Piespēle kā konfekte jeb leģendārā Miglinieka uzvaras stāsts 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vienam no labākajiem saspēles vadītājiem Latvijas basketbola vēsturē Raimondam Migliniekam 16.jūlijā aprit 50. Piespēle kā konfekte – tieši tik banāli un tomēr precīzi var noraksturot to, ar ko Raimonds visvairāk palicis atmiņā.
Kā Sprīdītis
Raimonds Miglinieks: “Basketbolā nokļuvu, pateicoties tēvam Jānim, brālis Igors bija kā motivācija – redzēju viņa panākumus, un tas kļuva par manu sirdslietu. Tagad daļai bērnu tā ir problēma, jo nosacīti viss jau ir, vide sakārtota un trūkst degsmes.
Daudz manī ieguldījis arī pirmais treneris Andrejs Serga, kurš, piemēram, divreiz nedēļā sešos no rīta ar “Moskviču” brauca man pakaļ uz Purvciemu un veda uz peldēšanu Daugavas sporta namā. Vēlāk trenējos pie Aleksandra Feldmaņa – labs treneris un lieliski komunicēja ar audzēkņiem.
Mēs ar brāli skolā bijām reti, un skolotāji uz mums skatījās šķībi – kas mēs par izredzētajiem. Bet no Maskavas nāca vēstules, ka jābrauc uz PSRS jauniešu, junioru izlasi, es tur spēlēju arī pie gadu vecākiem puišiem. Tā bija gaļasmašīna, neviens neauklējās. Mīkstākie un čīkstētāji neizturēja.
Izcīnījām bronzu Eiropas čempionātā. 16 gadu vecumā mani uzaicināja uz “VEF Rīga”, kur aizsargu pozīcijās bija liela konkurence, – brālis, Gundars Vētra, Valdis Valters, Kārlis Muižnieks, Andris Jēkabsons. Bet tur un vēlāk “ASK Rīga” ieguvu lielu rūdījumu, ar vefiņu pēdējā PSRS čempionāta sezonā izcīnījām trešo vietu. Tas man palīdzēja vēlāk ASV – bija jau pārliecība par saviem spēkiem.
Pāri okeānam devos 1991. gada pavasarī – brālim piedāvāja spēlēt komandā, kuras pusi sastāva veidoja amerikāņi, otru – spēlētāji no bijušās Padomju Savienības. Viņš brauca uz Vāciju un piedāvāja trenerim Aleksandram Gomeļskim paņemt mani. Divus mēnešus braukājām pa ASV, Meksiku, Puertoriko. Treneris no ASV puses bija mācītājs, un mēs bijām nosacīti kā sludinātāji – divi lielākie ienaidnieki spēlē vienā komandā. Vēstījums bija, lai bērni nevazājas pa ielām, kārtīgi mācās, klausa vecākus.
Amerikāņu komandas biedrs piedāvāja palikt tur. Es jau biju precējies, bija jāpieņem ļoti svarīgs lēmums – palikt vai braukt atpakaļ, toreiz nevarēja ar mājām sazināties kā tagad. 21 gads, vairs neesmu mazs, bet tomēr – kā Sprīdītis paliku meklēt laimi.
Sāku mācīties un spēlēt “Riverside Junior College”, tur pavadīju divus gadus, laboju visus rezultatīvo piespēļu rekordus. Tad devos uz Irvainas universitāti, kur spēlēju vēl divas sezonas. Mani aicināja arī ļoti spēcīgas universitātes, tagad varbūt izvēlētos citu variantu, bet toreiz ļoti svarīga bija ģimenes piederība un Irvainā man tādu sajūtu radīja.
Taču neko nenožēloju, jo bija teicamas sezonas, otrajā gadā kļuvu par “Big West” konferences vērtīgāko spēlētāju, biju labākais rezultatīvajās piespēlēs visā NCAA. Stīvs Nešs tosezon nebija desmitniekā. Esmu viens no trim universitātes spēlētājiem, kuri bijuši šīs konferences MVP.
Aģenta loma
Biju ļoti tuvu spēlēšanai NBA, bet zvaigznes nesakrita. Hjūstonā mediji rakstīja, ka “Rockets” mani draftēs otrajā kārtā. Tikai pēc gadiem sapratu, ka neizvēlējos pareizo aģentu, sadarbību piedāvāja ļoti slavena kompānija, kurai klientu lokā bija amerikāņu futbola lielākās zvaigznes, bet neviena basketbolista. Paliku pie pirmās versijas. Tolaik uz eiropiešiem NBA vēl skatījās neticīgi, turklāt man trāpījās gads ar lieliskiem saspēles vadītājiem – Alens Aiversons, Stefons Mārberijs, Nešs, Dereks Fišers un citi. Būtu citā gadā…
Čikāgā pirms drafta pēdējā nometnē turējos kopā ar Vitāliju Potapenko, Židrūnu Ilgausku un Predragu Stojakoviču, brīvā laikā arī gājām uz zāli un trenējāmies. Vienu dienu izdomājām uzspēlēt – mēs četri un pretī Nešs, Rejs Alens un divi garie, viņu uzvārdus gan neatceros. Nejutos sliktāks, biju pārliecināts par saviem spēkiem. Mani tomēr nenodraftēja.
Mēģināju vēl caur CBA līgu (tagadējā G līga) tikt NBA, divās pirmssezonas spēlēs man bija kopā 48 rezultatīvas piespēles. Lai varētu spēlēt regulārajā čempionātā, vajadzēja darba vīzu, kuru gaidīju vairākus mēnešus, bet nesaprotamu apstākļu dēļ tā arī nedabūju. Aģenta vai jurista nolaidības dēļ – nezinu līdz pat šim brīdim. Sapratu, ka nekas nebūs, un nākamajā gadā aizbraucu spēlēt uz Poliju.
Vroclavas “Slask” bija pieņēmusi jaunu treneri – slovēni Andreju Urlepu, kurš ļoti gribēja tieši mani. Pirmajā sezonā mums paredzēja ceturto vietu, bet kļuvām par čempioniem. Visi sākumā bija skeptiski par treneri un mani, zākāja presē, bet beigās nēsāja uz rokām. Urleps man ļoti daudz deva basketbolā. Polijā bija lielisks laiks karjerā, fantastiski fani.
Vēsturiska uzvara
Uz Maskavas “CSKA” aizbraucu pēc 2001. gada Eiropas čempionāta, kur mani atzina par labāko saspēles vadītāju, ar lielu pārliecību, nepieļāvu domu, ka varētu nespēlēt. Pārbaudes turnīrā Ventspilī dabūju labākā spēlētāja balvu, pēc tam vēl turnīrā Turcijā bija liels spēles laiks un labi rādītāji. Sākas sezona, un mani nelaiž laukumā, nevarēju saprast, kas notiek.
Vēlāk sapratu, kas par lietu, – bija seši vai septiņi viena aģenta spēlētāji un viņi visi arī spēlēja. Šā iemesla dēļ komanda bija sadalījusies divās frontēs, Krievijas čempionātā palikām piektajā vietā… Finansiālā ziņā tas bija labākais gads karjerā, bet no basketbola viedokļa – sliktākais.
Latvijas izlases rindās spilgtākais, protams, bija 2001. gada Eiropas čempionāts. Latviju neviens neņēma par nopietnu, bet mēs nevienu nerespektējām – pret visiem gājām uzvarēt. Negribas tā teikt, bet tomēr – pirmajā mačā mājiniekiem turkiem vienkārši neļāva zaudēt.
Grupā bija vēl spāņi un slovēņi, kuriem arī nopietns sastāvs. Turki viņiem reāli pēc tam varēja zaudēt, līdz ar to saimniekiem čempionāts lielā mērā būtu beidzies pēc trim spēlēm. Grupā uzvarējām svarīgajā mačā ar Slovēniju un tikām nākamajā kārtā, pārspēlēs, lai tiktu astoņniekā, Lietuvu pieveicām ar 18 punktiem. Viņiem tas bija liels šoks, pat Šarūns Jasikēvičs preses konferencē raudāja.
Trauma piespieda karjeru beigt 32 gadu vecumā – man jau sen dakteris bija teicis, ka agri vai vēlu vajadzēs taisīt gūžas operāciju, ilgstoši bija problēmas arī ar cirksni, kas ir viena no riebīgākajām traumām, un mocījos visu karjeru.
Pēdējā spēlē Polijā paslīdēju uz reklāmas uzlīmes un kājas aizgāja katra uz savu pusi, jutu, ka ir dimbā. Devos uz klīniku Beļģijā, kurā ārstējās arī slaveni futbolisti, tā bija pēdējā iespēja, bet negarantēja, ka palīdzēs. Pēc atlabšanas cerēju ar izlasi spēlēt 2003. gada Eiropas čempionātā, bet jau pirmajā treniņā sapratu, ka kāju vairs nevaru pacelt kā iepriekš. Tas piespieda likt punktu.
Protams, karjeras beigas ir smags brīdis. Ja būtu veselība, varbūt pat līdz 40 gadiem nospēlētu. Lai kompensētu basketbolu, sāku nodarboties ar lietām, kas patīk, – spēlēt tenisu, braukt ar velosipēdu, peldēt. No 14 gadu vecuma, kad sāka aicināt uz PSRS junioru izlasi, katru dienu biju pieradis pagulēt diendusu.
Bez tās stundiņas es nevarēju. Beidzot spēlēt, nevarēju pierast, ka nav jāiet gulēt. Veins Greckis pēc karjeras teica, ka noteikti pietrūks hokeja, bet nekad – spageti ar vistas fileju, ko visi sportisti ēd spēļu dienās. Man ir līdzīgi (smejas).
Mana sirds arī tagad ir pie basketbola, Rīgā trenēju jauniešus individuāli. Trīs reizes gadā rīkoju nometni “Laiks piespēlei”, bija paredzētas divas nometnes jūnijā, katrā pa 40 bērniem, bet Covid-19 dēļ tās pārcēlām uz gada beigām. Ir prieks redzēt bērnus, kuri mīl basketbolu, atdevi treniņos un līdz ar to arī progresu.
Lielākais paldies vecākiem un brālim, jo bez viņiem basketbolā nebūtu sasniedzis tik daudz.”
Raimonds Miglinieks
Dzimis 1970. gada 16. jūlijā
Bijušais basketbolists
Latvijas izlasi pārstāvējis trijos Eiropas čempionātos, 2001. gadā Turcijā labākais saspēles vadītājs un labākais rezultatīvajās piespēlēs (7,3 vidēji spēlē)
NCAA labākais piespēlētājs 1995./96. gada sezonā (8,5), saņemot “Big West” konferences labākā spēlētāja balvu. FIBA Suprolīgas labākais piespēlētājs 2000./2001. gada sezonā (7,0)
Trīskārtējs Polijas čempions ar Vroclavas “Slask”, vicečempions ar Vloclavekas “Anwil”; spēlējis Maskavas “CSKA”
Ar “VEF Rīga” 3. vieta PSRS čempionātā 1990./91. gada sezonā
Sieva Andžela, no iepriekšējām attiecībām meita Stella (12), dēli Rūdolfs (10) un Leonards (22)
Talants no bērnības
Igors Miglinieks, olimpiskais čempions basketbolā, Raimonda brālis: “Uzskatu, ka Raimondam bija labākā piespēle Eiropā. Vienalga, kurā turnīrā un cik spēcīgā komandā spēlēja, – vienmēr pirmais rezultatīvajās piespēlēs. Vai tā būtu Latvijas izlase vai NCAA ranga 70. komanda, Irvainas universitātē divu gadu laikā sasniedza četru gadu rekordu. Maskavas “CSKA” viņu mazliet nesaprata – ja iedotu brīvas rokas…
Un es domāju, ka tas talants attīstījās bērnībā – dzīvoklī spēlējām viens pret vienu ar mazu bumbiņu. Kad beidz driblēt, tad pret sienu jāiedod piespēle un atkal var driblēt. Viņš skatījās, kā es metu pret divām sienām, un arī jau piecos sešos gados tā darīja, aprēķināja leņķus.
Bērnībā ar Raimondu daudz laika pavadījām kopā, lai gan mums ir sešu gadu starpība. Sētā spēlējām hokeju, futbolu, dzīvoklī arī rokasbumbu, ar draugiem divi pret divi.
Pēc 2001. gada Eiropas čempionāta komandas varēja būt gudrākas – pirkt Raimondu kopā ar Kasparu Kambalu, viņi visu Eiropu rautu gabalos, pretiniekiem vajadzētu speciālu taktiku. Raimonds ārpus sporta ir labsirdīgs, dāsns, stingrs savos uzskatos, noslēgts.”
