Varēju labi koncentrēties, izjust savu organismu un trenēties gudri, nevis nodzīt sevi kā darba zirgu. Trenējos gan Vācijā, gan Latvijā, un pandēmija to pārāk netraucēja.
Pēc atgriešanās no ziemas olimpiskajām spēlēm Latvijas izlases hokejists Kaspars Daugaviņš kritizēja Latvijas Olimpisko komiteju par to, ka sportistiem bija jādodas uz Pekinu ar regulārajiem avioreisiem, kuros pēc izolēšanās savas komandas ietvaros it viegli varēja inficēties ar vīrusu. Kā juties šajā situācijā?
Teikšu godīgi, nebija patīkami. Lai pasargātu sevi no saslimšanas, jau oktobrī aizbraucu no Latvijas un pusgadu biju prom no savējiem ar domu pēc iespējas mazāk kontaktēties ar cilvēkiem. Kad notika Pasaules kausa posms Siguldā un arī divas dienas pirms izlidošanas uz Pekinu, atgriežoties Latvijā, īrēju dzīvokli, lai nevienu nesatiktu, jo ikviens, kurš iet uz darbu, var atnest mājās vīrusu, un tad mana dalība olimpiskajās spēlēs būtu apdraudēta. Sapratu, jo tuvāk nāk olimpiāde, pozitīva testa gadījumā četru gadu darbs būtu vējā. Bet mēs, kamaniņu braucēji, izturējām. Neko sliktu par lidojumu nevaru teikt. Pirmais atvieglojums jau bija par diviem negatīviem testiem Latvijā. Galvenais bija nokļūt lidmašīnā un nolaisties Pekinā. Ja tur tests būtu pozitīvs, mēs ieradāmies laikus, lai reglamentēto laiku varētu atsēdēt mājas karantīnā.
Latvijas kamaniņu braucējiem padevās gana laba sezona, lai olimpiādē varētu cerēt uz vairākām medaļām, taču pirms pēdējā stafetes brauciena tā arī pie godalgām nebijāt tikuši. Ko tu domāji pirms pēdējā brauciena, cik smaga atbildības nasta gūlās uz taviem pleciem?
Iepriekšējā vakarā es neko nedomāju. Vairāk sanāca aizdomāties pašā sacensību dienā, jo starts bija tikai pusdesmitos vakarā. Individuālajās sacensībās man nebija nekāda stresa, bet pirms komandu sacīkstes bija citādi, jo apzinājos, ko no manis sagaida. Ja visi četri veiksim labus braucienus, medaļai jābūt. Iespējams, tieši stresa dēļ trases lejasdaļā pieļāvu kļūdu trīspadsmitajā virāžā, kurā vienu darbību izdarīju par ātru. Uzreiz sapratu, būs nepatikšanas, un vajadzēja tikt līdz galam bez kritiena. Par laimi, tas man izdevās, un puiši paveica pārējo. Bet tā man vienmēr ir bijis, ka vairāk stresoju komandu sacensībās, jo esmu atbildīga ne tikai par savu, bet arī kopējo rezultātu.
Vai izdevās nosvinēt medaļas iegūšanu?
Diemžēl nosvinēt nesanāca, lai gan trase atradās tikai piecu minūšu attālumā no vietas, kurā dzīvojām. Sacensības sākās vēlu, un mēs kā divpadsmitie startējām apmēram pulksten 22.15. Pēc apbalvošanas ceremonijas bija dopinga kontrole, kas beidzās pusvienos naktī, bet 4.45 jau braucām uz lidostu. Gulēt tā arī neaizgājām, tikai sakravājām mantas un iegājām dušā. Mājās ierados mammas vārda dienā (Elīzas mamma Laima vārda dienu svin 11. februārī. – Z. B.) desmitos vakarā, iedzēru glāzi vīna un gāju gulēt, jo spēļu laikā bija sakrājies nogurums.
Tā nu Latvijas karogs palika bez tevis olimpiādes noslēguma ceremonijā. Kādas bija sajūtas turēt to rokās atklāšanas parādē kopā ar Lauri Dārziņu?
Pa ceļam uz stadionu Lauris man prasīja, vai jūtu stresu. Viņš atklāja, ka ir mazliet satraukts. Es neko nejutu, bet, ieejot stadionā, gan pārņēma pozitīvs pacilājums, kas, manuprāt, ļoti labi palīdzēja sacensībās. Pozitīvi uzlādēja arī apziņa, ka esmu izraudzīta nest Latvijas karogu olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā. Esmu bijusi trīs olimpiskajās spēlēs, un, lai ko arī teiktu par Ķīnu, šī ceremonija bija vissirsnīgākā no visām. Tādēļ mājās braucu ļoti pozitīvi uzlādēta.
Klāt marts, un, lai arī tā ir palieka no padomju laikiem, joprojām tiek runāts par Sieviešu dienu. Vai šajā dienā tev dāvina ziedus?
Jā, manas māsas vīrs vienmēr atceras un atnes puķes. Man ir draugs no Vācijas, un varu salīdzināt. Man liekas, ka latviešu vīrieši ir pārāk kautrīgi uzmanības izrādīšanas ziņā. Kad Tonijs brauc uz veikalu pēc pārtikas, viņš man nereti atved puķes, un tam nevajag nekāda īpaša iemesla. Varbūt tāda ir mūsu mentalitāte. Arī olimpiādē citas komandas aiz prieka par medaļām lēca gaisā, bet mēs tā pieticīgi, sak, izdarījām tikai savu darbiņu, un viss. Es ieteiktu latviešu vīriešiem negaidīt kādu īpašu dienu, lai savām sievietēm pasniegtu puķes. Nevajag uzreiz pirkt dārgas rozes, ir tik sirsnīgi saņemt arī pļavā plūktus ziedus.
Tavs draugs Tonijs Egerts kopā ar Sašu Benekenu ir ne tikai olimpiskais čempions divniekos kamaniņu braukšanā, bet arī licencēts pilots.
Tieši tādēļ marta sākumā kopā ar viņu došos uz Ameriku, jo tur viņš kārtos devīto pilota licenci. Katrai darbībai, kuru lidotājs vēlas veikt gaisā, ir vajadzīga sava licence. Piemēram, viena, lai lidotu caur mākoņiem, otra – lidošanai tumsā, vēl cita – radiosakaru izmantošanai angļu valodā…
… un nāves cilpas mešanai?
Jā, to arī viņš prot. Šī ir triku lidmašīna (rāda ķēdītē ap kaklu iekārto mazo lidmašīnas modeli. – Z. B.). Esmu ar to lidojusi un arī mana mamma. Viņa izturēja ilgāk nekā es. Man palika slikta dūša, bet mamma izbaudīja visu programmu (smejas). Ar katru kopīgo lidojumu mācos nebaidīties, labāk izprast gaisa satiksmi. Agrāk man likās, ka lidmašīnai gaisā var pēkšņi nokrist spārni un tā vertikāli gāzīsies lejā, bet patiesībā tik vienkārši tas nevar notikt. Ar katru reizi kļūstu drošāka.
Kā tu iepazinies ar Toniju?
Visu laiku viens otru pazinām no kamaniņu braukšanas sacensībām. Viņš teica, esot mani noskatījis jau pirms astoņiem gadiem, tikai es neesmu uz viņu skatījusies. Zināju, ka es viņam patīku, bet, kad Tonijs nāca klāt, vienmēr mēģināju no viņa aizlaisties. Tagad nesaprotu, kāpēc es tā darīju (smejas). Es domāju, tas bija liktenis – tā tam bija jānotiek. Starp citu, Tonija treneris ir manas māsas Maijas vīrs. Bet ar viņa starpniecību mēs nesatikāmies. Taču tagad esam ģimenes draugi. Māsa dzīvo Tīringenē, mēs – Saksijā-Anhaltē. Mūs šķir trīs stundu brauciens ar mašīnu vai četrdesmit minūšu lidojums.
Tad jau pārāk tālu nav Alpi, varat aizbraukt paslēpot.
Man patīk slēpošana, bet mūsu sporta veidā ir noteikums, ka aktīvās sezonas laikā nedrīkstam nodarboties ar ekstrēmajiem sporta veidiem, tostarp kalnu slēpošanu. Jo, lai cik labi slēpotāji mēs būtu, pastāv traumu risks. Ja ne mēs paši, tad kāds mums var uztriekties virsū. Bet, manai karjerai noslēdzoties, nesen tieši ar draugu runājām, ka nu varētu atļauties kārtīgi paslēpot. Tagad drīkstu visu, beidzot ir jādzīvo dzīve.
Ko darīsi pēc sportistes karjeras beigām – pēc tam, kad atgriezīsies no atpūtas Amerikā?
Domāju, ka dzīvošana vairāk vai mazāk būs Vācijā. Tomēr, tā kā Tonijam ir privātā lidmašīna, varēsim diezgan bieži atlidot arī uz Latviju, kā to darījām jau pērnvasar. Es vēl neesmu izlēmusi, ko gribētu darīt. Vēlētos kādu gadu pastrādāt, lai būtu pašai savs pamats zem kājām, bet par treneri gan ne. Man ļoti patīk suņi, un es labprāt gribētu mācīties un strādāt par kinologu, bet Vācijā tas laikam nebūs iespējams. Pēc tam mēs ar Toniju noteikti domājam arī par bērniem. Nesen Maijas mazā meitiņa man jautāja, kas es gribētu būt, kad izaugšu liela (smejas). Teicu, ka mamma. Tad viņa uz mani tā savādi paskatījās. Laikam domāja, ka gribu ieņemt viņas mammas vietu.
Šobrīd par nākotni neierasti domāt, jo vien pirms pāris nedēļām vēl braucu ar kamanām un zemapziņā, šķiet, vēl neesmu sapratusi – tie bija mani pēdējie braucieni. Domāju, ka Amerikā, sēžot jūras krastā, lēnā garā apsvēršu, ko darīt tālāk. Protams, man ir jāiemācās vācu valoda. Pagaidām ar draugu sazināmies angliski, bet viņa dzimtā valoda man noteikti ir jāapgūst, lai es varētu strādāt Vācijā. Neesmu cilvēks, kurš var iztikt bez darba, tādēļ vismaz sarunvalodas līmenis ir mans pirmais mērķis. Nemāku neko nedarīt. Jau tagad liekas, ka man ir par daudz brīvdienu. Sēdēt mājās ir neciešami grūti – to izbaudīju pagājušā gada aprīlī, kad saslimu ar kovidu. Manā gadījumā vīrusam nepatika, ka kustos. Tad uzreiz cēlās temperatūra, un var sajukt prātā, desmit dienas pavadot bez aktīvas darbošanās. Vakarā nenāca miegs, jo dienā nebiju patērējusi treniņos ierasto enerģijas daudzumu.
Biatloniste Baiba Bendika pēc olimpiskajām spēlēm izteicās, ka sasniegt labus rezultātus viņai patraucējis izslimotais kovids. Kā tu tiki galā ar vīrusa izraisītajām sekām?
Man saslimšana noritēja diezgan smagi, un pārslimot šo slimību nevienam nenovēlu. Man ir bijusi gripa, plaušu karsoņi, bet kovidu nevar salīdzināt ne ar vienu. Pirmās piecas dienas bija ļoti grūtas, varbūt tādēļ, ka nebiju vakcinējusies. Krita ārā mati, pēc piektās dienas pazuda garša un oža, kas atjaunojās tikai pēc divarpus mēnešiem un joprojām pazūd, kad saķeru iesnas. Saslima arī visa mana ģimene. Pēc pārslimošanas, veicot datortomogrāfiju, plaušās atrada melnus plankumus uzsūkšanās stadijā, kaut man nebija klepus. LOK pirmssezonas pārbaudēs atklājās, ka man stipri nokritusies muskuļu masa. Tad vairs nejutos slikti, tikai ātrāk saguru. Man ieteica trenēšanos atsākt ar garām pastaigām, lai organisms atkal pierastu normāli uzņemt skābekli. Tā arī darīju, un viss bija kārtībā. Lai atjaunotu spēkus, priekšā bija visa vasara.
Vizītkarte
Elīza Tīruma
• Dzimusi 1990. gada 21. augustā Siguldā, vairākkārtēja olimpisko spēļu, pasaules un Eiropas čempionāta medaļniece kamaniņu braukšanā.
• Individuāli augstākais sasniegums – sudraba medaļa 2016. gada Eiropas čempionātā Altenbergā (Vācija).
• Komandu cīņā – bronzas medaļa stafetē 2014. gadā XXII ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos (Krievija) un bronza stafetē pirms nepilna mēneša Pekinā (Ķīna) notikušajās XXIV ziemas olimpiskajās spēlēs.
