Reinī – hobijbizness 1
Reinītim, kā tautā mēdz saukt vienu no senākajiem slēpošanas kalniņiem, šogad aprit 40. 1977. gadā Siguldas fizkultūras skolotājs Zigurds Reinholds ar Rīgas 1. ģimnāzijas un Siguldas 1. vidusskolas skolēniem atbrīvoja Vikmestes upes nogāzi no kokiem un krūmiem, lai izveidotu kalnu slēpošanas trasi. Pēc pāris gadiem tapa pacēlājs, tad sekoja estakādes, tramplīni, slēpotāju namiņš un otrs pacēlājs. Vieni no pirmajiem ierīkoja apgaismojumu, kas ļāva slēpot arī vakaros un naktīs, bet, pateicoties ziemeļu nogāzei, ziemas sporta prieki nereti ilga līdz aprīļa otrajai pusei, kad citur jau ziedēja vizbuļi.
Deviņdesmito gadu sākumā Reiņa trase kļuva par Olava Legzdiņa zemnieku saimniecības “Kalnzaķi” sastāvdaļu. Mazais Reinītis pārvērties līdz nepazīšanai – ar mūsdienīgi aprīkotām trasēm kalnu un distanču slēpošanai, ieskaitot dārgo slīdošās lentes pacēlāju bērniem, kuru pat lielie kaimiņi neatļaujas iegādāties, ziemas sportam līdzās nostājies vasarnieku golfs ar 12 bedrītēm, uzbūvēta inventāra nomas ēka, viesu māja ar konferenču zāli, jauna kafejnīca, atpūtas namiņi. Par īpašo piedāvājumu kļuvusi bērnu skola, kurā jaunie slēpotāji atkarībā no viņu prasmēm tiek apmācīti četros dažādos līmeņos.
– Jāslēpo pa lielajiem kalniem – jāmācās uz mazajiem, – saka Reiņa trases vadītāja, īpašnieka vecākā meita Līva Legzdiņa.
Atvedot pie viņiem ziemā bērnu “nultajā” līmenī, lai līdz pavasarim, kad katrs normāls latvietis dodas uz lielajiem kalniem, viņš jau var brīvi braukt, ir pieradis pie skoliņas formāta un ārzemēs nebūtu nekādu uztraukumu arī bez svešvalodas zināšanām. Reini par labu vietu slēpošanas pamatu apgūšanai atzinuši arī gados vecāki ļaudis.
Mazai trasei savas priekšrocības, taču līdz rentablai uzņēmējdarbībai vēl tāls ceļš ejams, atzīst Līva. Olavs Legzdiņš darbošanos Reinī nosaucis par hobijbiznesu. Pats būdams aizrautīgs kalnu slēpotājs, viņš apņēmies, cik vien būs spēkos, gādāt, lai Reinis allaž ir patīkama vieta ziemas sporta cienītājiem.
