Labākie ir no Latvijas. Saruna ar Andreju Osokinu 0
Piektdien Viru (Igaunija) un šodien Cēsu koncertzālē bija paredzēts izcilā pianista ANDREJA OSOKINA koncerts kopā ar Igaunijas simfonisko orķestri, ievadot mūziķa rezidentūru Cēsīs. Koronavīrusa straujās izplatības dēļ šo koncertu vietā vakar Tallinā interneta tiešraidē notiks koncerts bez skatītājiem, savukārt Cēsu koncerts pārcelts uz 27. augustu.
Tāpat uz rudeni pārcelts Astanā (Kazahstāna) plānotais koncerts, nenotiks arī vairāki koncerti kopā ar Katrīnu Gupalo, kas pavasarī bija plānoti Latvijas novados. Atcelta A. Osokina koncerttūre Izraēlā un vismaz daļa no Vācijas koncertiem.
Tomēr tas nemaina faktu, ka šogad Andrejs ir rezidējošais mākslinieks Cēsu koncertzālē un ka šis ir viņam dvēseliski un mākslinieciski vistuvākā komponista, Vīnes dižgara Ludviga van Bēthovena, 250. jubilejas gads.
Koronavīruss ir ieviesis lielas korekcijas jūsu koncertplānos, bet vai ir kāds koncerts, ko šosezon īpaši gaidāt?
A. Osokins: Maija beigās Cēsu koncertzālē uzstāšos kamermūziķa lomā kopā ar Marinu Rebeku. Tas būs koncerts, kurā skanēs itāļu un krievu kamermūzikas dziesmas, īsti šedevri.
Man šīs programmas gatavošanā bija pārsteigums,
pat nezināju, ka Verdi rakstījis arī darbus tikai klavierēm un balsij, šķita, ka viņš jau uzreiz ķēries pie operām (smejas).
Taču nē, viņš rakstījis arī romances, un šajā programmā savienosies krievu un itāļu romances.
Es ļoti, ļoti gaidu šo programmu. Ar Marinu ir ļoti patīkams arī mēģinājumu process – mēs runājam par mūzikas krāsām, raksturu, jo viņai kā operdziedātājai nepieciešams psiholoģisks tēls, un arī man patīk šāda iedziļināšanās skaņdarbā.
Būs arī “Trīs Osokini” – kā jau parasti, liels, krāšņs, virtuozs koncerts, kuram arī paši aranžējam dažus skaņdarbus. Manas uzstāšanās Cēsīs būs ļoti daudzveidīgas, un man ir liels gods, ka esmu uzaicināts kļūt par rezidējošo mākslinieku.
Šogad esat kļuvis par tādu kā Latvijas Bēthovena vēstnieku pasaulē…
Jā, un esmu ļoti priecīgs, ka šis gads atnesis skaistus koncertus, kas veltīti tieši Bēthovenam – nupat februārī Lielajā ģildē notika mans Bēthovenam veltītais solokoncerts, publika to uzņēma ļoti atsaucīgi. Koncertā skanēja arī Andra Dzenīša darba pirmatskaņojums, kurā bija Bēthovena citāti – visi ļoti labi paslēpti, atklāts tikai viens – pašās beigās, no “Mēnesnīcas sonātes”.
Šo Andra Dzenīša skaņdarbu bija paredzēts spēlēt arī Vācijā un Kazahstānā.
Otra mana Bēthovena programma ir kopā ar orķestri, un tā skanēs Latvijā un daudzviet pasaulē.
Bēthovena mūzika ir ļoti svarīga šī gada daļa.
Kādreiz jau esmu teicis, ka šāda doma man radās 2006. gadā, kad Anglijā vēroju, cik plaši tiek atzīmēta Mocarta 250 gadu jubileja. Jau tad domāju – kad pienāks Bēthovena jubileja, gribu piedalīties ļoti aktīvi, ne tikai kā klausītājs, bet arī izpildītājs, jo šis komponists man tuvs.
Turklāt viņa Piekto klavierkoncertu atskaņoju arī, kad pirmo reizi uzstājos leģendārajā Berlīnes filharmonijas zālē. Iespējams, tieši toreiz sapratu, ka ar šo komponistu varu pateikt kaut ko svarīgu, oriģinālu, ka tas nav tikai skolas repertuārs, ko visi spēlē, bet arī viens no pamatiem manā repertuārā kā nobriedušam māksliniekam. Tad sākās mana mīlestība pret Bēthovenu.
Zinu, ka tas ir gandrīz neiespējami, bet, ja nu jums kāda iemesla dēļ būtu obligāti jāsaranžē komponisti pēc tā, cik jums tie mīļi – vai Bēthovens būtu pirmajā vietā?
Ļoti grūti atbildēt pilnīgi godīgi. Ir komponisti, kurus ļoti mīlu, bet spēlēju reti, teiksim, Bahs, tāpat Skrjabins – varbūt tāpēc, ka tēvs viņu ļoti daudz un veiksmīgi atskaņo.
Savukārt par tiem komponistiem, kurus spēlēju daudz un ar lielu baudu, nevaru vienmēr teikt, ka viņi man būtu paši mīļākie.
Piemēram, man ļoti patīk Debisī klaviermūzika, turpretī viņa simfonisko mūziku reizēm ļoti grūti klausīties.
Esmu domājis, ka visus komponistus var iedalīt divās kategorijās. Vieni turpina Baha tradīciju, kurā dzīve ir pamatā gatavošanās svarīgākai eksistencei, kas būs pēc nāves, un viņi ļoti nopietni, gandrīz reliģiozi attiecas pret darbu, uzskata, ka jāraksta katru dienu, vai nu ir iedvesma, vai nav. Tāds ir, piemēram, Brāmss, arī Čaikovskim bija šāda nostāja.
Bet ir arī otra tendence – kā Mocartam, Šopēnam, Rosīni, ka mūzika jāraksta, kad grib, un,
kad iedvesmas nav vai negribas, tad neraksta, jo paradīze ir jau šajā dzīvē un vajag to baudīt.
Bahs un Mocarts būtu katrs savā skalas galā un pārējie viņiem pa vidu.
Interesanti, ka Bēthovens, pateicoties viņa “Odai priekam”, ir arī Eiropas vienotības simbols.
Bēthovena mūzika vispār ir atgādinājums par vērtībām, zem kurām visi varam parakstīties. Viņa mūzikai piemīt spēks apvienot cilvēkus, parādīt, ka palīdzēt citiem kļūt laimīgiem ir labi – no tā arī pašam devējam rodas prieks, bet dzīvot individuālistisku, egoistisku dzīvi, kur rūpējies tikai par sevi un izmanto citus, tas nenes tādu baudu.
Bēthovenam ir ļoti daudz skaņdarbu, kuros izpaužas motīvs, ka cilvēkiem vajag apvienoties,
tādēļ domāju, viņš ir ļoti aktuāls arī mūsdienās, jo runā par to, kā mums visiem sadzīvot. Ja mēs par šiem jautājumiem nerunāsim, būs daudz vieglāk sākt dažādus konfliktus, bet, ja notiek diskusija, ja cenšamies uzklausīt citu cilvēku pozīciju, tas samazina konfliktu iespēju. Un, ja tie tomēr izceļas, tad varbūt tikai vārdos, nevis karā. Tādēļ man Bēthovens ir tik svarīgs.
Esat viens no nedaudzajiem pasaulē atzītiem Latvijas akadēmiskās mūzikas pārstāvjiem, kurš regulāri koncertē ne tikai pasaules un Latvijas lielajās koncertzālēs, ne tikai izsmalcinātās muižās, bet arī mazajos novadu kultūras centros.
Man interesants šķiet jebkurš klausītājs, un dažreiz mazajās zālēs ir īpaši burvīga atmosfēra, sevišķi tad, ja ir iespēja atvest līdzi labu instrumentu vai, kā nupat bija Saulkrastos, uz vietas ir labs “Yamaha” flīģelis – tad arī mākslinieciskais līmenis ir ļoti augsts.
Man ļoti patīk intīma koncerta gaisotne ar atklātiem klausītājiem.
Piemēram, Dzintaru koncertzālē, kur ir 2000 vietu, ir pavisam cita enerģētika. Arī tā man patīk, taču tikai mazajās zālēs var iegūt tādu gandrīz mājas, salonmuzicēšanas izjūtu, kas bija ļoti izplatīta 19. gadsimtā.
Teiksim, Šūmaņa mūzika vispār ir par to, kā mēs, draugi, satiekamies, saprotam visas nianses, zemtekstus mūzikā, tur jau parādās gandrīz improvizācija – nepabeigtas nošu lapas ar idejām, kas nākamajā dienā pamestas. Viņa mūzikā bieži ir fantastiskas idejas, kas nav novestas līdz galam.
Apvienot šādus pretmetus man šķiet ļoti interesanti, tāpat kā savienot ļoti klasiskos Bēthovena klavierkoncertus, kādus atskaņoju visvairāk, ar tādām programmām kā “Simt gadu ar Piafu” kopā ar Katrīnu Gupalo vai arī “No Parīzes līdz Ņujorkai”.
Vai arī rakstīt aranžijas, ko darām “Trīs Osokinu” koncertiem, vai spēlēt jaundarbus, tādu komponistu mūziku, par kuriem nav grāmatā teikts, ka viņi ir ģēniji, kā rakstīts par Mocartu.
Tad man ir vislielākā atbildība, jo,
ja es neatskaņošu Dzenīša vai Maskata mūziku tā, lai būtu vērts klausīties, tad klausītāji domās, ka viņi ir slikti komponisti.
Tā būs atskaņotāja vaina, bet pārmetīs komponistam. Tā ir pavisam cita atbildības pakāpe, tādēļ, kad sadarbojos ar kādu komponistu, man jāsaprot, vai viņš spēj uzrakstīt interesantu darbu klavierēm.
Protams, ir arī vieglāk tāpēc, ka dzīvs komponists man var kaut ko pajautāt un es viņam, atnākt un pateikt, ka šajā vietā vajag ātrāk, bet tajā – klusāk. Mocarts vai Bēthovens to nevar izdarīt.
Pieminējāt klasisko salonmuzicēšanas tradīciju. Man ļoti simpātiskas šķiet tendences, kas patlaban vērojamas izglītības sistēmā, ka mūziku māca arī tiem bērniem, kas nekad nestāsies mūzikas skolā. Bet kā vērtējat specializēto mūzikas skolu sistēmu?
Man liekas, ka tieši priekšmetu daudzums, kas tiek pasniegts mūzikas skolās, ir ļoti laba lieta. Pat tādā gadījumā, ja cilvēks, mūzikas skolu beidzot, nekļūst par profesionālu mūziķi, viņš būs ieguvis ļoti plašas zināšanas par mūziku un kultūru, un arī sistēmu, ko var izmantot gandrīz jebkurā citā darbības sfērā.
Es mūziku uztveru kā jaunu valodu –
tieši tāpat kā mācāmies itāļu, franču vai vācu valodu, mākam lasīt kirilicā, latīņu vai grieķu burtiem, tāpat varam iemācīties lasīt tās septiņas vai divpadsmit notis un līdz ar to saprast, kā klausīties dažādu stilu mūziku, apgūstam šo universālo valodu.
Es varu nospēlēt melodiju, un manas jūtas sapratīs meitene, kas nerunā nevienā valodā, ko zinu es.
Tieši šī sarežģītā sistēma ar daudziem priekšmetiem mūzikas skolā ir tas pamats, kura dēļ mums arī ir tik daudz pasaulē atzītu zvaigžņu kā Andris Nelsons, Marina Rebeka, Pēteris Vasks un citi – izcilības nevarētu rasties bez augsta izglītības līmeņa.
Tāpēc ir svarīgi šo sistēmu saglabāt, jo ar kultūras starpniecību varam visai pasaulei pastāstīt par sevi, un pasaule arī klausās.
Man ļoti patīk, kā nereti gadās, kad koncertzālē kaut kur Honkongā vai Šanhajā, vai kaut kur citur tālu no Latvijas, divās blakus afišās ir Nelsons un Garanča, it kā tur būtu latviešu rezidence. Iespējams, tam lielākā daļa pat nepievērš uzmanību, bet kāds noteikti pamana – re, labākie ir no Latvijas!
