Egils Līcītis: Prezidents gaidīja “iedzīvotāju vēlmi”, nevis partiju atbalstu 16
Pēc skumjpilnās Valda Dombrovska atkāpšanās Valsts prezidents attālinājās pils ēkas dziļumā, solīdamies būt kluss kā aka, līdz apli pa aplim nepabeigs konsultācijas ar parlamentāriešiem, gādājot jaunu Ministru prezidentu. Šajās pāris nedēļās Bērziņtēvs dedza eglīti ar bērniem, svinēja 69 gadu dzimenīti, reizēm klausījās Čaka Berija melodijas un “Saule. Pērkons. Daugava”, kad kļuva sērīgi, smeķēja malciņš konjaka – tāpēc jau konjaks ir pasaulē, lai uzlabotos noskaņojums. Par politiku Viņa Ekselence nebilda ne vārda.
Vajag klausīties un iegaumēt, ko pirmā persona saka. Taču uzradās prezidenta dotā klusuciešanas zvēresta tikpat kā oficiāli iztulkotāji un ļaunvēļi, kas minēja, kas notiek Melngalvju nama Ovālajā un mazāk ovālos kabinetos. Kādam To bija pastāstījusi friziere. Cits jutās interprets un eksperts – valsts drīz tvaikoja tenkās. Tās atspēkojam: prezidents netaisījās rīkot nedz tehnisku, nedz varavīksnes valdību, nedz ar jautro Dūklavu priekšgalā. Viņš neveica slepenas pārrunas ar talibaniem, minioligarhiem vai ļimonoviešiem, lai pārdotu Latviju verdzībā. Viņš nenokāpa pagrabos, lai kā tumsības ķēniņš sveču gaismā jauktu kokteilīti no sikspārņu asinīm, vaivariņu uzlējuma un rīcineļļas – dzertu to un kļūtu neuzvarams. Valsts galva nemēģināja sagāzt konstitūcijas žodziņu un pārkāpt tam pāri jau diktatora rangā. Viņš nedzīrās izlietot virspavēlniekam piekritīgās funkcijas, un armija palika karabāzēs. Vienīgā asā Bērziņtēva izdarītā kustība bija centiens runāt uz komisāru Piebalgu, lai tas nolaistos no Eiropas augstumiem un pārņemtu valdību Latvijas zemajās ielejās.
Tikmēr partiju birojos…
Partijas bija apbrīnojami uzvedīgas, nevis kā citkārt pēc valdības krišanas. Nesteidzās rīkot uteni, nepeilēja pēc sagrābjamiem amatiem. Tikai “Saskaņas centrs” piepūta vaigus, lai rādītu, ka arī tārpā slēpjas spēks, un apsūkāja informācijas asaku, ko tādu Bērziņš aci pret aci teicis premjeram, ka tas demisionējis. “Vienotība” uz ātru roku sameklēja solīdu vīru Pabriku Dombrovska vietā. Cienījama izvēle – diplomātisks cilvēks, māk svešvalodas, ar pieredzi valdībās. Taču, zinot, ka prezidentam varētu būt nesadzijusi brūce attiecībās ar Pabriku, “Vienotība” izdarīja kļūdu. Tā lietoja pavāju argumentāciju un neuzstājās ar pārliecību. Vieniem partijniekiem “tas Pabriks” lāgā nepatika, gaidīja “rezerves variantu”, citi nebija atžirguši pēc piedzīvotās Valda demisijas, un reti kurais gādāja atbalstu kandidātam, sak, šis ir zēns uz goda! Zaķis salasīja Saeimas vairākuma balsis, Āboltiņa apgalvoja, ka Pabriku atbalstot darbaļaužu vēstulēs, taču partija neparādīja, ka tieši Pabriks atrasts kā jauns spožs latiņš kapara santīmu kaudzē.
Andris Bērziņš pēc savas spēcinošās televīzijas runas “Pret bezatbildību” Zolitūdes dienās jutās saņēmis nelielu tautas uzticības porciju. Un gaidīja nesteigdamies. Lai norūgst labs vīns. Viņam nerūpēja 40 vai 60 “par” balsis Saeimā – amorfā vidē. Viņš gribēja dzirdēt atzinīgu sabiedrības viļņošanos un Latvijas ienaidnieku vaidus – jēziņ balto, Pabriks premjers, laižam ļekas! Lūk, to vajadzēja organizēt “Vienotībai” un cauru nedēļu atskaņot zem pils logiem! Bet starp biedrībām pat ievērojamākā “Mozaīka” neko neteica, un Kažoka savilkās krunkās, vai Pabriks nav pārāk nacionāls. Tā sabiedrībā labi ieredzēts vīrs palika sēžam uz savas mantības mugursomā – ministrijā. Tikai Mārtiņš Bondars nopūtās – vai viegli būt Pabrikam.
