“Staļina karš: plānošana, realizācija, dokumenti” – labākā grāmata par “nezināmo” karu 17
“Lauku Avīzes” apgādā iznācis pazīstamā Vācijas vēsturnieka Joahima Hofmana grāmatas “Staļina karš: plānošana, realizācija, dokumenti” tulkojums latviešu valodā.
Grāmata stāsta par līdz tam nezināmo vai arī ne tik daudz plaši stāstīto vēsturi – autors, pamatojoties uz arhīvu avotiem, līdzās hitleriskajai Vācijai apsūdz Padomju Savienības staļinisko režīmu Otrā pasaules kara izraisīšanā. Staļins maskēja savus ekspansijas plānus ar vispasaules revolūcijas lozungiem, taču patieso iekarotāju būtību izteica vārdos: “Katra valsts ir tiesīga izplatīt savu sistēmu tik tālu, cik tālu var aiziet tās armija – citādāk būt nevar.” Staļins gatavoja uzbrukumu Vācijai, raksta Hofmans, turklāt šajā uzbrukumā Vācijai bija jāiet bojā. J. Hofmans savā pētījumā pierāda, ka padomju sarkanā armija pēc tam, kad tās karavīri bija pārgājuši Vācijas robežu, iekarotajā teritorijā paveica tādus pašus noziegumus pret cilvēci, par kādiem vēlāk Nirnbergā tiesāja Vācijas nacionālsociālistiskās partijas un represīvo struktūru vadoņus. Tāpat Hofmans raksta, ka daudzi padomju virsniecības un tā laika politiskās vadības pārstāvji būtu pelnījuši atrasties uz noziedznieku sola, nevis tikt uzskatītiem par cilvēces atbrīvotājiem no “brūnā mēra”.
Šo grāmatu Rietumeiropā nereti sauca par vienu no labākajiem pētījumiem par padomju – vācu kara nezināmajām lappusēm. Vācijā valdošais hitleriskais režīms savus noziegumus paveica “rasu tīrības” vārdā, bet staļiniskajā Padomju Savienībā represijas pret pašas tautu bija pastrādātas, aizslēpjoties aiz “šķiru cīņas” saukļiem, turklāt, kā, balstoties uz dokumentiem, pierāda J. Hofmans, ideoloģiskās cīņas vārdā padomju režīms savu čekistu pastrādātās masveida slepkavošanas nereti mēģināja piedēvēt vāciešiem – piemēram, Katiņas un Ļvivas slaktiņos apsūdzot vācu okupācijas varas iestādes.
Autors rakstīja, ka savā pētījumā viņš mēģinājis salīdzināt Staļina un Hitlera režīmus un, neraugoties uz “tā saucamajiem tabu un intelektuālajiem aizliegumiem”, atainot karošanas metodes padomju pusē. Kādas tās bija? Visizplatītākā – represijas pret pašu karavīriem, nevērība pret cilvēku dzīvību, soļošana pāri līķiem jeb “uzvara par katru cenu”. “Nedrīkst žēlot cilvēku dzīvību” – tāda bija Staļina uzvaras devīze, raksta J. Hofmans.
J. Hofmans dzimis Kēnigsbergā, Austrumprūsijā, 1930. gadā. Otrā pasaules kara beigās, bēgot no uzbrūkošā padomju karaspēka, viņš kopā ar ģimeni nonāca Berlīnē. Jau pēc kara beigām J. Hofmans pabeidza Berlīnes un Hamburgas universitātes, bet 1959. gadā aizstāvēja doktora disertāciju. Līdz pat pensijas vecumam viņš strādāja Vācijas bruņoto spēku Militārās vēstures izpētes centrā, publicējot savus pētījumus par aktuālām, pārsvarā neaplūkotām Otrā pasaules kara tēmām: Vācijas armijas attieksmi pret dažādām PSRS tautām, krievu Vlasova armiju un tās sadarbību ar Vāciju. Viņš bija vēsturnieks ar izteiktu antikomunistisku pasaules uzskatu un šajā grāmatā viņš uzstājas kā ass staļiniskā režīma kritizētājs, taču J. Hofmans nekādā gadījumā nebija noskaņots pret PSRS tautām – tieši otrādi, viņš allaž uzsvēra, ka krievu tauta no staļiniskā režīma ir cietusi visvairāk. Rietumos J. Hofmana uzskatus dažas politiskās aprindas (pirmkārt jau sociāldemokrāti un “zaļie”) sauca par “politiski bīstamiem”. Viņa pētījumi ne vienmēr saskanēja ar tā laika politisko konjunktūru un, piemēram, karstas diskusijas izraisīja viņa uzskati par holokausta upuru skaitu – Hofmans uzskatīja oficiālajā apritē esošus skaitļus par padomju propagandas izdomājumiem. J. Hofmans mira 2002. gadā 71 gada vecumā.
