Laba vieta labiem cilvēkiem. Zvārtavas pagasta “Rozīši” atvēl sētu pilsētas līgotājiem 0
Nākdama vien atnāca
Tā līksmā Jāņu diena:
Pār siliem, pār mežiem
Ienāk manā sētiņā.
Tuvojas Vasaras saulgrieži, kad lauki apsēti un pagalmi sakopti, un ir laiks atvilkt elpu, pabūt tuvinieku, draugu un paziņu lokā, lai ne vien atskatītos uz veikumu, bet arī ļauties īsākās nakts burvībai. Līgošana ir mūsu tautas gadsimtos kopta tradīcija, ko
dažādas varas centušās slāpēt vai komercializēt, taču latviešu spītīgais garīgums bijis stiprāks par jebkuru aizliegumu, un Jāņu nakts tradīcijas joprojām dzīvo no paaudzes paaudzē.
Vairākums maģisko zāļu vakaru sagaida savās mājās, viensētās vai dzīvokļos vai pie radiem laukos. Taču ne visiem ir šādas iespējas… Ja nu gribas pabūt neierastākā dabas vidē, plašākā ļaužu lokā, pat ar sagatavotu programmu, tad var piebiedroties svinētājiem kādā svešā sētā, pagalmā, kas atvērts viesiem – bez maksas vai par simbolisku samaksu. Vai tiešām tāda Latvijā ir? Jā!
Laba vieta labiem cilvēkiem
Vainagu pīšana, ugunskura dedzināšana, dziedāšana, garda mielošanās, lēkšana pār ugunskuru un, protams, papardes zieda meklēšana – tas viss ir jāizmēģina katram latvietim, lai izjustu īstu Jāņu nakts burvību. Ziemeļvidzemē Zvārtavas pagasta viensētā “Rozītes” vēl papildus piedāvā laivu izbraucienus, izbaudīt tuvās Gaujas gleznaino un neskarto upes augšteci…
Mājas īpašnieks Matīss Siliņš: – Jau divas vasaras pagalms atvērts līgotājiem. Pie mums atpūtušies tuvinieki, netālo māju ļaudis, kā arī nejauši ceļotāji – nu tā ap divdesmit trīsdesmit cilvēkiem. Nosaukt šos līgošanas vakarus par publiskiem būtu par skaļu. Mēs tos speciāli neorganizējām plašam tautas masām, pie mums nebrauc autobusi ar simtiem cilvēku. Varam uzņemt ne vairāk par piecdesmit svinētāju. Kāda nu ir tā mūsu sētas infrastruktūra, tāda ir, turklāt esam Ziemeļigaujas lieguma teritorijā, tāpēc jāievēro dabas saudzēšanas noteikumi. Taču tas viss nemazina līgošanas burvību – upmalā piestāj Gaujas laivinieki un vakaru pavadām visi kopā pie ugunskura mūsu pagalmā. Pie šādiem – iepriekš neplānotiem – notikumu pavērsieniem, šeit dzīvojot, jau esam pieraduši. Esmu bijis rīdzinieks, man nekad nav interesējuši publiskie Jāņi, kur notiek koncerti ar ieejas biļetēm. Zinu, cik ļoti cilvēki ilgojas zāļu vakaru pavadīt laukos dabas noskaņās.
Matīsa dzīvesbiedre Baiba Zvaigznīte: – Mēs mitām īrētā dzīvoklī Rīgas centrā un vasarā katrās brīvdienās štukojām, kur varētu aizbraukt. Turklāt vislabākie laika apstākļi, protams, sākās tieši svētdienā, kad jākravā mantas un jālaiž atpakaļ uz akmeņiem. Vienā tādā jaukā svētdienas vakarā, atgriežoties no brīvdienām Salacgrīvā, internetā pamanījām kārdinošu sludinājumu ar iespēju par lētu naudu iegādāties lauku viensētu Latvijas ZA daļā netālu no Igaunijas robežas 100 m attālumā no Gaujas. Tajā pašā vakarā sazvanījām saimniekus un nākamajā nedēļā braucām lūkoties. Atklājām vietu ar ainavisku vidi: rokas stiepiena attālumā bija Gaujiena, Zvārtava, Aumeisteri… Gaujas otrā krastā – Igaunija, reljefs – paugurains, ceļi – līkumoti. Skaisti! Pati māja, 1932. gadā celtā guļbūve, protams, tā bija jāremontē, bet tas mūs neuztrauca. Jau, ienākot tolaik aizaugušajā pagalmā, sapratām, ka šī ir mūsu vieta. Sacīts, darīts! Ievācāmies tieši vasaras saulgriežos, 21. jūnijā. Tā nu mēs te dzīvojam jau sešus gadus un vasarīgajās svētdienās, kad laiks ir vislabākais un spoži spīd saule, mums nekur vairs nav jābrauc.
Matīss:
– Interesentu, kas vēlas pavadīt Līgo vakaru pie mums, ir bijuši daudz. Jau pēc tālruņa sarunas spēju noteikt, vai to cilvēku aicināt vai nē. Līdz šim laimējies – pie mums atpūtušies tikai labi cilvēki bez ļauniem nodomiem. Tāpēc arī tagad atgādinu, ka mūsu mājas ir laba vieta labiem cilvēkiem. Ļaujoties maģiskajām vasaras pilnbrieda noskaņām, kopīgi varam īstenot dažādas idejas un scenārijus šī svētku vakara norisei.
Foto no personiskā arhīva
