Labākos āžus pataupīt līdz septembrim 3
Jūlijā sociālajos tīklos parādās aizvien vairāk skaistu stirnāžu trofeju bilžu. Tas rosināja divējādas domas un sajūtas. Protams, Waidmannsheil!* Malacis, apsveicu, bet… Buku pilnbriedā ar tiem izcilajiem ragiem tomēr ir žēl. Īpaši, ja tas nomedīts jau jūlija sākumā. Pašai izdevās nomedīt vecu buku ar izciliem ragiem. Šāviens sanāca pareizs – sirdī un uz vietas. Aplūkojot medījumu tuvāk, pārņēma tāda pilnības sajūta: skaidrs, ka viņš arī paspējis savus lieliskos gēnus nodot daudziem pēcnācējiem un šī konkrētā buka mantojums dzīvos paaudzēs – viņa mūžs nav veltīgi nodzīvots. Pavisam citas sajūtas piezogas, redzot nomedītu perspektīvu vai spēcīgu pieaugušu buku. Šāviens aprauj ne tikai viņa dzīvību, tas aptur arī pēctecības ķēdi. Labi, ja ir palikuši viņa bērni, kas nodos ģenētisko kodu tālāk, un cerams, ka to ir pietiekami daudz. Jautājums, vai labo āžu taupīšana dod ievērojamu labumu populācijai kopumā?
Mednieki ietekmē ģenētiku
Laika apstākļi ziemā var ietekmēt buka ragu augšanu un katrā konkrētajā gadā tie būs labāki vai sliktāki. No dzīvotnes, barības kvalitātes un no ģenētikas ir atkarīgs tas, kādi ragi āzim veidosies. Ir vietas, kur lielākā daļa stirnu āžu nav izcili – radziņi īsi, gludi, tievi. Ir vietas un populācijas, kur izveidojusies daudz labāka situācija.
Viena no iespējām būtu ieviest nerakstītu noteikumu – jūnijā un jūlijā medīt tikai neperspektīvos, vecos, ievainotos, sakropļotos, nepilnvērtīgos. Savukārt tos skaistākos eksemplārus vajadzētu medīt tikai septembrī, kad viņi savu darbu jau ir paveikuši, gēnus tālāk nodevuši. Stirnām riests ir jūlija beigās, augusta sākumā. Šādu normu noteikumos iestrādāt nevar un arī nevajag, bet faktiski daļa mednieku kolektīvu jau šādu praksi piekopj.
Vēl viena lieta, par kuru pēdējā laikā ļoti bieži ir nācies dzirdēt medniekus runājam, ir kazu medīšanas prakse. Kad mēs medījam stirnu mātītes? Pareizi, dzinējmedībās. Un arī tikai tad, ja tā nejauši sagadās. Ja ir vēl kāda āža licence atlikusi, mednieki izvēlēsies to izmantot. Savukārt, ja nav, tad kazu bieži vien laiž garām. Tas savukārt var radīt nepareizu dzimuma un vecuma struktūru. Nedrīkst izmedīt tikai āžus, jārūpējas, lai mātīšu un tēviņu līdzsvars būtu līdzīgs. Tas pats attiecas arī uz alni un citiem pārnadžiem.
Taču stirnu populācija Latvijā ir ar izteiktu mātīšu pārsvaru, tas pats ir sakāms arī par jauno dzīvnieku skaitu, uzskata LMS Aizputes nodaļas un LMS Dienvidkurzemes reģiona vadītāja vietnieks, mednieks un staltbriežu selektīvo medību principu viens no ieviesējiem Gints Kaktiņš. Ir vesela virkne kolektīvu, un par to ir runāts Dienvidkurzemes virsmežniecības limita apspriešanas sapulcē, kas nemedī kazas vispār. Kazu un kazlēnu ir daudz, āzīšu ir maz, un, no šī aspekta raugoties, cerēt uz labām trofejām arī nevar.
Turpinot ģenētikas tēmu, G. Kaktiņš uzsvēra, ka, pirmkārt, pie mums tiek medīti āži, protams, ar tiem skaistākajiem ragiem. Turpretī tie, kuri populācijā nebūtu vēlami, izsprūk sveikā. Ja vēl ierēķina to, ka kazas tiek medītas minimāli, tad pie pārlieku daudzām stirnām tiek tie ne pārāk vēlamie eksemplāri. Tā populācijas kvalitāte arī būtiski pazeminās. Jāņem vērā vēl viens būtisks aspekts. Ja platībās ir pavisam nedaudz āžu un izteikti daudz meiteņu, pārpūle riesta laikā novājinās tēviņu.
Kā ievērot “dzimumu līdztiesību” mežā
Valsts meža dienesta (VMD) Medību daļas vadītājs Valters Lūsis, komentējot iepriekšējās sezonas stirnu nomedīšanas apjomus, sacīja, ka no 27 000 piešķirto stirnu nomedīšanas atļaujām izlietotas mazāk nekā puse. Nomedīti 13 000 stirnu. VMD izdalīja mednieku kolektīviem aptuveni vienādu āžu, kazu un kazlēnu licenču skaitu. Kalkulācijas rāda, ka Latvijas teritorijā pagājušajā gadā nomedīti aptuveni 5000 āžu un tikai Ziemeļaustrumu virsmežniecības teritorijā proporcijas ir ievērotas. Citos reģionos vairāk krituši āži. Vissliktākā situācija ir Ziemeļkurzemē, kur nomedīti 50/50 āži un kazas/kazlēni. Visaktīvākie buku mednieki dzīvo Dienvidkurzemē, tur āžu limiti ir izpildīti teju pilnībā – 66% no piešķirtām āžu licencēm ir izlietotas, bet kazu/kazlēnu – 64%. Centrālvidzemē nomedīti 42% buku. Švakāk iet Ziemeļu un Centrālajai Vidzemei, kur krituši tikai 27%. Kopumā Latvijā pagājušajā gadā no piešķirtajām izlietotas 55% āžu un 45% kazu un kazlēnu medību atļaujas.
Ir divas izvēles: medīt visus proporcionāli vai taupīt arī āžus, skaidro V. Lūsis. Esošā situācija neatbilst nevienam no diviem variantiem. Tomēr situācija nav tik traģiska, kā varētu šķist. Ja tiktu nomedīti visi 9000 āžu, bet kazas un kazlēni visi pataupīti, tad gan varētu celt trauksmi. Tāpat V. Lūsis uzsvēra, ka nevar precīzi iezīmēt dzimumu procentuālā sadalījuma un trofeju kvalitātes korelāciju. Izstādēs redzamās trofejas nevar uzskatīt par patiesās situācijas ilustrāciju, jo ne jau visi mednieki tās saglabā un kar pie sienas.
V. Lūsis piebilda, ka stirnu ragu attīstību daudz lielākā mērā ietekmē dabas apstākļi, tajā skaitā arī augsnes kvalitāte, nekā nomedīšanas apjomi. Pārāk liels stirnu skaits kādā reģionā arī no barības resursu izlietojuma viedokļa nesekmē labu trofeju veidošanos. Viennozīmīgi var apgalvot arī to, ka stirnu populācija ir grūtāk izkopjama nekā staltbriežu, jo to vienkārši ir daudz vairāk. Ja kādā vietā mednieki trīs bukus ar sliktajiem ragiem nomedī, vienmēr pastāv iespēja, ka ceturtais ir paglābies un viss darbs vējā. Stirnāži arī ātrāk nobriest un ātrāk iesaistās reproduktīvajā apritē. Viņiem nav jāgaida seši, septiņi, astoņi gadi kā staltajam, kad viņš tiks pie pārošanās. Ja pastiprināti tiek medīti labākie āži, tad švakajiem ir teikšana pārošanās laikā.
*Sveiciens veiksmīgajam medniekam vācu valodā.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
