Labāk pelnīt ar mazāku jaudu 0
Kokapstrādes bizness diplomētam būvinženierim Egilam Reinbergam Vecumniekos sākās ar taras dēlīšu gatavošanu. Deviņdesmito gadu sākumā bija izdevies, kā pats uzsver, godīgi noprivatizēt nelielu galdniekdarbnīcu ar gateri. Drīz vien saimniekam sagribējās “ko paliekošāku”, tāpēc viņa uzņēmums “Pakāpiens” pievērsās arī smalkākiem galdniecības darbiem. “Ja man bija divi rubļi, vienu tērēju, otru, bezmaz vai slēpjot no ģimenes, iekrāju, un tā pamazām vien bez bankām attīstījāmies,” stāsta E. Reinbergs. Šodien galdniekdarbnīcā strādā 30 darbinieki, sortiments pieaudzis līdz 25 vienībām, “Pakāpiens” līdzās četriem pieciem līdzīga apjoma konkurentiem ieņēmis stabilu vietu melnalkšņa un apses koksnes pārstrādātāju tirgū. Mēnesī uzņēmums apdares, pirts lāvu un grīdas dēļos pārstrādā ap 800 kubikmetru baļķu. 80% dēlīšu aizceļo uz ārzemēm, Latvijas pircējiem uzņēmums ražo arī pirts kabīnes un aprīkojumu, “ķemertiņus”, suņubūdas, bet atlikušās skaidas sapresē kurināmā briketēs.
– Esat viens no tiem, kas kokam pievieno vērtību.
E. Reinbergs: – Skaidrs, ka vienkārši pārdot izejmateriālus nedrīkst. Tas nav gudri. Taču ar pievienoto vērtību arī ir viens “bet”, kuru pa šiem gadiem esmu sapratis. Kādreiz domāju – jo vairāk pievienošu, jo lielāks ieguvums, taču tā nav. Biju ieplānojis dēļu impregnēšanu un citas lietas, taču parēķināju, ka galarezultātā mana pievienotā vērtība neatpelna to cilvēku plūsmu un resursus, kas tam vajadzīgi, ņemot vērā arī mūsu dārdzību un nepieciešamību celt algas. Manā biznesā labākais ieguvums sanāk kaut kur pa vidu, kad ar vismazāko jaudu varu vislabāk nopelnīt, tagad esmu pareizajā punktā.
– Kā mazs Latvijas uzņēmums var iespraukties ārzemju tirgū?
– Pirmā eksporta prece, ar kuru tiku uz Vāciju, bija grīdas dēļi no melnalkšņa. Palīdzēja Vācijas latvietis Bruno Prauliņš. Paši arī palaidām caur internetu ziņu pa pasauli, ka mums ir melnalksnis, un pēkšņi no Somijas atsaucās kāda firma ar jautājumu – vai jūs grīdas dēļu vietā varētu ražot cita profila dēlīti – saunām. Somiem produkciju jau piegādāja liela Igaunijas firma. Skaidrs, ka viņiem konkurenti nebija vajadzīgi, tomēr izdevās ar kaimiņiem vienoties par sadarbību. Tā pārgājām uz pirtsdēlīšu ražošanu. Joprojām savu produkciju pārdodam igauņiem, viņi tālāk – uz Somiju.
Esmu pieradis biznesā dalīties, jo tirdzniecība un ražošana ir divas pavisam atšķirīgas jomas. Ja gribēsi visu pakampt, neticu, vai izdosies.
– Kas ir jūsu biznesa pamats?
– Pirmais, kas biznesā jāievēro – kvalitāte un termiņš, un no tā izriet nauda. Ja kāds man saka – vajag ātri un lēti, es saku – nebūs. Tas neiet kopā. Jābūt godīgam – nedrīksti šodien solīt vienu, rīt – citu. Man svarīgs ir vīrs un vārds, ne jau visu izsaka nauda.
– Vai varat ražot vēl vairāk?
– Bija doma vēl un vēl, daudzi arī liek manīt – tev normāli iet, taisi vēl kādu līniju. Taču es jūtu, ka visa kā pietiek, viss notiek labā plūsmā – ne par daudz, ne par maz.
Es tādā veidā vienreiz iekritu, kad 2008. gadā sākās krīze. Biju iepircis baļķus – piekrāvu blāķiem pilnu teritoriju, nebija vairs kur likt, jo viss taču gāja labi, cenas bija izrēķinātas. Pēkšņi divu mēnešu laikā nevienam vairs neko nevajadzēja, bet par baļķiem nauda jāatdod. Četri gadi bija ļoti smagi.
– Kā izdevās noturēties?
– Dzīvoju pēc piramīdas likuma – no viena paņēmu naudu par pasūtījumu un tūlīt atdevu tam, kas visvairāk kliedz. Tā izdzīvoju. Pamazām tiku galā ar banku – biju paņēmis kredītlīniju, arī labu mašīnu uz parāda.
– Kas palīdzēja šādā situācijā?
– Daba, medības, zveja. 30 gadus esmu Vecumnieku mednieku kolektīva vadītājs. Pašam vairāk patīk individuālās medības – sestdienu rītos ceļos ap četriem, bise plecā un pa dienu nostaigāju līdz desmit kilometriem. Tas arī palīdzēja izturēt spriedzi.
– Šodienas uzņēmēju lielākā problēma – labu darbinieku trūkums.
– Lielākā daļa pie manis strādā jau padsmit gadus, taču apmēram četri mainās pastāvīgi – atnāk, pastrādā, aiziet. Cilvēki ir nenopietni. Tagad iepriekš ievācu informāciju – ja daudz mainījis darbavietas, nemaz neņemu.
– Kas piesaista cilvēkus konkrētai darbavietai?
– Attieksme. Tāpēc esmu pret algu maksāšanu uz kartes, jo algas dienā, kad darbinieks atnāk pēc nopelnītā, varam arī parunāties – kā iet, vai ir apmierināts. Mūsu uzņēmumā cenšamies radīt ģimenisku atmosfēru. Parūpējamies par it kā vienkāršām sadzīviskām lietām – esam iegādājušies veļasmašīnu, lai darbinieki var veļu izmazgāt, ierīkojām dušu. Ja nepieciešams, iedodu bezprocentu aizdevumu, lai ar bankām nav jāsaistās. Zinu katra problēmas, cik bērnu, kāda veselība u.c. Divas reizes gadā rīkoju ballītes.
– Par ko uzņēmējdarbībā lielākais prieks?
– Burvīgi, ja kāds piezvana un saka – man jūs ieteica, jo jūs taisījāt kabīni brālēnam, es arī gribu tādu pasūtīt. Tas ir kā medus maize. No tā mēs arī dzīvojam. Kā es saku – neesam lieli, bet solīdi!
– Ko saka deguns – kas tagad vairāk būtu jāražo?
– Es jau reiz nosmēju – vēl tikai koksnes putekļi būtu jāsāk ražot! Reiz biju Lībekā un redzēju, kā viens vācietis kulinārijai kā krāsvielu ražo koksnes putekļus no sarkankoka, baobaba u.c.
Ja nopietni, tagad jūtu, ka vajadzēs ķerties klāt malkai – kurināmais, līdzīgi kā pārtika, būs vajadzīga vienmēr. Man malkas sagatavošanai viss ir – kalte, zāģi, cilvēki.
– Vai tā nav atkāpšanās no “paliekošām” vērtībām?
– Jāražo ne tas, ko es gribu vai māku, bet tas, ko pieprasa, kas vajadzīgs.
VEIKSMES FORMULA
Starts
Darbinieki: 3 – 4.
Ražošana: taras dēlīši.
Ierīces: lentzāģis, četri lietoti darbagaldi.
Produkcijas apjoms mēnesī: 20 – 30 kubikmetri.
Attīstība
Darbinieki: 30.
Ražošana: apdares, pirts lāvu, grīdas dēļi, līstes, aplodas, pirts kabīnes pēc individuāla pasūtījuma, pirts aprīkojums, koka labierīcības, suņu būdas, dekori u.c.
Ierīces: četri lentzāģi, trīs garināmie zāģi, trīs apmalotāji, lielā ēvele profilēšanai, kalte.
Produkcijas apjoms mēnesī: 400 kubikmetri.
Perspektīva
Darbinieki: 35.
Ražošana: papildu esošajai – vēl malka.
Ierīces: malkas skaldāmā un garināmā iekārta.
Produkcijas apjoms mēnesī: 500 kubikmetri.
