– Kura epizode nāk prātā pati pirmā no grāmatas par Toma Sojera krāšņajiem piedzīvojumiem? 1
L. Dzelzītis: – Sētas krāsošana. Toms ļoti gudri menedžē. Romāns “Toms Sojers” jau ir tāds foršs stāsts par puiku, kas jau no pašas agras bērnības ir sava ceļa gājējs. Tādēļ, ka nav vecāku, viņā labi attīstījušies izdzīvošanas instinkti, izveidojušās arī diplomātijas spējas. Un to, kas viņam uzlikts kā sods, izmantojot komunikāciju mākslu, viņš pārvērš izpriecā. Puikas, kas nāk par viņu iesmiet – re, kā tev jāstrādā, kā dabūji sodu, galu galā paveic Toma darbu paši.
– Turklāt puikas vēl piemaksā, atdodot Tomam brīnišķīgas lietas, un ap pusdienas vidu Toms vairs nav trūcīgs zēns kā no rīta, bet neskaitāmu bagātību īpašnieks, un vēl pārsteidz krustmāti Poliju – sēta ir ne vien nokrāsota, bet nobalsināta pat trīs reizes!
– … talantīgs mazais. Viņā ir tā iekšējā sajūta, ka nevajag pakļauties visiem noteikumiem. Kad es biju Marka Tvena grāmatas mērķauditorijā, tā droši vien atstāja daudz lielāku efektu uz lasītāju nekā tagad, kad bērnība ir daudz vairāk piesātināta ar dažādām ārējām lietām, varbūt daudziem šķiet interesantāk ķert pokemonu nekā lasīt par Tomu Sojeru. Bet grāmata kā bija aizraujoša un aktuāla pirms piecdesmit un simt gadiem, tā, domāju, būs arī vēl pēc nākamajiem trīsdesmit…
G. Andžāns: – Iepriekš “Tomu Sojeru” nebiju lasījis, šī grāmata man veiksmīgi bija pagājusi garām. Tāpēc arī pirmais izrādes lasījums bija pirmā iepazīšanās. Asociatīvi man vistuvākā ir aina, kurā Džo, Toms un Haklberijs aizņemas plostu, pamet mājas, dodas prom piedzīvojumā uz salu un apsola vairs nekad neatgriezties civilizācijā ar domu izdzīvot uz vientuļas salas trijatā līdz mūža beigām. Varbūt tādēļ, ka bērnībā ar brāļiem arī mēs taisījām plostus un tuvākajās pieejamās ūdenskrātuvēs vizinājāmies ar šiem paštaisītajiem peldamrīkiem…
– Rakstnieks Marks Tvens romānā “Toms Sojers” izstāstījis arī paša izdarītās blēņas. Varbūt jūs varētu riskēt atklāt savējās?
L. Dzelzītis: – Manā bērnībā maziem bērniem nebija jāpērk autobusa biļetes. Un mēs ar brāli, lai tur Alojas pusē braukātos starp pilsētām un ciemiem, pieturvietās piestājāmies ļoti tuvu kādai tantei vai pārim un tēlojām, ka viņa vai viņi ir mūsu mamma vai tētis un mamma. Tā, savā starpā un it kā ar viņiem runājoties, kāpām kopā autobusā, – četrus un sešus gadus vecus puikas vienus pašus taču neielaistu – un braukājām par brīvu.
G. Andžāns: – Izrādē ir epizode, kur Haklberijs ar Tomu grib iet dauzīt logus. Patiesībā negribētos stāstīt, jo mēs ar draugiem arī reiz gājām dauzīt logus. Kad pieaugušie tevi nedarbā noķer un kliedz, pat nesaproti, par ko, jo tas šķiet tik skaisti – kā akmens lido stiklā, kā tas sabirst, kā stikli skan…
– Šo Marka Tvena darbu sauc arī par blēņu ābeci. Ar ko blēņas atšķiras no nodarījumiem, par ko policists var saņemt aiz čupra?
L. Dzelzītis: – Blēņas… tas jau tāds mājas senvārds. Ar ko blēņas atšķiras no administratīva pārkāpuma? Arī blēņas var būt administratīvi sodāmas. Izdauzīts logs, ui – tas taču ir materiāls kaitējums.
G. Andžāns: – Blēņas ir darīt to, ko nedrīkst. Un tas, ko nedrīkst, ir administratīvi sodāms.
L. Dzelzītis: – Ai, ne vienmēr, ne vienmēr, stingru robežu novilkt grūti. Tu ar saiti piesien kaķim zvirbuli, un…
G. Andžāns: – Vai paņem krītiņu un sašvīkā mājās tapetes…
L. Dzelzītis: – … vai gulošam brālim uzzīmē ūsas un saspied ausīs zobu pastu…
G. Andžāns: – Jā, to nevar administratīvi sodīt… ja vien brālis tiesā nepiedzen morālo kaitējumu. Bet to viņš akurāt var darīt tikai tad, ja ir vairāk nekā astoņpadsmit gadu… (Puikas, šito neņemiet par pilnu, jo aktieri dzen jokus – V. K.)
– Jūs abi, tiesa, katrs savā laikā diezgan daudz blēņu esat sastrādājuši arī Pētersona viesnīcā (televīzijas seriāla “Ugunsgrēks” viena no galvenajām norises vietām)…
L. Dzelzītis: – Manā gadījumā tas bija ļoti sen…
G. Andžāns: – Bet mans varonis bija caur un cauri pozitīvais, nekādas blēņas nedarīja.
