Nomierinoša ziņa dīvānā sēdētājiem! Pētnieki pauž, ka ar sporta nodarbībām nav jēgas pārspīlēt 23
Runājot par sporta lietderīgumu, parasti ar to domā regulārus treniņus sporta zālē, ilgstošas un garas pastaigas vai izbraucienus ar velosipēdu un tamlīdzīgi. Taču pētnieki pauž, ka veselības uzturēšanas nolūkā nemaz nav obligāti stundām ilgi mocīties treniņos, pilnībā pietiekot ar burtiski divām līdz trim minūtēm vingrošanas katru dienu. Pat vēl vairāk – šim nolūkam nemaz nav obligāti jāiet uz sporta zāli, varot aktīvāk parotaļāties ar bērniem vai dažas reizes uzskriet augšup pa kāpnēm starp stāviem…
Nedēļā pilnībā pietiek 75 minūšu mērenas fiziskas aktivitātes.
I
Nesen izdevumā British Journal of Sports Medicine publicēts raksts ar tieši tādiem secinājumiem, tikai tur bija runa par citu šai tēmai veltīto pētījumu metaanalīzi. Vēstīts, ka izdevies uzmeklēt un izstudēt aptuveni 200 tādu darbu, un tie visi veltīti tam, kā fiziskās nodarbības saistītas ar iespējamu sirds asinsvadu un onkoloģisko saslimšanu un pāragras nāves iespējamību. Metaanalīzes ietvaros aplūkoti dati par aptuveni 30 miljoniem cilvēku. Pamatā pētniekus interesēja tieši tā fiziskā aktivitāte, kas iesākas laikā pēc darba, kam vajadzētu būt speciālajai aktivitātei, piemēram, dejām, tenisa nodarbībām, velobraukšanai, ātrai soļošanai vai ilgstošai pastaigai dabas apvidū.
Dejas, tenisu, pārgājienus un visu tamlīdzīgo pētījuma autori bija nodēvējuši par mērenu fizisko aktivitāti (iespējams, par intensīvu uzskatot, piemēram, svaru cilāšanu), un,
izrādās, nedēļā pilnībā pietiek 75 minūšu mērenas fiziskas aktivitātes, lai vismaz par 23% samazinātu pāragras nāves varbūtību, par 17% sirds un asinsvadu saslimšanu, par 7% onkoloģiskas saslimšanas iespējamību.
Piebilsts, ka atsevišķiem onkoloģijas veidiem attiecīgais procents varot būt pat lielāks, piemēram, saistībā ar galvas un kakla, mielomas un mieloīdās leikēmijas iespējamība varot samazināties pat par 14–16%. Saistībā ar citiem audzēju veidiem minēti skaitļi 3–11%.
Kas ir 75 minūtes nedēļā? Gluži formāli tās ir aptuveni 11 minūtes dienā. Piebilsts, ka efektu var pastiprināt, vienkārši dubultojot fiziskajiem vingrinājumiem veltīto laiku, un tad attiecīgu saslimšanu iespējamība samazināšoties vēl ievērojamāk. Taču turpat arī uzsvērts, ka vairāk gan neesot jēgas to visu palielināt:
pēc 150 minūšu fizisko aktivitāšu nedēļā robežas sasniegšanas attiecīgo saslimšanu iespējamības lielums krītoties jau absolūti nebūtiski.
Proti, tajā gadījumā, ja kādam vienkārši neatvairāmi patīk vizināties ar velosipēdu vai uzdejot, tam var arī veltīt kaut vai pusi dienas, taču tad, ja kāds vēlas ar fiziskajām aktivitātēm uzturēt spraunu fizisko formu, pilnībā pietiks ar vidēji 10–20 minūtēm dienā.
II
Fiziskas nodarbības palīdz smadzenēm, stimulējot prāta spējas gan jau padzīvojušiem cilvēkiem, gan arī jaunajiem ļaudīm, kā arī pasargājot no pārmērīga stresa un palīdzot iespējami labāk sakoncentrēties kāda prāta uzdevuma atrisināšanai. Pētnieki uzskata, ka viņu rīcībā ir pilnībā pārliecinoši skaidrojumi tam, tieši kādā veidā sports palīdz smadzenēm, sākot jau ar parastu asinsrites stimulāciju un līdz specifiskiem olbaltumvielu signāliem, kurus nodarbinātie muskuļi nosūta smadzenēm.
Taču nesen izdevumā Nature Human Behaviour publicētā raksta autori pauduši uzskatu, ka ne gluži visi šādas ievirzes pētījumi tomēr būtu uzskatāmi par pietiekami uzticamiem. Kā vispār notiek sporta ietekmes uz smadzenēm un psihi pētīšana? Pirmkārt, varot uzmeklēt virkni tādu medicīnisko datu, kas aptver lielu daudzumu cilvēku un kas uzkrāti ilgākā laikā. Tādu datu masā visa cita starpā ir arī informācija par dzīvesveidu un to, kā cilvēks tiek galā ar atmiņas testiem, par viņa analītiskajām spējām, par prasmi orientēties telpā un tamlīdzīgi. Taču vienmēr ir jautājums: cik precīzi vispār iespējams novērtēt kāda konkrēta cilvēka fizisko aktivitāti? Pamatā jau nākas vienkārši noticēt viņa paša teiktajam, un tādējādi virkne faktoru, kas var būtiski ietekmēt kognitīvo funkciju, vienkārši paliek ārpus kadra.
Otrkārt, ir arī virkne cita veida pētījumu, kad brīvprātīgo dalībnieku grupu speciāli aicina aktīvāk nodarboties ar fiziskajiem vingrinājumiem, pēc kā viņu psiholoģiskos testus salīdzina ar kontrolgrupas, kurā neviens nenodarbojās ne ar kādiem fiziskajiem vingrinājumiem, testiem. Tas ir eksperiments, kurā tā vadītāji gluži noteikti kontrolē nosacījumus un precīzi zina, kas tajā piedalās, proti, cik lielā mērā aktīvi šie ļaudis bijuši pirms eksperimenta, kā viņi jutušies un kā jūtas tagad, un vai viņiem ir kādas slimības, un, visbeidzot, kādi viņiem ir gēni. Atbilstoši savai principiālajai uzbūvei tādi pētījumi būs katrā ziņā uzticamāki, ja vien, protams, tos veic atbilstošā līmenī. Vispār jau esot pietiekami daudz pētījumu par sportu un smadzenēm, un tāpat ir arī pietiekami daudz dažādu apskatu, kuros sasummēti visi tajos iegūtie dati. Ir pat iespējams pacensties izpildīt tā dēvēto lietussarga pārskatu, kas novērtē datu savstarpējo salāgotību un kvalitāti dažāda līmeņa pārskatos.
Ja veic tādu pārskatu, esot iespējams konstatēt, ka citu sporta ietekmei uz smadzenēm veltīto klīnisko eksperimentu saimē praktiski neesot iespējams atrast tādus, kuru rezultāti patiešām būtu pietiekami uzticami. Vai nu tajos piedalījies pārāk maz cilvēku, vai arī pētījuma dizains izrādījies tāds, ka sportojošie nemaz nevar neiemantot priekšrocības kognitīvajos testos, vai arī gala rezultāti sanāk lielā mērā neviennozīmīgi, ja pat ne divdomīgi.
Piemēram, tos, kuri nodarbojušies ar fiziskajiem vingrinājumiem, salīdzina ar tiem, kuri vispār neko nav darījuši, – un tad sanāk, ka fiziskā aktivitāte ļoti labi stimulējusi kognitīvās spējas. Taču diezin vai tas tomēr ir korekts salīdzinājums, jo pat tajā gadījumā, ja ir runa par biroja darbu vai tā dēvēto attālināto darbu, jebkurā gadījumā ikviens cilvēks tomēr uzrāda vismaz kaut kādu fizisko aktivitāti. Protams, ir arī tādi ļaudis, kuriem diena paiet distancē no dīvāna līdz ledusskapim, taču tajā gadījumā, ja viņi pēkšņi sāktu nodarboties ar sportu, nav lāgā saprotams, kas tieši viņiem ietu labumā: atgriešanās pie iepriekšējā kustīguma vai tomēr tieši tie fiziskie vingrinājumi, kurus viņi izpildītu vēl papildus?
III
Vārdu sakot, attiecīgā pētījuma autori secinājuši: ja runā par parastu veselu cilvēku, nav iespējams balstīties uzticamos datos par to, ka fiziskās nodarbības vispār kaut kādā veidā palīdzētu viņa smadzenēm. Lieta ir tāda, ka nav šo uzticamo datu, proti, nav nekāda pamata runāt ne par to, ka tas palīdz, ne arī par to, ka nepalīdz. Šim nolūkam nepieciešami ievērojami kvalitatīvāki pētījumi, turklāt būtu īpaši labi, ja tādi pētījumi būtu ilgstošāki par tiem dažiem mēnešiem, ko mēdz atvēlēt patlaban. Kaut vai tāpēc, ka fiziskās aktivitātes izraisītais efekts normālās smadzenēs var arī sākt izpausties tikai pēc viena vai pat diviem un trim gadiem.
Protams, ir arī tie “pirmā tipa pētījumi”, par kuriem runāts iepriekš kad vienkārši salīdzina ļoti liela cilvēku daudzuma uzkrātos medicīniskos datus. Un tie pārliecinoši runā par labu tam, ka pat cilvēkam ar visnotaļ normālu aktivitāti jebkāds papildu sports noderīgs kaut vai labākas omas un līdz ar to arī domāšanas spēju uzturēšanai.
Un, visbeidzot, vēl ir arī eksperimenti ar dzīvniekiem, kuri saistībā ar regulāru bizošanu tā dēvētajā vāveres ritenī sāk labāk orientēties apkārtnē un labāk pretojas psiholoģiskajiem stresiem. Tomēr dzīvnieki ir un paliek dzīvnieki: šādu eksperimentu rezultātus vienmēr obligāti nākas pārbaudīt vairāk nekā labi pārdomātos klīniskajos pētījumos.
