* 0
Cilvēki pie mums mēdz tērpties melnā un pelēkā – laikam bail, ka nenosmērējas. Man patīk apģērbs, kurā ir gaisma. Paldies Rīgas domei – kādā pasākumā uzdāvināja man gaiši zilu sporta jaciņu. Pa gabalu pamanāma. Uzreiz gribas, lai kāds arī valkātāju pazītu… Vienreiz iegāju veikalā – visi skatās, tomēr patīkami – novērtē. Spēlējot basketbolu, biju sasitis celi, tādās reizēs kāpostlapa ir labākā komprese. Nopirku kāpostgalviņu, izgāju ārā – šie skatās atkal. Tikai tad ieraudzīju, ka uz skaistās jaciņas gan priekšpusē, gan mugurpusē autogrāfu atstājis putns. Vārnu pazina, mani ne… Bet tas ir skumīgi tikai līdz brīdim, kamēr izbrīvē vietu priekam. Cik mums kolosāli ļaudis – putnus mīl, gaišas drēbes iepriecina, patīk pasmieties.
*
Tā pieņemts, ka glezniecība ir krāsu prieks pēc stingri akceptētiem likumiem. Pusaudža vecumā kopēju milzīgu Rembranta gleznotu portretu. Vēl tagad brīnos, kā varēju krāsas un gaismas likumus tik precīzi uzķert. Tomēr tagad man vajag, lai nekas nenomāc domu vai ideju. Pat tad, ja krāsu prieks neatbilst nekādiem noteikumiem. Galvenais, lai tajā būtu noslēpums. Ieraugot kāda savas akadēmijas mākslinieka bildi, kur ēna krīt brūnpelēka, kaut gan diena ir saulaina, tāpēc tai vajadzētu būt violeti zilganai, pieņemu, ka tāda ir viņa dvēseles iekšējā vibrācija. Citāda, nekā to nosaka gleznošanas likumi. Ja radi mākslu, svarīgi ir mazāk domāt, vairāk just. Ja tas izdodas, notiek brīnums.
*
Kāds gudrs profesors teicis: es tik daudz zinu, kā jāglezno, ka vairs nevaru pagleznot. Arī es vairs nevaru tā, kā jāglezno. Kopš brīža, kad pēc abpusēja plaušu karsoņa biju citās dimensijās, redzēju sevi no augšas, knapi atgriezos. Tie nav iespaidi, kas nosaucami precīzos vārdos, bet informācija par šo lidojumu ir visās manās gleznās, mūzikā, skulptūrās, medaļās, tā ir klāt visam, kam pieskaros radošajā darbā.
*
Vairāk par visu cilvēkam vajag ticību. Nevis tam, ka pēc 70 gadiem te būs tāda pati pārpilnība kā Dānijā, bet ticību šodienai, kurā prieks dzīvot, nevis vajag izdzīvot. Meklējot, kam no sirds ticēt, brīžam šķiet, ka šis gods pienākas vienīgi Dievam. Tomēr vislielākā ticība ir tad, ja izdodas noticēt pašam sev. Ja visam, ko dari, pamatā ir ticība un brīvība. Bet vienā vārdā tas nosaucams – māksla.
