Labākie un veselīgākie produkti konkursos neuzvar 0
Centieni aizvien vairāk centralizēt valsts un pašvaldību iepirkumus ne pa jokam satraukuši vietējos mazos uzņēmējus, kā arī pašvaldības, kas šajā rīcībā redz savu likumos nostiprināto autonomijas tiesību apdraudējumu.
Patlaban sabiedrības vērtēšanai nodotie jaunie Publiskā iepirkuma likuma labojumi paredz ieviest obligāto iepirkumu elektronisko iepirkumu sistēmā (EIS) arī pašvaldībām.
Latvijas Pašvaldību savienībā (LPS) tie liek aizdomāties par iepirkumu centralizāciju nākotnē. Tas nozīmētu globālo kompāniju ienākšanu un vietējo uzņēmēju nīkuļošanu un bankrotu.
Uzņēmēji: lētākais nav labākais
“Tieši cenas dēļ Latvijas pārtikas produktu ražotāji nereti nevar uzvarēt iepirkumu konkursos. Vien dažās Eiropas Savienības valstīs pārtikas produktiem nepiemēro samazināto PVN likmi, tāpēc neatrodamies vienādās pozīcijās,” uzsver Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas valdes locekle Ligita Turnere. Viņa arī teic, ka dažkārt iepirkumu konkursu uzvarētāji piedāvā produktus, kuriem tuvojas pārdošanas termiņa beigas. Kopējais valsts un pašvaldību iestāžu pārtikas produktu iepirkumu tirgus veido vismaz 50 miljonus latu.
A/s “Smiltenes piens” pārdošanas menedžere Linda Puķīte teic, ka lēts un vienlaikus dabisks un kvalitatīvs pārtikas produkts nevar būt. Šā iemesla dēļ “Smiltenes piens” ar savu produktu augsto kvalitāti iepirkumu konkursos zaudējot.
“Pārtikas produktu iepirkumu konkursu rīkotājiem vajadzētu atcerēties, ka nauda par vietējo produktu iepirkumu paliek Latvijā un to algās saņem mūsu cilvēki,” tā L. Puķīte. Viņa arī teic, ka pasūtītāji diezgan bieži konkursos vienā paketē iekļauj ļoti atšķirīgus produktus, kurus viens ražotājs neražo, un tas dod priekšrocības vairumtirgotājiem.
Bet piena pārstrādes uzņēmuma SIA “Elpa” vadītājs Gundars Sisenis uzskata – vietējais piena produkts bez uzlabotājiem ir visveselīgākais, tāpēc tam iepirkumos ir jādod priekšrocības.
Vietējie konkursos nestartē
Sociālās aprūpes centram “Latgale” ir sešas filiāles. Centra vadītāja Mārīte Grigāne teic, ka neesot izdevies iepirkt kartupeļus un dārzeņus no vietējiem saimniekiem. “Vietējie saimnieki nepieteicās, jo neviens zemnieks jau visus dārzeņus neaudzē. Mēs no pārpircējiem iegādājamies Polijā audzētos dārzeņus,” tā M. Grigāne. Arī ieslodzījuma vietas ar pārtikas produktiem apgādā galvenokārt citu valstu uzņēmējiem piederošas vairumtirdzniecības bāzes un uzņēmumi.
Kooperatīva “Mūsmāju dārzeņi” vadītāja Edīte Strazdiņa nosauc aprēķinu rezultātus – ja iepirkuma konkursā uzvar Latvijā ražotais produkts, tad valstī paliek līdz 30% vairāk nodokļu maksājumu nekā gadījumos, kad uzvar ievestā prece. Tomēr iepirkuma konkursa nolikumā uzrādīt produkta izcelsmes valsti nedrīkst.
ES likumi arī uzsver nepieciešamību visu savienības valstu produktiem iepirkumos noteikt vienādus nosacījumus.
A/s “Balvu maiznieks” izpilddirektore Ņina Barsukova uzsver – ļoti apgrūtinoša ir arī milzīgā dažādu izziņu, dokumentu un pieteikumu gatavošana iepirkumu konkursiem. “Diemžēl pasūtītājus parasti neuztrauc kvalitāte, turklāt pārbaudīt, vai maizei izmantoti konservanti, var vien laboratorijā Vācijā. Tas pasūtītājam ir dārgi un neizdevīgi. Ir aizdomas, ka mūsu konkurenti šo nosacījumu izmanto ļaunprātīgi,” tā Ņ. Barsukova.
Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta Nacionālās pārtikas kvalitātes sistēmas daļas vadītāja Maija Placēna teic, ka šā gada jūnijā apstiprinātie Ministru kabineta noteikumi nr. 172 “Noteikumi par uztura normām izglītības iestāžu izglītojamiem, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientiem un ārstniecības iestāžu pacientiem” ļauj iepirkumu komisijām iekļaut konkursu nolikumos pietiekami augstas kvalitātes prasības pārtikas produktiem. “Tie ir svarīgi noteikumi, tomēr par jauno kārtību ir ļoti maz informācijas. Arī piegādes līgumi jau bija noslēgti pirms noteikumu stāšanās spēkā. Noteikti ir vajadzīga ieinteresēto pušu informēšana par jaunajām iespējām,” uzsver M. Placēna.
Pašvaldības: lētuma riskus grūti pierādīt
Kā uzsver LPS padomnieks A. Salmiņš – viena no vissvarīgākajām pašvaldību iepirkumu komisiju problēmām ir nepamatoti lēta piedāvājuma pierādīšana un tas, ka nedrīkst ņemt vērā agrākās uzņēmējdarbības pieredzi. “Nav nosacījumu, kuriem izpildoties, piedāvājums būtu uzskatāms par nepamatoti lētu, tāpēc ir svarīgi tos izveidot,” uzdevumu likumdevējam formulē tā A. Salmiņš. Finanšu ministrijā atzīst – samezglojums tiešām pastāv, to varētu risināt ar uzņēmumu melno sarakstu, kurā iekļautu tos, kas nav pasūtītājam izpildījuši solīto.
Ne vienmēr centralizētais iepirkums dod iespēju pakalpojumu pirkt lētāk nekā tirgū, uzskata LPS padomnieks. Piemēram, 2010. gadā Latvijas publisko bibliotēku projekts “Trešais tēvadēls”, kas prasīja “Lattelecom” interneta pieslēgumu, radīja pašvaldībām zaudējumus, jo vietējo operatoru piedāvātais interneta pieslēgums bija lētāks nekā “Lattelecom” piedāvājums. Savulaik arī izgāzās centralizētais skolēnu autobusu iepirkuma konkurss.
“Iepirkuma sistēma zināmā mērā aizstāv ārzemju kapitālu, nevis vietējo uzņēmēju intereses. Vissvarīgākais ir iespēja iepirkumos nopirkt kvalitatīvas preces un pakalpojumus par saprātīgu cenu, nevis uzlabot iepirkuma procedūru, kā vēlas Finanšu ministrija. Ir bažas, ka EIS to negarantē,” tā A. Salmiņš.
Viņš arī vērš uzmanību, ka Starptautiskais valūtas fonds (SVF), kuram valdība solījusi attīstīt elektronisko iepirkuma sistēmu, visticamāk, tieši un netieši rosina pāriet uz totālu iepirkuma procesa centralizāciju. “Kopā ņemot, Latvijas pašvaldības neiebilst pret centralizētajiem iepirkumiem, bet iebilst pret obligātumu to izmantošanā,” tā A. Salmiņš.
Uz manu jautājumu, kāpēc Latvijas uzņēmējiem tik grūti uzvarēt citās valstīs rīkotajos iepirkumos, A. Salmiņš atbild, ka visas valstis aizstāv savas nacionālās intereses, tomēr Latvijas ierēdņi nav pietiekami profesionāli. “Iepirkumu uzraudzības biroju neinteresē iepirkuma iznākums, bet gan tikai iepirkuma procedūru ievērošana. Patlaban jau izveidojies jauns uzņēmējdarbības veids – sūdzēšanās,” tā A. Salmiņš.
Latvijas uzņēmēji dažkārt vērš uzmanību, ka konkursos uzvar uzņēmumi, kuru īpašnieki tieši vai pastarpināti ir reģistrēti beznodokļu zonās.
FM vecākais referents Artis Lapiņš teic, ka šādi gadījumi nav izskaužami. Viņš arī norāda, ka Valsts reģionālās attīstības aģentūrai uzdots līdz 2014. gadam izveidot sistēmu, kas pasūtītājam nodrošinās visu vajadzīgo pircēju izziņu atrašanu elektroniskā veidā reģistros.
Ja ieceri izdosies īstenot, tad uzņēmējiem pieteikšanās konkursiem būs daudz vieglāka nekā patlaban. Bet iespēja nodrošināt elektroniski vairāksolīšanu jāīsteno līdz 2016. gada 1. janvārim.
Iepirkumi kļūst par zinātni
LPS šonedēļ iepazīstināja ar pašvaldību vērtējumu par valsts un pašvaldību iepirkuma sistēmu, kā arī par iecerēto pašvaldību iepirkumu centralizāciju EIS. Izrādās, ka 80% Latvijas pašvaldību neatbalsta obligātu EIS izmantošanu. Viens no iemesliem – ieviešot centralizētu iepirkuma kārtību, mazinās vietējo mazo un vidējo uzņēmumu iespēja uzvarēt iepirkumos, kas noteikti nerosina godīgu konkurenci.
A. Salmiņš secina, ka ar katru iepirkumu procedūras kļūst aizvien sarežģītākas, pašvaldību iepirkumi veidojas par zinātni, kas ir grūti saprotama uzņēmējiem un pašvaldībām. “Publiskā iepirkuma profesionalizācija ir ļoti izdevīga lielajiem uzņēmējiem, viņi ir gatavi šos nosacījumus pieņemt. Iepirkuma procedūru nemitīga apstrīdēšana un cenu dempings ir vissvarīgākie ieroči, kurus cīņā par pasūtījumu var atļauties vien lielie uzņēmēji, jo viņiem ir lielākas finansiālās iespējas pazemināt cenas pat līdz pašizmaksai, tādā veidā izslēdzot vietējos uzņēmumus, kuriem nav uzkrāts kapitāls.
Centralizācija pēc būtības ir lielu uzņēmumu atbalstīšana, pasūtītājam saņemot pretim zemākas cenas par preci vai pakalpojumu,” teic A. Salmiņš.
Novadu pašvaldību komentāros par obligātu centralizētās EIS uzspiešanu lasām – katalogā atrodami vien koka galdi un krēsli ierobežotā izvēlē, bet nav sekciju un grāmatu skapju. Datortehnikas cenas ir par 20% augstākas, nekā pašvaldība varētu pirkt decentralizētajā iepirkumā. Pasūtījumu veikšanai ir vajadzīgs minimālais preču daudzums, bet produktu piegādes notiek, kad ir “sakrāts” liels pasūtījuma grozs, turklāt uz provinci – ar nosacījumu – “ja tajā virzienā būs vēl kāds pasūtījums, tad piegādās”.
Valsts reģionālās attīstības aģentūras (VRAA) Elektronisko iepirkumu departamenta direktors Oļegs Fiļipovičs taisnojas, ka EIS nopērkamajai datortehnikai ir izvirzītas augstas garantijas prasības. Piemēram, Rīgā datora bojājums ir jānovērš astoņu, bet citviet Latvijā – 16 stundu laikā. Ja to neizdara, tad pasūtītājam ir jāmaksā Ls 50 liela soda nauda dienā. Tāpat datortehnikas garantijas laiks ir 3 – 5 gadus ilgs. “Tuvāko nedēļu laikā mūsu katalogā ieviesīsim diferencētus garantijas nosacījumus datortehnikai,” sola O. Fiļipovičs. Arī skapji un sekcijas patiešām neesot katalogā bijuši, tomēr patlaban esot. Bet preces piegādes termiņš esot līdz 30 dienu ilgs. Ja piegādātājs to neievēro, tad viņam jāmaksā pircējam soda nauda.
O. Fiļipovičs teic, ka valsts tiešās pārvaldes iestādēm iepirkšanās astoņos EIS katalogos ir obligāta (ja preces grupas cena gada laikā ir vismaz Ls 100), bet pašvaldībām un to iestādēm – brīvprātīga. Pašvaldības iesaka šo limitu noteikt augstāku. Pašvaldības un to iestādēs, kā arī pašvaldību kapitālsabiedrības patlaban veido 35% no kopējā EIS lietotāju daudzuma.
Grib pārliecināt bez skaitļiem
Finanšu ministrijas (FM) komunikācijas nodaļas vadītājs Aleksis Jarockis uzskaita virkni centralizētā iepirkuma priekšrocību, tomēr šajā uzskaitījumā nav neviena skaitļa par to, ko zaudē mazais uzņēmējs. Nav skaidrs, vai valsts no obligātās iepirkumu centralizācijas iegūst vai zaudē.
Piemēram, ministrijā uzskata – centralizēti pērkot, pircēji iegūst izdevīgāku cenu un piedāvājuma apjoma atlaidi. Jāpiekrīt, ka Finanšu ministrijai patiešām ir vieglāk kontrolēt centralizētos iepirkumus, tomēr izdevīgums mazajiem uzņēmējiem ir ļoti apšaubāms.
O. Fiļipovičs gan teic, ka arī uzņēmēji reģionos var pieteikties konkursam par savu produktu iekļaušanu EIS katalogos, turklāt piegādātājus izvēlēties pēc ģeogrāfiskā principa. Viņš arī piebilst, ka katru katalogā iekļauto produktu varot izvēlēties no septiņu piegādātāju piedāvājuma. Jautājums tikai, vai viens zemnieks, kas savus dārzeņus piegādā tikai vietējai skolai vai bērnudārzam, viena pasūtījuma dēļ gribēs sadarboties ar Valsts reģionālās attīstības aģentūru.
LPS piekrīt, ka elektroniskā iepirkuma process EIS ir daudz ātrāks nekā klasiskajā iepirkumā – attiecīgi līdz 30 un 145 dienām, tomēr pieļauj korupcijas riska palielināšanos un uzskata, ka pašvaldībām pievienošanās EIS būtu jābūt brīvprātīgai. Jau patlaban vairāk nekā puse no visām pašvaldībām veic iepirkumus centralizēti. “Nav gan skaidrs – ja priekšrocības ir tik acīm redzamas, kāpēc tās jānosaka ar likumu,” tā A. Salmiņš.
Jaunās ES direktīvas paredz pārrobežu iepirkumus
A. Lapiņš arī teic, ka saistībā ar publiska sektora iepirkumu ES eksperti nesen vērtēja trīs direktīvu projektus. Nākamajā gadā tās varētu apstiprināt, divi gadi būtu vajadzīgi, lai sagatavotos to ieviešanai, un vēl divi gadi pilnīgai e–iepirkuma ieviešanai. A. Lapiņš atzīst, ka jauno direktīvu projekti neparedz vienkāršāku iepirkuma rīkošanu. “Jaunais varētu rosināt pārrobežu tirdzniecību,” skaidro A. Lapiņš.
Fakti Elektronisko iepirkumu sistēma (EIS) Latvijā * Izveidota 2005. gadā, kopš 2008. gada Valsts reģionālās attīstības aģentūras (VRAA) pārziņā. * EIS pērn notika 6% no visiem valstī veiktajiem iepirkumiem. * EIS aktīvi izmanto 323 pircēji, pavisam reģistrējušies 387 pircēji. EIS iepirkumiem obligāti ir jāizmanto 250 valsts tiešās pārvaldes iestādēm. * EIS lietotāji ir valsts pārvaldes iestādes un aģentūras 53%, valsts kapitālsabiedrības 9%, pašpārvaldes organizācijas 3%, pašvaldību kapitālsabiedrības 10%, pašvaldības un to iestādes 25%. * EIS obligāta lietošana ir vien valsts tiešās pārvaldes iestādēm, ja preces un pakalpojumi ir iekļauti sešu Ministru kabineta noteikto preču grupu sarakstā (datortehnika, zāles, drukas iekārtu piederumi, biroja tehnika, biroja papīrs un programmatūra), turklāt to līgumcena pēdējo 12 mēnešu laikā ir Ls 100 vai vairāk. * EIS var neizmantot, ja tajā nevar nopirkt vajadzīgo preci un ja citviet to var nopirkt lētāk. |
Viedoklis
Jānis Endziņš, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs: – Publiskie iepirkumi ir joma, kurā aizvien ir daudz neatrisinātu samezglojumu. Mēģinājumi tos risināt līdz šim ir izrādījušies nesekmīgi. Publiskie iepirkumi vēl aizvien ir birokrātiski. Pat samērā maziem iepirkumiem gatavojamie papīru kalni ir milzīgi. To gatavošana uzņēmējiem prasa lielu laika ieguldījumu, ko varētu izmantot daudz lietderīgāk. Valsts un pašvaldību iestādēm ir jāvērtē iesniegtie piedāvājumi, kas liedz mazināt administratīvo aparātu.
Nākamā problēmzona – iepirkuma vajadzīgo dokumentu sagatavošanai uzņēmējs nereti staigā kā pastnieks no vienas valsts iestādes uz otru. Iepirkumos prasa gada pārskatu, tomēr šī informācija ir pieejama Komercreģistrā. Tālāk – dokumentu noformēšana. Katrs dokuments ir atsevišķi jāsagatavo un jāparaksta. Gribētu vairāk redzēt un izmantot elektroniskos risinājumus. Piemēram, sagatavot visu dokumentu paketi kā vienu failu, kuru iesniedzējs beigās apstiprina ar elektronisko parakstu.
Ir diezgan bēdīgi, ka notiek nemitīga iepirkuma konkursa rezultātu apstrīdēšana. Regulējums joprojām pieļauj, ka iepirkuma konkursos piedalās uzņēmumi, kas darbojas ēnu ekonomikā. Ministru prezidents patlaban veido augsta līmeņa ekspertu grupu iepirkuma juridiskā regulējuma pārskatīšanai, kur aicina piedalīties arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru.
