Labākie braucieni, asiņojoša uzacs un sezonas mērķi – Jonass atskatās uz Ķegumā paveikto 0
Latvijas motokrosa vadošais braucējs Pauls Jonass pasaules čempionāta posmā Ķegumā MXGP klases braucienos finišēja 17. un 6. vietā, taču atzina, ka šī bija viņa sezonas labākā sacīkste.
Jonasa rezultātu būtiski ietekmēja kritiens pirmā brauciena sākumā, kuru bija jāsāk no trešā desmita. Savukārt brauciena beigās tika pārsista uzacs, kādēļ atkal nācās zaudēt vairākas vietas. Tomēr brauciena vidū bija brīži, kad labākie apļa laiki piederēja tieši Paulam. Varam tikai iedomāties, kur būtu Jonass, ja viņam labāk veiktos startos. Tā ir viņa un “Husqvarna” komanda lielā kopīgi risināmā problēma – kur atrast pašā sportistā un tehnikā to knifiņu, lai nebūtu jākuļas pa pēcstarta burzmu braucēju vidū.
“Arī šoreiz stari īsti neizdevās, tomēr par pārējo negribu sūdzēties. Tā sanāca, ka Koldenhofa motocikls trāpīja pa mana priekšējo ratu un abi kritām. Ķēru, atkal kritu, tad vēl pēc tramplīna neveiksmīgi pārsitu uzaci.
Brilles bija pilnas ar asinīm un jau skatījos, kur trases malā stāv tuvākā mediķu brigāde. Vai nu vējš papūta, vai tā brūce mazliet pati aizvērās, bet nebija vairs tik traki un turpināju braukt. Es tik viegli nepadodos!
Pēc tam uzaci sašuva, paldies mediķiem. Otrais brauciens man pašam patika un ceru, ka arī skatītājiem,” notikumus trasē komentēja Pauls Jonass.
– Neraugoties uz asiņojošu uzaci, no tevis strāvo milzīgs pozitīvisms. Vai var teikt, ka otrais brauciens, kurā tikai no 11. vietas līdz sestajai, ir labākais šajā sezonā?
– Vietas izteiksmē esmu bijis augstāk, bet ātruma ziņā, pašsajūtas ziņā – jā. Visa nedēļas nogale bija laba, izdevās atrast savu ātrumu. Kvalifikācijā piesita rokas, tādēļ nācās zaudēt pirmo vietu un beigas nobraukt lēnāk nekā varu. Tā gadās. Skatoties sezonas kopējās līnijās šī sacīkste bija vēl viens solis uz priekšu. Šoreiz ļoti jutu un izbaudīju skatītājus. Manuprāt, viņi bija vairāk kā citas reizes. Iepriekšējos gados tas vairāk uzdzina stresu, šoreiz jutos brīvi un pūlis trases malā ļoti palīdzēja.
– Tavs tētis saka, ka Ķeguma trase ir fiziski smagākā visā čempionāta karuselī. Piekrīti?
– Varbūt Lommelas smiltis Beļģijā, kur sacīkste notiks augusta sākumā, ir vēl smagāka. Taču te, Ķegumā, ir sarežģītāk, te tiek izsistas dziļas un viltīgas bedres. Man tas bija tikai pozitīvi, tādas trases patīk. Ar 450 kub.cm motociklu te braukt nav viegli. Ne velti, pat tādi vīri kā Kairoli un Herlings te guva traumas. Man tā bija pirmā reize ar MXGP klases motociklu un arī tādēļ sestdien piesita rokas. Viļņu sekcijā zaudēju daudz laika, taču svētdien ar to tiku galā un tieši tur veicu vairākas apdzīšanas. Atkal jauna un noderīga pieredze.
– Ķeguma trase droši vien bija labs tests par pašreizējo fizisko varēšanu?
– Faktiski jau katra nedēļas nogale sanāk kā jauns tests un katrā sacīkstē var redzēt, cik daudz esmu ticis uz priekšu vai atpakaļ. Sportiskā forma neuzlabojas tik strauji, kā biju cerējis, tomēr progress ir ar katru sacīksti. Smagajā sacensību kalendārā nav daudz laika īpašam papildus darbam. Tā vairāk ir ceļošana no sacīkstes uz sacīksti. Tādēļ jau tas ziemas darbs, kurš savainojuma dēļ izpalika, ir tik svarīgs.
– Kopvērtējumā izdevās pakāpties uz desmito vietu. Ar šādu rezultātu esi apmierināts?
– Jā, kāpēc gan ne? Man pirms sezonas nebija mērķis izcīnīt kādu konkrētu vietu sezonas beigās un nav arī tagad. Es patiešām īpaši nepētu kopvērtējuma tabulu. Uzdevums ir iegūt pieredzi un iebraukties MXGP klasē, lai to savā labā izmantotu nākamgad. Arī komandā saprot, ka man šī ir pirmā sezona un pēc savainojuma, tādēļ rezultāta ziņā nav konkrētas prasības. Protams, katrs grib būt pēc iespējas augstāk – no komandas vadības līdz braucējam. To arī katrā atsevišķā braucienā centīsimies sasniegt.
