Process labi pazīstams 0
Evijai nebija izvēles, vai adīt vai neadīt, jo ģimenes sievietes bija naskas rokdarbnieces. Turklāt viņas bērnībā tā bijusi nepieciešamība. Gribi kaut ko smuku – adi.
– Darbošanās ar dzijām, grozi ar kamoliem istabas kaktos man šķita pašsaprotama lieta. Pat aitas turējām, lai vilnu varētu iemainīt pret dziju. Mazliet mēģināju cirpt, taču, kad auns mani gandrīz nobadīja, aitu laiks laukos beidzās, – atceras Evija. Viņa zina, ka pēc smaržas un taustes labai dzijai jābūt mīkstai un zīdainai, bet ar mazu asumiņu. Kā runāja ģimenē, tā, kurai vate klāt, ilgi nekalpos un ātri savelsies.
Adīt var pat vilcienā
Evija atceras gadus, kad no lauku mājām Smārdē ik dienu vilcienā brauca uz skolu Pumpuros, mūzikas skolu Majoros un vēlāk uz studijām Mūzikas akadēmijā. Tolaik vagonā izskatījās kā rokdarbnieču pulciņā – vienmēr kāda braucēja adīja vai tamborēja. Jo tālāk virzījās džemperis vai jaka, jo lielāku maisu Evija staipīja līdzi. Kad adījums izmēru dēļ vairs nebija vilcienā iestiepjams, tas mājās reizēm gaidīja mēnešiem ilgi, līdz tika pieadīta vai pietamborēta apkaklīte. Dažkārt pa to laiku jau bija tapuši nākamie rokdarbi.
Evijas adījumiem raksturīgs izturēts rokraksts – valdziņi veidojas stingri, vienādi. Viņai patīk smalka dzija un raksti, nebiedē tas, ka rokdarbs taps ilgi. Katram apģērbam Evija veido paraudziņu. Milzīgu! Reizēm, noadot tikai pusmuguras lieluma gabalu, varot saprast, vai raksts un dzija sader vai ne. – Es nepazīstu daudziem raksturīgo žēlumu izārdīt rokdarbu, – piebilst Evija. Ja kaut kas nepatīk vai rakstā pamanīta kļūda, viņa var izārdīt pat visu džemperi. Ja citi nepamanīšot, pati tomēr zināšot, ka kaut kas nav labi, un kļūmīgai pīnei uzspraust brošiņas vai siet lakatiņus – to nē!
