Labākais instruments – balss 0
Pirmdienās un piektdienu rītos, klausoties labi nostādīto balsi “Latvijas radio 2” viļņos, varētu šķist, ka tās īpašnieks ir dzīves vējos krietni rūdīts vīrs, tomēr priekšstats ir mānīgs – radiobalss un dziedātājs Roberts Ošiņš ir enerģisks jauneklis ar dzirkstošām acīm, kuras, šķiet, tā vien teic – dzīvē labākais vēl tikai priekšā.
Līdztekus ikdienas programmu vadītāja un redaktora pienākumiem Roberts gandrīz četrus gadus ir arī populārā LTV seriāla “Mīlas viesulis” teksta dublētājs kopā ar aktrisi Aiju Dzērvi, bet aizvadītajā gadā Roberts skanīgi pieteica savu vārdu pašmāju šlāgermūzikas apritē. Neraugoties uz atrunu, ka dziedāšana esot tikai vaļasprieks, Roberta izpildītās dziesmas, kuru melodijas radījis pazīstamais šlāgermuzikants Artūrs Reiniks, itin bieži ir starp “Latvijas radio 2” spēlētākajām kompozīcijām, bet pašlaik Roberta un viņa grupas “Dakstiņi” dziedātā “Kā man pateikties” iekļuvusi Latvijas šlāgeraptaujas ziemas posma sacensībā.
Izrādās, pievilcīgās balss īpašnieka pievēršanās dziedāšanai nav nejauša. Vēl vairāk – viņš šajā lauciņā jūtas kā zivs ūdenī, jo ar mūziku ir saistīts jau kopš sešu gadu vecuma. Rīgas Doma kora skolā apgūta obojas spēle, vai puse pasaules, sākot ar Japānu un beidzot ar Balto namu, izbraukāts, dziedot Rīgas Doma zēnu korī. Pēcāk – studijas Mūzikas akadēmijas diriģentos un atskārsme, ka mūzika profesionālā līmenī tomēr nav īstais aicinājums. Tolaik Roberts sāka studēt diametrāli pretējā sfērā – uzņēmējdarbības vadības nozarē, ar ko veiksmīgi ticis galā.
“Manā dzīvē viss notiek nejauši,” atskatoties teic Roberts. “Nekad neesmu meklējis nevienu darbu vai sūtījis CV. Apstākļu sakritības dēļ sagadījies nokļūt radio. Ja pirms pieciem gadiem man kāds būtu pajautājis, ko darīšu tagad, šāds scenārijs diez vai būtu ienācis prātā,” spriež Roberts. “Protams, kopš bērnības vienmēr biju vēlējies strādāt tieši radio. Kādā no maniem toreizējiem projektiem satiku Baibu Palkavnieci un apjautājos par prakses iespēju. Pēc zināma laika atskanēja zvans no Baibas…”
Kādreizējai Latvijas radiobalsij Normundam Rutulim mainot darba vietu, pavērās jauna iespēja, un Roberts nokļuva ēterā, lai arī patīkamā balss tembra dēļ viņu jau labu laiku noskatījuši reklāmu veidotāji.
“Jāpateicas vecākiem par balsi, tā ir mans labākais instruments. Par to un dziesmām saņemu komplimentus arī ikdienā, par to prieks. Kas var būt skaistāks par apsveikumu svētkos vai vēstuli, kur saka labus vārdus. Sākumā šķita, ka manas dziesmas klausās vecākā paaudze, bet tagad zinu, ka starp maniem klausītājiem ir arī divdesmit un trīsdesmit gadus veci šlāgermūzikas piekritēji,” smaida Roberts.
Ar savu pirmo paša dziedāto dziesmu – ar Artura Reinika vārdiem “Kā senāk Ziemassvētkos” – Roberts pie klausītājiem nāca 2010. gada nogalē. Pašlaik Roberta dziesmu pūrā ir jau četras A. Reinika melodijas ar dažādu autoru tekstiem. “Mans mērķis nav kvantitāte. Arī plašu koncertdarbību neesmu plānojis uzsākt, nevēlos uzbāzties ar sevi, bet labprāt braucu tur, kur mani aicina,” stāsta dziedātājs.
Aizvadītā gada nogalē, filmējot videoversiju dziesmai “Kā man pateikties”, Robertam pievienojās arī jaundibinātais pavadošais sastāvs “Dakstiņi”. “Nu jau klausītāji, apsveikuma raidījumos lūdzot nospēlēt mūsu dziesmu ēterā, teic, lai uzliekam kaut ko no “Dakstiņiem”. Izskatās, ka šis nosaukums ir lipīgs,” smaida Roberts.
“Pieļauju, kādam citam “ielēkt” šlāgermūzikā būtu neiespējami, varbūt esmu audzis latviskā garā, mūsu mājās Jūrmalā allaž skanējusi latviešu mūzika. Reizēm ar šlāgeri apzīmē arī zemas kvalitātes mūziku, ko pats ēterā nespēlēju, jo tā nav kvalitatīva. Līdztekus ir arī spēcīgas, sevi pierādījušas šlāgermūzikas grupas, kas joprojām muzicē un dara to kvalitatīvi. Diendienā radio esmu kopā ar latviešu mūziku, bet brīvajā laikā, lai atpūtinātu ausis, mīlu klausīties ko citu, kaut ko no klasiskās mūzikas, piemēram, Vīnes klasiķus, džezu.”
Roberta dziedātās dziesmas ir par mīlestību un visas kā viena – mažorā. Pats dziedātājs smej – klausītājiem patīkot liriskās, “pozitīvas” dziesmas – un nenoliedz, ka ikdienas darbs radio dod pietiekamu pārskatu par to, ko tad īsti vēlas dzirdēt šodienas klausītājs. “Varbūt pienāks vecums, kad sākšu dziedāt minorā, bet ne tagad. Esmu uzsācis sadarbību ar Gunāru Freidenfeldu un uz pavasara, vasaras pusi noteikti būs kāda jauna dziesma. Gribētu iemācīties spēlēt ģitāru, tomēr savu nākotni saistu ar radio un televīziju.”
