Labāk par viņu nespēlēja neviens. Nevaldāmā Džimija Hendriksa dzīve un nāve 2
1970. gada 18. septembra rītā Londonas viesnīcā Samarkand 27 gadu vecumā pārtrūka sava laika un arī visa 20. gadsimta lieliskākā rokmūzikas ģitārista Džimija Hendriksa dzīve. Kā jau tam jābūt līdzīgos gadījumos, arī viņa nāve ir virkne mīklainu noslēpumu oreola ieskāvumā.
Mūzikā viņš patiešām bija ģēnijs – ģitāras Fender Stratocaster virtuozs pārvaldītājs gan ar rokām, gan kājām, gan jebkuru citu ķermeņa daļu. Taču, tā kā šajā pasaulē pavadīti 27 gadi patiešām nav īpaši ilgs laiks, lai uzkrātu lielu daudzumu svarīgu biogrāfisko faktu un radošā veikuma aspektu, runājot par Džimiju, jāiesaista daudz citu cilvēku, jo viņiem bija būtiska nozīme ne tikai mūziķa dzīvē, bet arī pāragrajā nāvē. Sevišķi dažiem…
Kāda noslēpumaina saruna dzērumā
Kādā 1973. gada februāra vakarā Maiks Džefrijs savā Londonas dzīvoklī uzņēma bijušo Džimija Hendriksa grupas un studijas tehniķi Džeimsu “Tepiju” Raitu. Viņi bija pazīstami jau kopš 60. gadu sākuma – tajā laikā Džeimss strādāja pie Maika, kuram piederēja pašam savs klubs, vienlaikus viņš bija arī leģendārās grupas The Animals menedžeris. Jau bija pēc pusnakts, burbons plūda straumēm, pelnutrauks izsmēķu pārpildīts, un tad izskanēja kāda ļoti dīvaina atzīšanās.
Džeimss vēlāk stāstīja, ka joprojām ļoti labi atceras tikšanās reizi pie Maika ar visām notikumu detaļām 1973. gadā, no kurām galvenā esot tā, ka Maiks dzērumā atzinies… Džimija slepkavībā. Turklāt viņi pie šīs tēmas atgriezušies vairākkārt, un ar katru reizi Maiks kļuvis aizvien nervozāks. Beidzot Maiks teicis, ka viņam neesot bijis nekādas izvēles, jo, ja viņš to nebūtu izdarījis, pats vairs nebūtu dzīvotājs. Visi zināja, ka Maikam ir daži ļoti noslēpumaini un šaubīgi “draugi”…
Zīmīgi, ka tikai mēnesi pēc šīs sarunas Maiks patiešām devās uz citiem medību laukiem: aviokompānijas Iberia lidmašīna DC–9, kurā viņš atgriezās no atpūtas Maljorkā, gaisā virs Francijas sadūrās ar citu lidmašīnu. Neizdzīvoja neviens.
Jāpiebilst, šajā sarunā Maika paustie vārdi tikai pastiprināja aizdomas, kas tajā laikā bija visnotaļ izplatītas. Taču Džeimsam vēl nepietika dūšas par šo Maika atzīšanos paziņot plašākai publikai. Tostarp Džeimss pazina Maiku kā krietni vien aptaurētu cilvēku, kurš spējīgs uz daudz ko neprātīgu, tāpēc nebija arī iemesla neticēt viņa atklāsmēm, lai arī tās nākušas krietnā reibumā.
Katrā ziņā Džeimss izlēma labāk klusēt, atgriezās dzimtajā Amerikā, kur atvēra pats savu klubu. Bet 80. gadu sākumā, pēc tam, kad The Animals menedžeris Rods Veibergs kārtējo reizi reformēja šo grupu, atgriezās mūzikas biznesā. Drīz Džeimss un Rods izlēma uzrakstīt grāmatu par saviem labākajiem gadiem.
The Animals un daudzām jau minētajām personām ir cieša saistība ar unikālo ģitāristu Džimiju. 1966. gadā The Animals izjuka pirmo reizi. Bez darba palikušais basģitārists Čass Čandlers nolēma pievērsties producenta darbam. Viņš iepazinās ar mums tagad jau mazliet pazīstamo menedžeri Maiku Džefriju. Jāpiebilst, Maikam grupā neviens lāgā neuzticējās, jo visiem bija zināms, ka, veicot veiklus darījumus ar nodokļu slēpšanu ārzonas uzņēmumos, viņš pats sev sarausis visnotaļ pieklājīgu kapitālu. Protams, to zināja arī Čass, bet viņš neslēpa, ka tagad viņu ļoti interesē Maika spējas.
Topošā ģēnija bērnu dienu ceļš
Džimijs piedzima kā Džonijs Alens Hendrikss, un tas notika 1942. gada 27. novembrī ASV, Vašingtonas pavalstī, Sietlā. Viņš bija izteikts amerikāņu tā dēvētais afroamerikānis, lai gan puse viņa asiņu bija ar indiāņu piegaršu (tēvs – nēģeris, māte – ar indiānietes saknēm), kas, kā apgalvojuši daudzi tā laikposma pētnieki, esot bijis dubults “grēks” krietni vien rasistiski neiecietīgi noskaņotajai politkorektajai amerikāņu sabiedrībai. Četrus gadus vēlāk, kad viņa tēvs atgriezās mājās no kara, viņš vispirms pārdēvēja dēlu citā vārdā – tagad viņu sauca par Džeimsu Māršalu Hendriksu. Vēlāk viņa māte kļuva atkarīga no alkohola un tādēļ arī nomira. Džimijam tolaik bija 15 gadu. Tēvs aizliedza dēlam piedalīties mātes bērēs, jo vēlējās pārtraukt visus sakarus ar bijušās sievas radiniekiem.
Jau kopš mazotnes Džimijs iepazina visu to burvību, ko piedāvāja vergošana politkorekto amerikāņu rasistu plantācijās par nožēlojamiem grašiem. Biogrāfi pauž, ka vergošana un viņa indiāņu saknes pamazām nobriedināja Džimijā smalku atriebības plānu: viņš izlēma kļūt par izcilu ģitāristu, lai ar savu mūziku vienkārši izsvēpētu no nolādēto jeņķu pauriem tur vēl palikušās pēdējās smadzeņu paliekas. Tiesa gan, jāatzīst, ka ģitāras spēlēšana bija vienīgais, ko viņš patiešām varēja iemācīties, jo ģimenes problēmas tiešā veidā izpaudās Džimija skolas dzīvē – viņš nebija nekāds paraugskolnieks, bieži mainīja skolas, nespējot rast kopīgu valodu ar skolotājiem. Tostarp Džimiju reiz arī publiski nopēra par to, kav viņš bija satvēris aiz rokas baltādainu meiteni. Turklāt vēl izslēdza no skolas. Dažkārt viņam gadījās nokļūt policijas iecirknī, tiesa, patiešām par sīkiem nodarījumiem: izsists loga stikls, kādam pārdaudzīts deguns, braukšana ar automašīnu bez vadītāja tiesībām un tamlīdzīgi.
Lieliskais Džimija mīlas romāns ar ģitāru iesākās jau bērnībā. Tā kā iesākumā Džimijam nemaz nebija šāda instrumenta, viņš satvēra slotu un lēkāja ar to visapkārt, imitējot satrakota ģitārista kustības. Skolotāji brīdināja Džimija tēvu, ka dēls murgojot par ģitāru, un tēvs acumirkļa cēlsirdības lēkmē nopircis dēlam ukuleli jeb tā dēvēto havajiešu ģitāru. Tiesa, jau drīz neremdināmais jauneklis pats par pieciem dolāriem nopirka savu pirmo īsto, vēl gan tikai akustisko ģitāru. Pēc laika viņam parādījās ar elektriskais instruments.
1961. gadā Džimiju iesauca armijā (precīzāk gan bija tā – viņu turp nosūtīja atbilstoši tiesas lēmumam par līdzdalību mašīnas aizdzīšanā, kas tajā laikā bija tradicionāla jauno melnādaino amerikāņu izklaide), nosūtot dienēt izpletņlēcēju divīzijā. Pat armijā Džimijs katrā izdevīgā mirklī nešķīrās no savas “iemīļotās”. Turklāt viņa dienests beidzās salīdzinoši ātri – kādā reizē viņš ar izpletni piezemējās tik neveiksmīgi, ka sevi nopietni savainoja, un viņam dienesta laiku saīsināja uz pusi.
Atgriezies no dienesta, Džimijs pārliecinoši pievērsās tikai mūzikai. Un jau drīz izrādījās, ka viņa ģitāras spēle patiešām spēj daudziem izsvēpēt smadzenes, jo viņš bija “puisis ar raksturiņu”. To ātri pamanīja, tāpēc Džimijam nekādi nesekmējās puslīdz ilgstoša būšana kopā ar daudzajiem kolektīviem, kuros nācās sevi apliecināt. Džimijs saprata, ka ir tikai viena izeja – vai nu viņš iet bojā bada nāvē, vai tomēr spēj atrast savu publiku. Viņš bija ļoti pacietīgs, gaidot savas zvaigžņu stundas iestāšanos. Jaunais ģitārists pārcēlās uz Ņujorku, kur vispirms iepazinās ar Boba Dilana daiļradi, kļūstot par neglābjamu viņa pielūdzēju, un, visbeidzot, tur viņš sastapa Času Čandleru.
Visi ceļi ved uz Londonu
Tas notika 1966. gada jūlijā. Čass iegalvoja Džimijam, ka jādodas uz Londonu, jo Amerikā viņam tāpat nav ko darīt – amerikāņi esot absolūti biezausaina tauta, tāpēc ne vella nesaprotot no ģitārmūzikas, bet viņa talantu pa īstam var novērtēt tikai miglainajā Albionas salā. Un tā 1966. gada 26. septembrī Džimijs nepilnu 24 gadu vecumā pirmo reizi spēra kāju uz britu zemes, kur viņam sākās cita dzīve. Uz nepilniem četriem gadiem…
Vispirms viņš, sekojot Časa padomam, no sava vārda izmeta, viņaprāt, lieko papildus “em” burtu un kļuva vienkārši par Džimiju. Un Londona viņam katrā ziņā iepatikās. Viņu iepazīstināja ar tobrīd jau diženo Eriku Kleptonu, kas cita starpā bija viens no viņa nosacījumiem, lai vispār ielaistos darījumā ar pārlidošanu no Amerikas uz Angliju. Turpat viņš iepazinās arī ar basģitāristu Noelu Redingu un bundzinieku Miču Mičelu, ar kuriem ātri atrada kopīgu valodu, kā rezultātā tapa grupa Jimi Hendrix Experience.
Pirmais albums Are You Experienced? strauji uzkāpa britu hitparādes otrajā vietā, piekāpjoties tikai leģendārajam bītlu albumam par seržantu Piparu. Un tas rats bija acumirklī iegriezies. Melnādainais ģitārists gluži kā pēc burvju nūjiņas mājiena bija pārvērties rokmūzikas metrā. Uz četriem gadiem…
Bet mums jāatgriežas pie Maika Džefrija.
Maika stingrais komerciālais tvēriens izpaudies jau dienesta laikā britu armijā, kur viņš dienēja izlūkošanā, tāpēc nav jābrīnās, ka kopš tā brīža informācija par viņa biogrāfiju kļuvusi visnotaļ izplūdusi. Zināms vien tas, ka Maiks sarausis pieklājīgu kapitālu, pārdodot Ēģiptē izvietotajiem britu kareivjiem ne gluži pirmā svaiguma laikrakstus. Atgriezies Anglijā, viņš kļuva par kluba īpašnieku un uzsāka uzņēmējdarbību.
Bet 1966. gada oktobrī Džimijs Hendrikss, Noels Redings un Mičs Mičels parakstīja ar Času un Maiku producēšanas līgumu, kas gan netraucēja Maikam vienam pašam jau decembrī parakstīt atsevišķu līgumu uz četriem gadiem tikai ar vienu pašu Džimiju, un tajā jau vairs nebija minēti ne Noels, ne Mičs, nedz arī Čass. Maiks labi apzinājās, ko dara, proti – jo mazāk blakus šķēršļu, jo lielāku atdevi spēj dot bizness. Jebkurš.
Bet par Maika lielāko sasniegumu kļuva 1967. gada janvārī parakstītais līgums ar izdevniecību Warner Brothers, kā rezultātā viņš ne tikai saņēma tiem laikiem nedzirdēti lielu summu 20 000 ASV dolāru apmērā reklāmas kampaņai, bet arī panāca to, ka visas ekskluzīvās tiesības uz viņa producētajiem tā dēvētajiem māsterdiskiem pieder ārzonas uzņēmumam Yameta, par ko vēlāk Warner Brothers ļoti nožēlos. Jāpiebilst, tolaik tiesību uz māsterdiskiem nebija pat The Beatles un The Rolling Stones.
Saņēmusi tik nopietnu atbalstu, Džimija grupa sāka savu triumfa gājienu pa koncertzālēm. Drīz no Eiropas tā pārcēlās uz Ameriku, pavadot tur aizvien vairāk laika. Turnejas kļuva aizvien garākas, savukārt honorāri pieauga fantastiskā apmērā.
Maika radītā mašinērija sākotnēji darbojās bez īpašām problēmām, taču 1968. gada vidū tās tomēr sākās. Džimijs, protams, labi apzinājās, ka par saviem panākumiem lielā mērā ir pateicīgs Maikam, tostarp arī Časam, tomēr viņu ātri sāka neapmierināt menedžeru vēlme ierobežot viņa radošo potenciālu. Sākotnēji klusā Džimija kurnēšana drīz pārauga atklātā un vētrainā protestā, kas īpaši izpaudās albuma
Eletric Ladyland ieraksta laikā Ņujorkā. Džimijs vēlējās atteikties no trio formāta un uzaicināt ierakstos piedalīties dažus citus mūziķus, taču Čass tam aktīvi pretojās. Džimijs neatlaidās. Viss beidzās ar to, ka Čass pārtrauca producenta attiecības ar Džimiju.
Bet Džimijs bija ieskrējies un tagad uzklupa arī Maikam, kurš allaž visus nogurdināja ar savu nežēlīgi piesātināto koncertu grafiku. Grupas dalībnieki ļoti ātri nonāca uz fizisko spēku un nervu izsīkuma robežas. Bet, kā atzinis pats Džimijs, vislielākais pārbaudījums viņam esot bijusi repertuāra vienveidība, ko Maiks viņam neļāva mainīt.
Pavisam nelāgs pavērsiens notika 1969. gada vasarā. Grupas koncertu kvalitāte bija kļuvusi par neparedzamu parādību. Tā bija pilnīgi atkarīga tikai no tā, kādā noskaņojumā tobrīd bija Džimijs. Un viņš vai nu bija fantastiski spožs, vai, gluži otrādi, tikai ar lielu piepūli bīdīja pirkstus pa ģitāras grifu, bieži vien netrāpot pareizajās “pumpās”.
Tostarp sanaidojās arī Noels un Mičels, pārtraucot savā starpā sarunāties. Drīz Noels aizgāja no grupas un viņa vietā stājās Billijs Kokss. Taču galvenā problēma tomēr bija Džimijs, kurš aizvien atklātāk pauda vēlmi visu mainīt. Lai arī Mičs palika ar viņu, tomēr Džimijs jau ļoti nopieti apsvēra citas grupas izveidošanu, kurai pat jau bija izdomājis nosaukumu – Sky Church Music. Tajā laikā ap viņu pulcējās visu iespējamo rangu mūziķi.
Tostarp interesanti, ka par to domāja un savā ziņā Džimiju atbalstīja arī Maiks, kurš gan it kā peldēja savu panākumu slavā, taču naudas viņam nezin kāpēc allaž hroniski nepietika. Turklāt dīvainā kārtā pieauga arī parādi, jo Maika shēmas turējās tikai uz krietni vien apšaubāmu skaidrās naudas plūsmu, kuras stabilitāti garantēja tikai aktīva koncertdarbība. Laikabiedri vēstījuši, ka grupas administratori sev līdzi allaž vadājuši čemodānos, somās un polietilēna maisiņos sabāztas lielas skaidrās naudas summas.
Lai arī skaidrā nauda no koncertiem patiešām ienāca nevainojami, diemžēl strauji pieauga arī grupas izdevumi. Džimiju pašu neuztrauca finanšu problēmas. Piemēram, viņš pat nezināja, cik maksā skaņu ierakstu studijas nofraktēšana. Eksperimentējot ar skaņu, viņam tajā patika pavadīt pārsteidzoši ilgu laiku. Bet zināms, ka albuma Electric Ladyland ierakstam studijas izmaksas pārsniegušas 60 000 dolāru, kas tajā laikā bija ļoti ievērojama summa. Vienlaikus mūziķi vienkārši tāpat palaida vējā lielu naudu: lepni limuzīni, greznas viesnīcas, rēķini par allaž sabojāto apartamentu īpašumu un tamlīdzīgi.
Džimijam bija ļoti daudz paziņu, kuri absolūti nekautrējās viņu pamatīgi noslaukt, jo zināja, ka Džimijs nespēj atteikt. Šajā ziņā viņš bija gluži akls, nekad neskaitīja savu naudu. Viņa galvenā vājība bija īpaši greznas un ātras automašīnas un ģitāras. Reiz viņš vienā paņēmienā nopirka deviņus instrumentus…
Šis Džimis!
Pēc rakstura Džimijs bija jautrs, saviesīgs un trakulīgs. Viņš varēja atvest uz ierakstu studiju baru pilnībā nepazīstamu cilvēku, ar kuriem nule iepazinies uz ielas, varēja pārsteidzoši un apstulbinoši iznest cauri gan savu koncertu iesildītājmūziķus, gan bez izņēmuma arī visus tuvākos biedrus. Bet reiz viņš dienu pirms visu termiņu izbeigšanās kaut kādā veidā pamanījās pilnībā pazaudēt sava otrā albuma māsterdisku.
Tomēr, neskatoties uz savu neprognozējamību, Džimijs vienlaikus bija arī iedzimts perfekcionists. Viņš pats varēja stundām ilgi sēdēt studijā, eksperimentējot ar ģitārskaņas partijām un efektiem, dažkārt kļūstot arī par nesaudzīgu tirānu. Piemēram, dziesmu Gypsy Eyes ierakstīja tikai ar 43. reizi, turklāt arī pēc tam Džimijs nejutās apmierināts. Bet All Along Watchtower ieraksta laikā viņš piespieda ģitāristu vismaz 20 reizes pārrakstīt viņam atvēlēto akustisko pavadījumu. Tāpat Džimijs dažkārt varēja kāda galīgi nesvarīga, viņu nokaitinājuša iemesla dēļ vienkārši pagriezties un aiziet prom, arī koncerta laikā.
Uz skatuves Džimijs publiski burtiski izvaroja savu ģitāru, metot to pret grīdu, lēkājot pa to, trinot to gar skandām un sagāžot ar to mikrofonus un visu uz skatuves esošo aparatūru. Viņš ģitāru spēlēja ar zobiem vai arī turot to sev aiz muguras, vai aiz galvas. Un savas ģitāras viņš mēdza arī sadedzināt. Turklāt – viņš to darīja bez izņēmuma visos savos koncertos. Visos!
Šādas izdarības izmaksāja pietiekami dārgi, un jau tajā laikā ģitāristi burtiski gaudās par to, cik daudz ideāli pareizas, unikālas Fender Stratocaster ģitāras neglābjami sabojāja uz skatuves melnādainais ģitārspēles ģēnijs. Turklāt vēl jāņem vērā apstāklis, ka viņš bija kreilis. Attiecīgās ģitāras izgatavoja tikai pa vienam eksemplāram uz 25 labroču eksemplāriem. Dažkārt šādu eksemplāru aptrūkās, un tad Džimijs ņēma parasto ģitāru, pārlika otrādi stīgas un siksnas turētāju, un – kārtējais instruments publiskā vandalisma aktam bija gatavs. Turklāt zīmīgi, ka tas netraucēja arī ar tādu viņam nepiemērotu ģitāru spēlēt gluži tāpat, kā tikai viņam domātu. Turklāt kāda leģenda pauž, ka viņš vispār vispirms iemācījies spēlēt ģitāru, kas bija labročiem domāta, tikai viņš to vienkārši pagriezis otrādi un sācis spēlēt, pat nepārliekot stīgas, un vēlāk dažkārt, visiem par lielu pārsteigumu, sekmīgi demonstrējis šo triku.
No Londonas atgriezies Amerikā, Džimijs ieradās bijušajā skolā, no kuras viņu savulaik izslēdza, un tās sporta zālē uzspēlēja kopā ar tā brīža skolas grupiņu.
Narkotikas un daiļrade
Viens no iemesliem, kāpēc Džimijs sagāja ragos ar Času Čandleru, bija menedžera neiecietīgi striktā nostāja pret narkotikām, īpaši LSD.
Sākotnēji, lai iedvesmotos dziesmu rakstīšanai, Džimijs lietoja alkoholu. Pirmais viņa albums ierakstīts absolūtā “iedvesmas vilnī”, taču jau tad izpaudās apreibinošo vielu graujošā iedarbība uz Džimiju, īpaši jau tieši saistībā ar alkoholu, ko viņš, izrādās, nevarēja īpaši panest. Iedzēris tā pavairāk, viņš vai nu ātri atslēdzās, vai īsu brīdi pirms atslēgšanās paspēja vēl kārtīgi izālēties. Reiz reibumā viņš burtiski piekāva vienu no savām mūža mīlestībām Ketiju Ečingemu ar tālruņa klausuli, jo viņam bija licies, ka viņa tobrīd zvana kādam citam vīrietim. Viņš ir arī sadauzījis lauskās pudeles pret draugu un tostarp arī nepazīstamu cilvēku galvām. Turnejas laikā Zviedrijā viņš vienatnē teju vai līdz nepazīšanai izdemolēja viesnīcas numuru, vienlaikus pamatīgi traumējot sev roku.
Zināms, ka narkotikas Džimijs pirmo reizi pamēģināja 1967. gada pavasarī, cerot, ka tās viņa daiļradi spēs pacelt grūti aizsniedzamā augstumā, taču patiesībā efekts izrādījās gluži pretējs. Pirms kāda koncerta Vācijā Džimijam misējās ar pareizo daudzumu, kā rezultātā viņš pilnībā zaudēja sajēgu. Viņš iznāca uz skatuves, vienkārši apsēdās uz skandām, truli kustināja kājas un periodiski atmeta atpakaļ galvu. Katru reizi, kad grupas mūziķi centās uzsākt koncertu, viņš sāka mežonīgi smieties un gāzās nost no kājām. Koncerts tā arī nenotika.
Noels Redings paudis, ka Džimijs pastāvīgi vēlējies aizbēgt no realitātes kaut vai tikai uz dažām stundām, dēvējot šo stāvokli par “labāko, kas vispār var būt, izņemot nāvi”. Katrā ziņā narkotiku lietošana bija ļoti izplatīta rokmūziķu vidē, un Džimijs ļoti ātri pie tā pierada. 1969. gada maijā viņu arestēja Toronto lidostā, atrodot viņa bagāžā heroīnu. Viņu atbrīvoja pret drošības naudu 10 000 dolāru apjomā, bet vēlāk tiesa lēma attaisnojoši, jo atradās kāds liecinieks, kurš it kā bija redzējis, kā kāds nepazīstams tips iebāž Džimija somā saini ar baltu pulverīti. Tostarp tiesā Džimijs godīgi paziņoja, ka paspējis izmēģināt dažādas narkotikas, taču tas ne reizi neesot bijis heroīns…
Mūzikā Džimijs nevaldāmi vēlējās eksperimentēt. Tostarp melnādainie politiskie aktīvisti pieprasīja, lai Džimijs izveido pilnībā melno grupu un atsakās savā mūzikā no psihodēlijas, vairāk akcentējot tieši nēģeru raksturu. Menedžeri uzstāja, lai viņa mūzika kļūtu saldāka, popsīgāka. Savukārt klausītāji no viņa gaidīja tikai vecos labos hitus un efektīgus trikus uz skatuves. Bet viņam pašam jau sen bija apriebusies māžošanās uz skatuves, regulārā ģitāras dedzināšana un vispār sevis padarīšana par ģeniālo mežoni–ākstu. Viņš vēlējās iet aizvien tālāk savos muzikālajos eksperimentos. Taču viņa rokas izrādījās sasaistītas. Džefs Beks šajā sakarā paudis: “Vienīgā Džimija bēda bija tā, ka viņš mēģināja norauties no āķa, uz kura pats bija sevi uzspraudis. Publika no viņa nevēlējās neko citu, un Džimijs bija tik lieliski iedzīvojies savā tēlā, ka viņam bija ārkārtīgi grūti piespiest kādam sevī saskatīt kaut ko citu.”
Tiesa, no draņķīgās situācijas Džimijs pietiekami ātri atguvās, sākot kaldināt jaunus nākotnes plānus, uzspēlējot kopā ar citiem saviem draugiem un ierakstot jaunus albumus. Piemēram, ir informācija par to, ka grupa ELP (Emerson, Lake & Palmer) tajā laikā varēja pārvērsties arī par HELP.
Meitenes un politika
Neaudzināta dauzoņas tēls, ko Džimijs, Maika Džefrija sakūdīts un atbalstīts, nesaudzīgi ekspluatēja, lika visa vecuma sievietēm viņa dēļ zaudēt prātu, atmodinot rudimentāro ģenētisko vēlmi, lai viņas “paņem ar varu”. Pēc koncertiem aptrakušās sievietes vārda vistiešākajā nozīmē viņu vajāja, un, ja nespēja panākt, ka viņas tiek “paņemtas” turpat un jebkuros apstākļos, vismaz centās izraut kādu šķipsniņu no viņa sprogainās matu kodaļas vai apģērba. Neskatoties uz to, Džimiju nevarēja uzskatīt par klasisku mačo. Viņam, protams, bija pārsteidzoši liels skaits gadījuma rakstura piegulētāju, taču pa īstam viņam bija tikai divas sievietes.
Sievietēm Džimija dzīvē bija pietiekami liela loma. Viņš nekad neizjuta viņu trūkumu, allaž patiesi iedvesmojoties gan savai muzikālajai, gan liriskajai daiļradei. No Džimija mūzu klāsta var izcelt Feju Pridžeonu, Lindu Kītu un Betu Deivisu (ģeniālā pūtēja Mailza Deivisa sieva). 1967. gada sākumā Džimijs teju vai aizvīla no The Rolling Stones dziedātāja Mika Džegera viņa draudzeni Marianu Feitfulu, par ko vēlāk nācās samaksāt ar to, ka Miks atriebē aizvīla Džimijam draudzeni Devonu Vilsoni, ar kuru Džimijam bija atraisījies vētrains romāns. Tomēr visbūtiskākā loma viņa dzīvē bija tikai divām sievietēm – Ketijai Ečingemai un Monikai Danemanei.
Tomēr galvenais Džimija lāsts tā laika Amerikā bija viņa ādas krāsa. Kad kopā ar savu jauno grupu Džimijs jau kā atzīta zvaigzne no Londonas atgriezās ASV, sanāca tā, ka lidostā palaimējās sastapt vienu no lielākajām rokenrola ikonām Džeriju Lī Luisu, kurš lielā sajūsmā paspieda roku abiem pārlaimīgajiem mūziķiem, taču izlikās pilnībā neredzam pašu Džimiju. Jo Džimijs bija krāsainais. Viņa grupas biedriem bijis vairāk nekā grūti pierast pie šīs liekulīgās Amerikas, kas pati sevi jau tad slavināja kā “brīvības un vienlīdzības” citadeli. Reiz viņi piespieda Džimiju doties kopā uz kādu nomaļu bāru, un tikai tad, kad bija iegājuši iekšā, acumirklī saprata savu kļūdu, jo nekavējoties uzrāvās uz nevaldāmu rasu ienaida straumi.
Tajā pašā laikā Džimija melnās rokzvaigznes statuss piesaistīja politisko aktīvistu uzmanību. Vēl nav noskaidrots, no kā Džimijs baidījās vairāk – no politkorektajiem baltādainajiem tautiešiem vai saviem melnajiem brāļiem.
1968. gadā nogalināja melnādaino tiesību aktīvistu Martinu Luteru Kingu. Viņa nāve sacēla protestu vilni visā ASV. Bija sanācis tā, ka tieši tajā dienā Džimijam ar grupu vajadzēja uzstāties, taču, uzzinājuši par masu nekārtībām, neviens no mūziķiem nevēlējās nekur doties. Tad policija informēja Džimiju, ka pie skatuves sapulcējies liels pūlis, un tajā gadījumā, ja viņš neuzstāsies, šie ļaudis satrakosies vēl vairāk, izies ielās un sāks demolēt pilsētu. Džimijs ieradās un, izgājis uz skatuves, pārtraucot apdullinošās publikas gaviles, teica mikrofonā: “Šo numuru es veltu savam draugam.” Un sekoja gara, neticami skaista instrumentālā kompozīcija. To nospēlējis, Džimijs nolika ģitāru un devās prom.
Smagās rokmūzikas pamatlicējs
Lai spētu novērtēt Džimija nozīmību rokmūzikas kultūras un visaptverošās kultūras izpratnē, atliek vien paklausīties vai palasīt intervijas ar tā laika atzītiem rokeriem. Tiklīdz saruna ievirzās gultnē par 60. gadiem, viņi visi neizbēgami atceras “šo puisi”, kurš ar savu spēli viņiem izskalojis smadzenes.
Džimijs spēlēja ģitāru, pārslogojot skaņu ar dažādiem efektiem (galvenokārt Fuzz un Wah–Wah), līdz tā sāka vēstīt Ktulu balsī. Viņš radīja formātu smagajam rokam kā mūzikai, kas akcentēta tieši pārslogotā ģitāras skanējumā un efektīgās solopartijās. Noklausījies savu dziesmu Džimija aranžētās versijas, Bobs Dilans atzina tās par vislabākajām no visām esošajām – bet tādu esot vismaz 10 000! Daudzas atdzimušas no jauna, tieši smagajā aranžējumā kļūstot par hitiem, kurus izpilda daudz citu mūziķu, tostarp pats Dilans. Piemērs ir tas pats All Along The Watchtower. Dilans izteicies: “Man patīk, kā šo dziesmu izpildīja Džimijs Hendrikss, pat pēc viņa nāves es pats turpinu spēlēt tikai viņa versiju… Savādi, jo katru reizi, kad to izpildu, mani pārņem neatvairāma sajūta, ka tas ir veltījums viņa īpašajam talantam.”
Visi tā laika ģitārspēles varoņi ir vienisprātis, ka labāk par Džimiju tajā laikā nespēlēja neviens.
Džimijs un menedžeru parādi
Savukārt Maiks Džefrijs, kurš mūzikā neko daudz nesaprata, īpaši nesirga ar pieticību un savu vēlmju iegrožošanu. Viņš prasmīgi spēja veidot sev tāda cilvēka veidolu, kurš ikvienam nepārtraukti izstaro potenciālus draudus – gan dienā, gan naktī nenoņēma tumšas acenes, valkāja tikai melnas drēbes, melnu un līdz zemei garu mēteli. Viņš apzināti darīja visu iespējamo, lai kļūtu par savējo amerikāņu rokmūzikas industrijā, kas zināmā mērā viņam arī izdevās.
No otras puses, tuvība ar Džimiju lika Maikam vajadzības gadījumā pieņemt arī hipija veidolu un pat niekoties ar narkotikām. 1969. gada vasarā viņš iegādājās sev māju prestižā Ņujorkas rajonā, bet Džimijam noīrēja īpašumu Šokanā. Maikam piederēja vairāki klubi Anglijā un Spānijā, kas bija ļoti veiksmīgi, un panākumu eiforijā viņš sāka pierunāt Džimiju par nepieciešamību investēt savus līdzekļus tāda atvēršanai arī Ņujorkā. Tas izdevās, tiesa, jau mazliet transformētā veidā, kā rezultātā tapa supermodernā Electric Lady Studios ierakstu studija.
Biznesa plāns pamatos bija labs, izņemot vienu aspektu – atrašanās vietu. Izrādās, Ņujorkas 8. iela, kas bija izvēlēta par topošās studijas vietu, bija mafijas kontrolē. Tajā atradās jau četri itāļu klubi, un mafiozi nebija ieinteresēti, lai tik skaļas reputācijas rokzvaigzne tās teritorijā īsteno kaut kādus savus biznesa plānus. Galvenokārt jau tāpēc, ka tas parasti piesaista lieku uzmanību.
Tomēr Maiks projektu uzsāka. Un tūlīt sākās problēmu virkne – izdevumi izrādījās tik lieli, ka pat tāds veikls finanšu blēdis, kāds bija Maiks, ātri vien nonāca strupceļā. Situāciju nespēja glābt arī viņa no Warner Brothers izmangotais prāvais aizdevums. Un tad stūrī iedzītais Maiks bija spiests spert savu, šķiet, visriskantāko soli dzīvē – aizņemties naudu no mafijas…
Šeit viņam palīdzēja pazīšanās ar Bobu Livainu, kurš bija strādājis kopā ar Frenku Sinatru. Sākumā viss izdevās, taču tad, kad bija jāsāk atdot aizņēmumu, problēmu mākonis kļuva aizvien nomācošāks. Studijas menedžeris Džims Merons stāstījis, ka reiz Maiks satriekts atzinies, ka viņam neesot 20 000 dolāru, kas drīzumā jāatdod mafijai, tāpēc viņu varot nosūtīt arī uz viņpasauli. Tajā reizē kaut kā izdevies izgrozīties.
Tostarp līdztekus visām citām problēmām beidzot par Maiku visā nopietnībā bija sācis interesēties arī IRS – federālais ienākumu kontroles dienests. Lieta tāda, ka Džimijam kā ASV pilsonim nebija tiesību maksāt nodokļus Bahamu salās, kur bija reģistrēts ārzonas uzņēmums Yamcta, savukārt Britānijas pavalstniekam Maikam bija tādas tiesības, un viņš tās aktīvi izmantoja. Taču arī viņš nedrīkstēja bez IRS sankcijas no Yamcta rēķiniem Bahamās ne centa pārskaitīt uz ASV! Bet jaunajai studijai ļoti vajadzēja līdzekļus tieši Ņujorkā. Un tad, kā jau to varēja sagaidīt, Maiks izmantoja labi pārbaudītu paņēmienu.
Bobs Livains atcerējies, ka Maika finanšu asistenti regulāri kursējuši pa maršrutu Bahamas–Ņujorka, allaž pārvadājot krietnu kravu skaidrās naudas, ko slēpuši, kur vien bija iespējams, pat apakšveļā. IRS aizvien aktīvāk sāka interesēties, par kādiem līdzekļiem top Electric Lady studija. Maikam pastāvīgi draudēja studijas konfiskācija, taču viņš allaž spēja kaut kā izgrozīties. Viņš bija neslikts taktiķis, taču diemžēl ļoti vājš stratēģis. Viņš dzīvoja šodienai un neko nesajēdza no ilgtermiņa plānošanas. Un viņš zināja tikai vienu veidu, kā palielināt ieņēmumus – līdz pēdējai pilītei izspiest mūziķus.
Maiku uztrauca ne tikai sliktās attiecības ar Džimiju, bet arī bailes par iespējamo konkurenci no citu menedžeru puses. Dažkārt tas izpaudās visnotaļ paranoidāli. Kā uzticams Britu impērijas dēls viņš nekad neatsacījās no tās galvenā pamatprincipa, proti – skaldi un valdi. Tāpēc viņš allaž pacentās savstarpēji salaist ragos ikvienu, kas tikai pietuvojās Džimijam. 1969. gadā šī Maika paranoja īpaši saasinājās – viņš pat izvietoja noklausīšanās iekārtas Boba Livaina birojā, lai allaž būtu lietas kursā par visu tur notiekošo. Citā veidā Maiks šādu informāciju nespēja iegūt, jo viņam nekādi neveidojās uzticamas attiecības ne ar mūziķiem, ne studijas darbiniekiem.
Maiks kļuva gluži vai traks, dzirdot Džimija atteikumus doties kārtējā koncertturnejā. Bet viņa bailes kļuva īpaši lielas, kad Džimijs sāka strādāt kopā ar jauno ierakstu studijas Record Plant producentu Alanu Duglasu, kurš galvenokārt gan bija džeza producents un ļoti interesējās par grāmatām un kino. Džimijam viņš bija mazāk interesants kā producents, vairāk kā bohēmiska dzīvesveida nesējs, un pret to Džimijs izjuta nepārvaramu noslieci.
Lai arī kopdarbība nesanāca un 1969. gada decembrī Džimijs un Alans šķīrās, Džimijs neatkāpās no jaunas grupas veidošanas idejas, pieaicinot tajā Badiju Mailzu un Billiju Koksu. 1970. gada janvārī, nesaņēmis Maika atbalstu, Džimijs kopā ar šiem mūziķiem nospēlēja dažus koncertus. Maiks, to uzzinājis, kļuva nikns, acumirklī atlaida Badiju un uzstāja uz to, ka jāturpina pastāvēt Džimija Experience. Un savu panāca. Pēc uzstāšanās leģendārajā Vudstokas festivālā Džimijs kopā ar Noelu un Miču kā Experience devās turnejā The Cry Of Love.
Lai arī šī turneja bija ļoti ražīga, tomēr Maika parādi turpināja pieaugt. Un šajā visnotaļ samudžinātajā stāstā īpaši jāuzsver kāds jautājums: vai Maiks izņēma no parakstīto dokumentu sējuma Džimija dzīvības apdrošināšanas polisi? 1968. gadā, kad Warner Brothers ar Džimiju parakstīja jaunu līgumu paketi, izdevniecība uzstāja, lai paketē neietilptu apdrošināšanas polise. Taču Maiks tomēr tādu noformēja. Bobs Livains apgalvojis, ka pats savām acīm tādu redzējis kopā ar citiem dokumentiem. Turklāt viņš pat esot brīdinājis Džimiju, lai nekādā gadījumā un nekādos apstākļos neparaksta savas dzīvības apdrošināšanas dokumentus. Taču Džimijs tomēr nav klausījis un parakstījis.
Ārēji Maika un Džimija attiecības bija normālas. Vispirms jau tāpēc, ka ieplānotā turneja tomēr notika. Taču patiesībā viss pasliktinājās ar katru dienu. Džimijs nespēja piedot Badija patriekšanu, un viņu aizvien vairāk tracināja Maika iejaukšanās grupas radošajā procesā. Savukārt visas Maika domas tagad bija sakoncentrētas uz zīmīgo datumu – 1970. gada 1. decembri, kad jābeidzas viņa līgumam ar Džimiju. Maiks bija pilnīgi pārliecināts, ka Džimijs atteiksies to pagarināt.
Tostarp Electric Lady studija jau bija ierīkota, un Džimijs jau mēnesi tajā aktīvi darbojās. Tajā laikā viņam vismazāk gribējās braukt turnejā un spēlēt koncertus. Taču bija jābrauc, jo viņš jau agrāk bija parakstījis līgumu par turneju Eiropā 1970. gada rudenī.
Turneja jau pašā sākumā iegāja nelāgās sliedēs – vispirms bāla uzstāšanās Vaitas salā, tad izgāšanās Dānijas pilsētā Orhūsā, ko nācās pārtraukt pēc divām nospēlētām dziesmām, savukārt trešo Džimijs vairs nevarēja nospēlēt – viņš drebēja neapturamā drudzī no kaut kādām noslēpumainām tabletēm, kuras bija sarijies pirms koncerta. Nākamais koncerts Vācijā nebija labāks par iepriekšējiem.
Maiks juta, ka viņam atvēlētais laiks strauji izsīkst. Parādi bija sakrājušies milzīgi, viņu vajāja gan mafija, gan IRS. Maiks bija izmisumā un nepārejošā paranojā, kurš būs tas nelietis, kas nāks viņa vietā, kārtojot visas Džimija lietas. Maiks nezin kāpēc bija pārliecināts, ka tas būs Alans Duglass. Doma par to, ka nāksies šķirties no visiem ienākumiem, kurus nodrošināja Džimija koncerti, noveda Maiku līdz ārprātam. Un ir pilnībā iespējams, ka tieši tajā laikā, ņēmis talkā šaušalīgu aritmētiku, Maiks izrēķināja, ka, raugoties no ekomoniskā viedokļa, miris Džimijs Hendrikss ir ievērojami izdevīgāks nekā dzīvs Džimijs Hendrikss.
Nāve draudzenes gultā
Par Džimija dzīves pēdējiem mirkļiem galvenokārt zināms no viņa draudzenes, vācu mākslinieces Monikas Danemanes liecībām. Viņa ar Džimiju iepazinās Vācijā 1969. gada sākumā. Otrā un pēdējā viņu satikšanās notika dažas dienas pirms lieliskā ģitārista nāves. Monika gan allaž apgalvojusi, ka viņi visu laiku regulāri sarakstījušies, taču šīs vēstules neviens tā arī nav redzējis.
Viņas stāstījums par liktenīgās nakts notikumiem ir krietni tiražēts. Bet uzklausīsim to vēlreiz. Džimijam Londonā bija rezervēts numurs viesnīcā Cumberland, netālu no Marmora arkas, taču viņš tur tā arī neparādījās, uzturoties Monikas pagrabstāva numurā viesnīcā Samarkand. 17. septembra dienas otrajā pusē Džimijs un Monika devās uz Beikerstrītas rajonu, kur kādā privātā dzīvoklī Džimijam bija sarunāta tikšanās. Ap pulksten pusdeviņiem vakarā viņi abi atgriezās Samarkand, kur Džimijs uzturējās līdz pulksten diviem naktī.
Ap pustrijiem viņš sagribējis doties pie Devonas Vilsones, kura bija ieradusies Londonā kopā ar Alanu Duglasu un viņa sievu Stellu un apmetusies dzīvoklī netālu no viesnīcas Cumberland. Džimijs vēlējies allaž greizsirdīgu jūtu pārņemtajai Devonai pavēstīt, ka gatavojas jau tuvākajā laikā apprecēties, sak, lai beidzot liekas mierā. Monika aizveda Džimu, atstāja, bet pēc pusstundas atveda atpakaļ uz Samarkand. Tur viņi abi turpinājuši runāties, uzēduši maizītes, bet pulksten sešos no rīta beidzot devušies gulēt. Monika iedzērusi miega zāles un drīz iemigusi. Viņa apgalvoja, ka Džimijs nav lietojis miega zāles, tāpēc vēl palicis nomodā.
Monika pamodusies ap pulksten desmitiem, redzējusi, ka Džimijs guļ, un devusies pēc cigaretēm. Atgriezusies aptuveni pēc piecpadsmit minūtēm, viņa redzējusi, ka Džimijam miegā kļuvis slikti. Viņa centusies viņu pamodināt, taču tas nav izdevies. Monika nezināja, kurš ir Džimija ārsts, tāpēc izlēma piezvanīt viņa draugiem, vispirms Erikam Bērdonam, kurš ieteica nekavējoties izsaukt ātros. Pulkstenis bija 11.18 no rīta. Ātrā palīdzība ieradās pēc deviņām minūtēm. Monika allaž uzsvērusi, ka šoferis nav īpaši steidzies un nav pat bijušas ieslēgtas bākugunis uz automašīnas jumta. Džimiju un viņu pavadošo Moniku aizveda uz hospitāli St. Mary Abbott, kur drīz viņai paziņoja, ka Džimijs ir miris.
Interesanti, ka Monika paziņoja – visu ceļu uz hospitāli Džimijs mašīnā atradies… sēdus stāvoklī un viņa galva nemitīgi kratījusies. Tostarp mediķi apgalvoja, ka jau viesnīcā atraduši Džimiju mirušu. Vēl interesantāk ir tas, ka žurnālisti, izpētot hospitāļa reģistrācijas žurnālu, netrada tur ierakstu par to, ka 1970. gada 18. septembrī būtu hospitalizēts pacients Džimijs Hendrikss. Hospitāļa sanitārs Volters Praiss to gan paskaidroja visnotaļ lietišķi: “Kas gan tur tik pārsteidzošs? Džimiju taču taisnā ceļā nogādāja uzreiz uz morgu!”
Džimija draugi un paziņas atcerējušies, ka Džimijs ļoti viegli iemīlējies un periodiski sastapa “savas sapņu sievietes”, kuras nekavējoties sāka apbērt ar komplimentiem un mūžīgas, nevīstošas mīlas solījumiem. Iespējams, tādos brīžos Džimijs bija absolūti patiess un pats arī ticēja tam, ko čukstēja ausī kārtējai “savai sapņu sievietei”. Taču allaž pēc itin vētrainā un ne pārāk ilgā romāna attiecīgā mūžīgā mīla vienkārši izgaisa.
Liktenis bija lēmis, ka Monikai bija jākļūst par pēdējo Džimija “sapņu sievieti”, un viņa, visdrīzāk, arī noticēja Džimija kaismīgajiem zvērestiem, solījumiem mīlēt līdz kapa malai, nopirkt viņai Anglijā māju un, visbeidzot, arī apprecēt. Tie, kuri patiešām labi pazina Džimiju, tomēr apgalvo, ka vienīgā sieviete, kuru viņš pa īstam mīlējis un par kuru rūpējies, bijusi Ketija Ečingema. Džeimss Raits savā grāmatā pauž: ja Džimijs būtu palicis kopā ar Ketiju, viņš joprojām būtu dzīvs. Džimijs ar Ketiju, kā arī Času un viņa sievu dzīvoja vienā dzīvoklī, pirms vēl kļuva par atzītu rokzvaigzni. Un tieši Ketija 90. gadu sākumā ar Miča Mičela sievas Dī atbalstu iniciēja atkārtotu sava bijušā iemīļotā nāves apstākļu izmeklēšanu.
Un šeit sākas kārtējie pārsteigumi. Izrādās, ne ātro gausais šoferis, ne arī policisti, kuri saņēma izsaukumu uz notikuma vietu, ne tostarp arī hospitāļa ārsti nebija uzaicināti sniegt liecības policijā! Acīmredzot tikai viņam pašam zināmu iemeslu dēļ izmeklētājs Gevins Tarstons pacentās lietu par Džimija Hendriksa nāvi slēgt rekordīsā termiņā. Oficiālais nāves iemesls ir šāds – Džimijs it kā nosmacis no vēmekļu nokļūšanas elpceļos un saindēšanās ar barbiturātiem. Vienlaikus nav atklātas nekādas vardarbības pazīmes. Policija izlēgusi arī pašnāvības versiju.
Ketija kopā ar Dī veica pašas savu izmeklēšanu, kuras gaitā atklājās virkne jaunu apstākļu, kas lika Londonas kriminālpolicijas šefam dot rīkojumu par lietas atkārtotu izmeklēšanu. Taču tie ļaudis, ar kuriem runāja Ketija un Dī, nevēlējās kontaktēties ar policiju un vai nu atteicās no tā, ko bija teikuši abām sievietēm, vai arī krasi mainīja savas liecības. Lietu atkal slēdza, taču šajā reizē radās vēl vairāk šaubu. Un tāpēc ir versijas.
Iespējamākā versija
Viena no reālākajām versijām daudziem pētniekiem šķiet šāda.
17. septembra dienas pirmajā pusē Džimijs ar Moniku privātajā dzīvoklī Beikerstrītā pavadīja ilgāku laiku, nekā paudusi Monika. Tur bija sapulcējusies apburošu jaunu sieviešu kompānija, kuru Džimijs tīksmi izbaudījis viņam pievērstās paaugstinātās intereses dēļ. Dzīvokļa saimnieks Filips Hārvijs liecinājis, ka Džimijs un Monika aizgājuši no dzīvokļa tikai pulksten 22.40! Filips atceras, ka, izejot uz ielas, Monika beidzot eksplodējusi un sarīkojusi Džimija histērisku skandālu.
Tad viņa aizvedusi Džimiju uz kādu citu dzīvokli, kur viņš pavadīja vairākas stundas. Tas bija biznesmeņa Pītera Kemerona dzīvoklis. Viņam bija lietišķas attiecības ar Track Records. Un citu klātesošo vidū tur bija arī Devona Vilsone un Alans Duglass ar savu sievu Stellu. Kad vēlāk Monika ieradusies pēc Džimija, viņš lūdzis Stellu, lai viņa izliek Moniku laukā pa durvīm. Taču Monika atkal sarīkojusi vērienīgu skandālu, kā rezultātā Džimijs bija spiests pakļauties un paklausīgi sekot Monikai.
Izmeklētājiem Monika skaidroja, ka nav saukusi ātros uzreiz tāpēc, ka bija pamatīgi apjukusi, galvenokārt no tā, ka viesnīcas numurā visviet bijušas izmētātas narkotikas. Taču, kā liecinājusi Ketija, vēl pirms ātro atbraukšanas numurā ieradies Džimija drauga Erika nosūtīts tehniķis, kurš palīdzējis Monikai piekopt numuru – viņi rūpīgi novāca visas narkotiku lietošanas pēdas un pārpalikumus un apraka netālu kādā skvēriņā. Tieši tad ieradusies ātrā palīdzība, kura konstatēja, ka Džimijs ir miris un telpās neviena cita nav. Mediķi vēl centušies reanimēt Džimiju, taču tam nav bijis rezultāta, tāpēc ātrie atceļā uz hospitāli jau vairs nav lieki steigušies. Visdrīzāk, Monika un tehniķis tajā visā noraudzījās no ielas pretējās puses.
Reanimāciju atkārtoja vēlreiz hospitālī, taču arī tas neko nedeva. Džimijs bija miris, turklāt, izrādās, jau vairākas stundas…
Pētnieki uzsver, ka Monikas stāstījumos vēlāk bieži mainījušās daudzas detaļas, kas nav sakritušas: kad viņi atgriezās, kad devās gulēt, kad viņa pamodās, kad devās pēc cigaretēm un vai vispār devās.
Vēlāk noskaidrojās, ka Džimijs norijis deviņas spēcīgas iedarbības vācu ražojuma miega zāles, kas 18 (!) reizes pārsniedz maksimālu vienreizējo devu. Un tieši šīs tabletes arī nogalināja viņu. Iespējams, Monika vainoja sevi par to, ka atstājusi šīs tabletes redzamā vietā. Bet varbūt arī par to, ka novedusi Džimiju līdz tādam stāvoklim, ka viņš izlēma izdzert tās visas vienlaikus un iespējami ātrāk aizmigt, lai vairs nedzirdētu viņas nepārejošo īdēšanu. Bet tikpat labi iespējams, ka viņa vienkārši nobijās, un tas būtu gluži saprotami: jauna, divdesmitgadīga meitene no pārtikušas vācu ģimenes, kurā valda konservatīvs tēvs, tagad iekūlusies ķezā svešā valstī. Un tūlīt viņu atradīs vienā istabā ar tikko mirušu pasaulē pazīstamu tumšādaino ģitāristu un haotiski izmētātu krietnu narkotiku klāstu.
Un vēl Monikas problēma bija tieši tā, ka viņa, stāstot par tās dienas notikumiem, jau bija vairākkārt atzinusies, ka nav izsaukusi ātros tūlīt un acumirklī, kas, visdrīzāk, vēl spētu glābt Džimiju. Tieši tāpēc lielākā daļa Džimija cienītāju joprojām pauž, ka viņa nāvē vainojama tieši Monika.
Džimija nāve – menedžera veiksme
Tā, bet kur tostarp palicis mūsu draugs Maiks Džefrijs?
Pētnieki noskaidrojuši, ka 13. septembrī viņš Track Records telpās saticies ar Deniju Helnernomu un pat centies uzmeklēt Džimiju, lai apspriestu ar viņu kaut kādus juridiskus jautājumus. Vai pēc 13. septembra viņš vēl bija Londonā? Triksija Salivana un Džims Merons apgalvo, ka nē, jo Maiks bijis kopā ar viņiem Maljorkā, kur viņi visi saņēmuši ziņu par Džimija nāvi. Taču Bobs Livains pauž ko citu. Intervijā rakstniekam Džonam Makdermotam viņš pavēstīja, ka nedēļu pēc Džimija nāves Maiks piezvanījis viņam uz Ņujorkas biroju un nezin kāpēc pārspīlēti izlicies, ka pirmo reizi dzird par 18. septembra rītā Londonā notikušo. Vēl vairāk – Bobs vēsta, ka esot pats personiski runājis ar cilvēkiem, ar kuriem kopā Maiks 17. septembra vakarā bijis ballītē. Un Bobs apgalvo, ka šajā ballītē bijusi Devona Vilsone, Stella un Alans Duglasi! Proti, vai tikai tā nav tā pati ballīte, kurā piedalījās arī Džimijs? Un, ja viņi tur nav sastapušies, tad, visdrīzāk, tikai tāpēc, ka Maiks jau bija no turienes aizgājis, kad ieradās Džimijs.
Bet ir vēl daudz neskaidru jautājumu, uz kuriem atbildes nav līdz pat šai dienai. Piemēram, kāpēc 18. septembra rītā Džimijs saklātā gultā viesnīcas numuriņā gulēja pilnībā apģērbts? Monika allaž apgalvojusi, ka rīta agrumā viņi likušies gulēt, tāpēc ir kaut kā ļoti maz iespējams, ka iepriekš viņi nebūtu novilkuši drēbes un atstājuši nenoņemtus gultas pārsegus.
Nākamais jautājums: kāpēc ātro šoferis apgalvoja, ka Džimija ķermenis bija vēmekļu masu pārklāts, un kādā nolūkā ārsts Džons Banisters, kurš sagatavoja slēdzienu par nāvi, paudis, ka “Hendriksa augšējie elpošanas ceļi, kuņģis un pat plaušas bijušas pildītas ar milzīgu daudzumu sarkanvīna, kas no visām vietām tecēja laukā”?
Tas viss ir jo pārsteidzošāk tāpēc, ka atbilstoši toksikoloģiskās izpētes datiem Džimija asinīs bijis ļoti niecīgs daudzums alkohola, ekvivalentā aptuveni četri kausi alus. Un vēl – draugi un paziņas taču labi zināja, ka Džimijs allaž ļoti slikti panes alkoholu, tāpēc to praktiski nelietoja. Pārsteidz tas, ka viesnīcas Samarkand numurā nebija pat vienas tukšas vīna pudeles! No kurienes tad Džimijā bija “saliets” tāds daudzums vīna, kādu apskatē pēc viņa nāves konstatēja ārsts Džons Banisters?
Slēdziens par Džimija nāvi bija milzīgs atvieglojums gan Warner Brothers, gan Maikam. Ja tajā būtu bijusi runa par slepkavību, pašnāvību vai kaut vai bojā gājušā neuzmanību, apdrošinātāji būtu atteikušies izmaksāt apdrošināšanas summu. Džimija nāves apstākļu dokumentus izskatījušais apdrošinātāju menedžeris savulaik esot godīgi atzinies, ka viņa uzdevums bija atrast kādu vismazāko astīti, aiz kuras aizķerties, lai rastu iespēju nevienam neko nemaksāt, taču to neesot bijis iespējams izdarīt, tāpēc apdrošināšanas summa bija jāizmaksā.
Džimija miršanas apliecībā, kas sastādīta Svētās Marijas abatijas hospitālī Londonā 1970. gada 18. septembrī pulksten 13.00, pausts, ka 27 gadus vecais mūziķis miris tajā pašā dienā laika posmā starp pulksten 11.00 un 12.00. Pulksten 2.30 naktī viņš uzņēmis marihuānas devu, bet ap pulksten 7.00 no rīta – deviņas tabletes miega zāļu.
Džimija bēres notika 1. oktobrī viņa dzimtajā pilsētā Sietlā.
Lai kā arī būtu, Džimija nāve bija ārkārtīgi izdevīga Maikam. Tagad viņš vienā acumirklī varēja pilnībā nokārtot visas parādsaistības un vēl piedāvāt Džimija tēvam Ellam, kurš bija vienīgais dēla kapitāla mantotājs, aptuveni 250 000 dolāru kā kompensāciju par Džimija daļu Electric Lady studijā.
Visi tur satiksimies…
Pēc Džimija aiziešanas viņam drīz sekoja daudzi no viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem. Izcīnot bezcerīgu cīņu ar atkarību no heroīna, mīklainos apstākļos, tikai piecus mēnešus pēc Džimija nāves, 1971. gada februārī viesnīcas Chelsea apartamentos atrada mirušu Devonu Vilsoni. Maiks pameta šo pasauli 1973. gadā 39 gadu vecumā. Noels Redings nomira 2003. gadā 57 gadu vecumā. Mičs Mičels noturējās līdz 2009. gadam, nomirstot 61 gada vecumā. Časam Čandleram arī bija tikai 57 gadi, kad viņš nepārcieta sirdslēkmi 1996. gadā. Tikko 50 gadu vecumu sasniedzis, no dzīves pēkšņi šķīrās arī Džimija biogrāfs Tonijs Brauns.
Un ko Monika? Kad 90. gados viņas versija par Džimija nāves iemesliem sāka strauji grūt zem jaunatklāto apstākļu spiediena, viņa strauji pārgāja uzbrukumā, sākot visus pēc kārtas apsūdzēt, ieskaitot Ketiju Ečingemu. Bet Ketija neatlaidās un panāca tiesas lēmumu, kas aizliedza Monikai izteikt jebkādus paziņojumus saistībā ar Ketiju un viņas personiskās izmeklēšanas rezultātiem. Tomēr Monika pārkāpa šo aizliegumu, par ko 1996. gadā viņai bija jāstājas tiesas priekšā, kas atzina viņu par vainīgu un piesprieda samaksāt soda naudu 30 000 sterliņu mārciņu apmērā. Bet divas dienas pēc šā sprieduma paziņošanas Monikas nedzīvo ķermeni atrada viņas Sifordas mājas garāžā automašīnā, kas bija pilna ar izplūdes gāzēm. Tā kā viņa nebija atstājusi nekādas pirmsnāves vēstules, protams, spēkā ir arī versijas par iespējamu viņas slepkavību (tādu galvenokārt uzturēja viņas draugs, bijušais grupas Scorpions ģitārists Uli Džons Rots), tikai bez īpašas skaidrības – kam tāda būtu vajadzīga un kas to varētu veikt.
Bet ir pilnībā iespējams, ka vēl joprojām dzīvajo vidū ir kāds vai pat kādi, kuri līdz vissmalkākajai detaļai zina to, kas īsti notika ar Džimiju laika posmā no pulksten četriem līdz astoņiem ceturtdienā 1970. gada 18. septembrī. Šī piebilde tāpēc, ka slepkavībai nav noilguma termiņa.
Un vēl viena replika. Tikai dažas nedēļas pirms savas nāves Džimijs intervijā zviedru žurnālistei Annai Bjerndālai izteicies, ka diezin vai nodzīvošot līdz 28 gadu vecumam: “Tajā mirklī, kad sajutīšu, ka nespēju piedāvāt nekā jauna mūzikā, es pārstāšu eksistēt uz šīs planētas. Atliek varbūt vienīgi apgādāties ar sievu un audzināt bērnus. Katrā ziņā bez tā mana dzīve zaudē jebkādu jēgu…” Tobrīd līdz viņa 28. dzimšanas dienai bija atlicis nepilns mēnesis.
